Advokāts: ja Bičkovičs lietu nosūta uz Aizkraukli, tad pretī ir viņa sieva un uz taisnīgu tiesu nav, ko cerēt
PIETIEK28.02.2017.
Komentāri (27)
Iesaki rakstu: 
Saistībā ar „nejaušību” ķēdi, kad Augstākās tiesas priekšsēdētājs Ivars Bičkovičs tieši uz tiesu Aizkrauklē izskatīšanai nosūta lietas, kurās vienu strīda pusi aizstāv viņa sieva, advokāte Zenta Bičkoviča (attēlā), intervijai – tikai ar norunu, ka viņš publiski netiks nosaukts – piekrita viens no šajās lietās iesaistītajiem advokātiem.
- Tā cīņa ir, lai izslēgtu akcionāru, kura īpašuma vērtība ir apmēram 1,5 miljoni, un iegūtu īpašumu par desmit reizes zemāku cenu.
- Īpašums atrodas Rīgā? Tas būtu jāskata Rīgas tiesai?
- Tur ir daudz tiesvedību. Tur ir viena sadaļa, kas ir ļoti interesanta, ka izskatāmās lietas, kas ir saistītas ar konkrēto objektu, visas tiek nosūtītas uz Aizkraukli. To nevar izdarīt bez augstākas vadības paraksta.
Šī strīda lietas visas nonāk Aizkrauklē. Motivācija ir vienkārša – it kā lietas ātrākai izskatīšanai, kas arī ir loģiski. Bet… Aizkraukles tiesā tika noņemti visi apķīlājumi, un lieta tika nosūtīta atpakaļ uz Rīgu.
Pats Augstākās tiesas priekšsēdētājs Ivars Bičkovičs nāk no Aizkraukles. Un, kopš viņš ir Augstākās tiesas priekšsēdētājs, tieši Aizkraukles tiesā notiek ļoti strauja karjeras izaugsme. Tad, kad Bičkovičs kļuva par Augstākās tiesas priekšsēdētāju, no Aizkraukles tiesas trīs cilvēki nonāca Augstākajā tiesā. Nebija saprotams, kāpēc tā notiek.
Šajā konkrētajā lietā ir pamats domāt, kāpēc viss notiek tā. Turklāt šajā procesā viss tiek darīts tā, ka par katru cenu lieta ir jāskata. Normāli tiesas darbs beidzas piecos un tad līdz pieciem skata, bet šo lietu Aizkraukles tiesa skatīja līdz astoņiem, deviņiem, desmitiem vakarā – kā vajag. Konkrētajā gadījumā ir iespēja skatīt, cik ilgi vajag.
No advokāta pieredzes ir pilnīgi skaidrs, ka tur nav nekāds sacīkstes princips, tur ir skaidrs, kāds būs rezultāts. Bet interesanti, ka augstākas instances tiesa, kas ir Jelgavā, ir atcēlusi Aizkraukles tiesas lēmumus. Bet tur tiek uzlikti un noņemti prasības nodrošinājumi. Prasības nodrošinājumu var lūgt uzlikt no jauna, bet pārsūdzēt nevar.
- Var teikt – ja aizsūta uz Aizkraukli, tad uz taisnīgu tiesu nav ko cerēt?
- Mums tā ir bijis. Viss skaidrs. Ja tiesa nonāk tajā tiesā, tad pretinieku uzreiz pārstāv Bičkoviča sieva. Kas arī ir dīvaini. Bet tikai tur vienmēr parādās viņa sieva,
- Viņai prakses vieta ir Aizkrauklē...
- Jā, bet reāli jau viņai birojs ir Rīgā, viņa sēž Rīgā. Tur ir tikai prakses vieta. Kā aizsūta uz Aizkraukli, tā ir zināms, ka skatīs līdz vēlam vakaram un pretī būs konkrēta advokāte, un lems pretiniekam par labu.
Tie visi ir minējumi, bet strīda būtība ir, ka klients ir gatavs iziet no kompānijas, bet tad godīgi atlīdziniet konkrēto daļu. Ja īpašums ir tik vērtīgs, tad tas ir tikai korekti. Ja viņi saka, ka objekts ir 5 miljonus vērts, tad pusotrs miljons ir tikai godīgi. Objekts ir Skolas 21.
- Kāpēc no jūsu klienta grib tikt vaļā?
- Nu, sīvs pretinieks. Tur vēsturiski PR bija taisīts tā, ka klients ir milzīgi slikts. Ik pa laikam visādus apmaksātus pasākumus rīkoja, sabiedriskajām attiecībām ir bijis milzīgs budžets. Tika ierosināts kriminālprocess, un tur pat uz vietas pieņēma lēmumu, ka advokāts būs liecinieks, lai viņš nevarētu darboties kā advokāts. Tas ir diezgan absurdi. Vienkārši, lai mani izslēgtu. Pagāja pieci līdz septiņi gadi, un advokātu ne reizi nelūdza sniegt liecību. Tas neliecina par vēlmi godīgi risināt jautājumu. Formāli advokātu pēc septiņiem gadiem uzaicināja liecināt, neko nepajautājot, jo nebija jau ko jautāt.
Tas PR ir bijis caur žēlumu, cik te visi negodīgi. Klients vienkārši aizstāvējās, jo viņam gribēja atņemt viņa daļu. Klients, kā persona, kurai ir mazāk par 50%, var tikai aizstāvēties. Vienīgais veids ir tiesāšanās. Kad otrai pusei nevedas tik labi tiesāšanās, kā gribētos, tad sākās PR. Tad klientam radās doma parādīt, kurš tad te ko ir sarunājis.
Tur ir interesanti papētīt, kā visas lietas šajā lietā aiziet uz Aizkraukli, ja kaut ko vajag izdarīt ātri, piemēram, noņemt liegumus, bet tad, kad vajag pavilkt laiku, tad atnāk atpakaļ...
Foto no mediacijasnams.lv
Seko mums 
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
