Andra Bērziņa "draudzīgā finanšu ģimene" un "Lodes" draudzīgā "prihvatizācija"

Interesanti, bet fakts – daudzās intervijās mūsu varonis gandrīz vai izgaršojot stāsta un stāsta par savu lielo algu (protams, neminot konkrētas summas), strādājot zviedru bankā, un no tās izrietošo Latvijas lielāko pensiju, taču neparko nevēlas pieminēt darījumu, kas viņu oficiāli padara par miljonāru: runa ir par akciju sabiedrības Lode pārdošanu 2007. gada vasarā, kad četri lielākie ievērojamās būvmateriālu ražotnes akcionāru savus 1,84 miljonus uzņēmuma akciju pārdod par 8,99 latiem gabalā, kopā saņemot vairāk nekā 16,66 miljonus latu. Andra Bērziņa daļa ir 4,53 miljoni latu, un lieki teikt, ka viņa nerunīgumam par šo darījumu ir arī pietiekami būtiski iemesli.

Lode ir uzņēmums ar pietiekami ilgu vēsturi – 1958. gadā tas tiek uzbūvēts kā drenu cauruļu rūpnīca, ko arī godīgi ražo no 1963. gada līdz pat astoņdesmito gadu sākumam, savukārt 1964. gadā Lode sāk ražot arī māla ķieģeļus, bet 1987. gadā – jumta kārniņus. Savukārt 1996. gadā Jāņa Slesara vadītais uzņēmums tiek privatizēts, un par kontrolpaketes īpašnieku kļūst „cilvēks no malas” – tobrīd un arī vēlāk plašākai sabiedrībai ļoti mazpazīstamais Edvīns Samulis, kurš šīs grāmatas lasītājiem jau zināms kā viens no mūsu varoņa ilggadējiem līdzgaitniekiem – uz jaunveidojamo banku paša Andra Bērziņa paaicināts, un pabijis gan Unibankas padomes un valdes locekļa, gan īpaši nozīmīgajā kredītu un investīciju pārvaldes vadītāja postenī, bet vēlāk ilgstoši bijis bankas prezidenta padomnieks un arī Rīdzenes filiāles pārvaldnieks.

No kurienes viņš tāds tur rodas? Līdz deviņdesmito gadu sākumam 1948. gadā dzimušais Edvīns Samulis jau ir paspējis ļoti daudz ko – un pietiekami dažādās jomās. Dzimis gulbenietis un ieguvis augstāko izglītību kā ekonomists rūpniecības plānošanas specialitātē, viņš sākumā strādā Cēsīs par Plānu komisijas priekšsēdētāju, pēc tam – Lodē, vēlāk, ap 1983. gadu kļūst par Vissavienības kooperatīvā tirdzniecības institūta Latvijas filiāles direktora vietnieku, tad strādā agrokomitejā, atkal Lodē, līdz beidzot tiek pie posteņa Rīgas pilsētas izpildkomitejā, kur sākumā strādā Alfrēda Rubika pakļautībā (kā ekonomikas nodaļas vadītājs).

Pēc tam Edvīns Samulis ir pilsētas izpildkomitejas priekšsēdētāja Andreja Inkuļa vietnieks (starp citu, tāpat kā vēlākais Komercbanku asociācijas vadītājs Teodors Tverijons), līdz ar jauno laiku iestāšanos neveiksmīgi padarbojas arī privātbiznesā un pamēģina padarboties arī Krājbankā, taču nekādi nespēj sastrādāties ar tās toreizējo prezidentu, impulsīvo un baņķiera darbam galīgi nepiemēroto Ivaru Godmani. Pats kādā no retajām intervijām atzinis, ka viņa mērķis ir bijis kļūt par ļoti labi apmaksātu ierēdni, Edvīns Samulis ir aktīvi darbojies arī zinātnes jomā: 1988. gadā viņš Maskavā aizstāvējis disertāciju par patērētāju kooperāciju, bet 1992. gadā jau neatkarīgajā Latvijā nostrificēts par ekonomikas zinātņu doktoru (t.i. viņa padomju laikā iegūtais grāds „pārtaisīts” par ekonomikas zinātņu doktora grādu).

Šāds cilvēks tad nu 1996. gadā uzvar Lodes privatizācijas konkursā – kaut patiesībā nekāda konkursa nav, jo viņš uz uzņēmuma kontrolpaketi ir vienīgais pretendents, apņemoties apmaksāt kontrolpaketi par tiem laikiem iespaidīgu summu – 490 tūkstošiem latu, kā arī vēl miljonu latu ražošanā ieguldīt turpmāko trīs gadu laikā. Tiesa, tik briesmīga privatizētāja situācija nav: nekavējoties viņš iemaksā tikai 49 tūkstošu latu drošības naudu, bet pārējo summu var iemaksāt divu gadu laikā – 8791 latu mēnesī un 2187 sertifikātus katru gada ceturksni (ar tiesībām pēc pirmās puses samaksāšanas lūgt iespēju atlikumu samaksāt tikai un vienīgi sertifikātos).

Pats viņš desmit gadus vēlāk, 2006. gadā žurnālam Kapitāls savu biznesa plānu un finanšu avotus skaidro šādi:

- Kā tad jūsu redzeslokā nonāca Lode?

- Jau teicu, ka esmu no Cēsīm. No turienes ir arī mani bijušie kolēģi un draugi. Reiz esošais un bijušais Lodes prezidents Jānis Slesars atbrauca un teica: „Edvīn, mums pēc četriem mēnešiem jānotiek privatizācijai. Zviedri un vācieši atsakās, ko lai dara?”

- 1996. gadā ārzemnieki atteicās no Lodes?

- Jā. Bija diezgan lielas izpētes veikuši, šie materiāli mums ir. Nezinu, kas viņiem notika, bet viņi aizgāja. Tā nu izsolē sēdēju viens pats. Ārā nevienu negrūdu. Tas biznesa plāns, ko toreiz uz četrām lapiņām biju uzrakstījis, tagad ir īstenojies. Nevienam parādā visus šos gadus faktiski neesmu bijis.

- Kas bija rakstīts tai biznesplānā uz četrām lapiņām?

- Visi šie rēķini, shēma, kādā veidā jāveic maksājumi par kontrolpaketi.

- No kurienes tad radās iespēja apmaksāt 490 tūkstošus latu vērto Lodes akciju kontrolpaketi?

- Tad drusku jāpalūkojas pagātnē. 1993. gadā es pārgāju darbā uz tikko nodibināto Unibanku, kļuvu par tās valdes locekli. Biju arī viens no Unibankas privatizācijas idejas autoriem un privatizācijas procesā saņēmu savu daļu no menedžmentam paredzētās akciju kvotas. Man, ja nemaldos, bija 36 tūkstoši akciju. Nu, un, ja pareizina ar vienas akcijas cenu – tajos gados tā svārstījās no trim līdz pieciem latiem.

- Piecreiz 36 iznāk 180.

- Nu ja, bet, kad nonācu Lodē, man jau bija tiesības lemt par peļņas sadali. Paskatieties vecajos Dienas Biznesa numuros – mēs maksājām lielākās dividendes. Tā arī tā rūpnīca tika izpirkta. Vēl varam atcerēties, cik tolaik maksāja sertifikāti – ja nemaldos, ap 80 santīmiem. Man puse bija jāmaksā sertifikātos, puse naudā. Tādas tās shēmas bija, kāpēc man tās neizmantot? Neko nelikumīgu neesmu darījis. Man dzīvē ir paveicies – īstajā brīdī esmu gadījies īstajā vietā...

Nelaime tik tā, ka Edvīns Samulis šajā intervijā par vairākiem būtiskiem faktiem īsti nesaka patiesību. Pirmām kārtām jau brīnīšanās par ārzemnieku intereses trūkumu ir, maigi izsakoties, samākslota: Lode tolaik vispār netiek iekļauta tā sauktajā privatizācijas starptautiskajā piedāvājumā, un toreizējā Privatizācijas aģentūras Juridiskā departamenta normatīvo aktu nodrošinājuma sektora vadītāja Inta Abakuka Dienas biznesam bez kādas sarkšanas apgalvo: „Lodi nebija vajadzības iekļaut starptautiskajā piedāvājumā, jo tas tāpat bija populārs un, mūsuprāt, labs uzņēmums un izraisīja pietiekoši lielu interesi ārzemnieku vidū.”

(Turklāt patiesībā gan jau 1995. gada 28. augustā Privatizācijas aģentūrā tiek saņemts zviedru uzņēmuma Braas Scandinavia AB privatizācijas priekšlikums, kas 1996. gada sākumā vēl tiek papildināts ar virkni detaļu - tostarp par 7-12 miljonu vācu marku lielām investīcijām. Zviedri saņem Privatizācijas aģentūras pārstāvja Andreja Tiknusa vēstuli ar apliecinājumu, ka viņiem reģistrētā vēstulē noteikti tiks nosūtīti privatizācijas noteikumi, tikko tādi būs apstiprināti, - tomēr aģentūras arhīvā Lodes privatizācijas lietā apliecinājumu šādas vēstules nosūtīšanai neizdodas atrast. Un – kāds pārsteigums! – zviedri privatizācijā nepiedalās.)

Jā, Edvīna Samuļa īpašumā Unibankas publiskajā piedāvājumā tiešām ir nonākušas 36 547 par sertifikātiem iegādātas akcijas. Taču akciju maksimālā cena 1996. gada vasarā, kad tiek privatizēta Lode, nebūt nav privatizētāja nosauktajā 3-5 latu līmenī, bet gan divas trīs reizes zemāka – augstākā cena tiek fiksēta 1,76 latu apmērā. Turklāt nekādi publiski dati nerāda, ka šajā laikā uzņēmējs būtu šķīries no kādas šo akciju daļas, lai iegādātos Lodes kontrolpaketi.

Kur tad tiek ņemta nebūt ne tik milzīgā, bet tomēr regulāri nepieciešamā summa privatizācijas maksājumiem? Tas pats Dienas bizness uzskaita: teorētiski gan būtu iespējams, ka privatizētājs ir ņēmis kredītu, un loģiski liktos, ka viņš to darītu bankā, kurā kādreiz bijis viceprezidents un atbildējis par kredītu politiku, bet tagad ir padomnieks – tātad Unibankā, taču tās prezidents Andris Bērziņš noliedzis, ka viņa vadītā banka būtu Lodes projektam izsniegusi jebkādu kredītu vai vispār jelkad būtu apspriedusi tamlīdzīgu kreditēšanas iespēju.

(Jāsaka, ka te gan Andris Bērziņš gluži vienkārši ir samelojies – vai arī nezina, kas notiek paša vadītajā bankā. Jau 1996. gada 12. martā Lodes direktors Jānis Slesars oficiālā vēstulē informē Privatizācijas aģentūras ģenerāldirektoru Jāni Nagli: „Sakarā ar to, ka firma Lode ņem naudas aizdevumu 45 000 Ls uz 6 mēnešiem energoresursu iegādei, kas nepieciešams tehnoloģisko procesu nodrošināšanai, no Universālās Bankas Cēsu filiāles, lūdzam Jūsu atļauju ieķīlāt apgrozāmos līdzekļus - gatavo produkciju par 120 000 Ls.”)

Tā nu šī situācija, kā arī paša Edvīna Samuļa noslēpumainība Dienas biznesu vedinot uz domām, ka Latvijas privatizācijas procesā ieviesta jauna profesija – latvietis–privatizētājs, kura vienīgais pienākums ir oficiāli pārstāvēt patiesos, bet anonīmos līdzekļu ieguldītājus (tajā laikā fiziskajām personām parasti netiek pieprasīti nekādi dokumenti par naudas izcelsmi).

Vai tiešām šie ieguldītāji ir tik superanonīmi vai tomēr tīri labi nojaušami? Jau 1997.-1998. gadā Lodes akcionāru sarakstā parādās gan Unibankas viceprezidents Ivars Ķirsons, gan Andris Bērziņš, gan arī... pati Unibanka. Uzņēmuma 1997. gada 27. septembra ārkārtas akcionāru pilnsapulces protokols rāda, ka Lodes direktoram Jānim Slesaram ir tikai 17 290 akcijas, toties Andrim Bērziņam – jau 24 231 akcija un Unibankai – 58 021 akcija.

Īpaši interesantas šai sakarā ir divas vienā dienā – 1998. gada 29. aprīlī izrakstītas ģenerālpilnvaras. Ar vienu Unibankas Juridiskās daļas vadītājs Armands Grīnbergs tiek pilnvarots „akcionāram noteikto tiesību ietvaros veikt visas nepieciešamās darbības, kas saistītas ar AS Latvijas Unibanka interešu pārstāvēšanu AS Lode akcionāru pilnsapulcē 1998. gada 30. aprīlī, tai skaitā, bet ne tikai, ar 59 290 akcijām piedalīties balsošanā un debatēs, dot priekšlikumus, pieteikt noraidījumus un lūgumus par visiem dienas kārtības jautājumiem, kā arī parakstīties un publiski izteikties AS Latvijas Unibanka vārdā”. Savukārt ar tieši tādu pašu ģenerālpilnvaru Armandu Grīnbergu attiecībā uz saviem 24 tūkstošiem akciju pilnvaro arī Andris Bērziņš – kurš pirmo pilnvaru parakstījis kā Unibankas prezidents.

Šī dzīve nedaudz maskētā, bet visādi draudzīgā finanšu ģimenē turpinās līdz pat laikam, kad Andris Bērziņš pamazām sāk taisīties prom no Unibankas (nu jau nevis valsts, kurai vienalga, ka bankas prezidentam ir bizness uzņēmumā, ar kuru noteiktas attiecības ir arī pašai bankai, bet gan daudz skarbāko zviedru īpašumā) vadītāja posteņa – un paslēpes spēlēt vairs īsti nav jēgas. Edvīna Samuļa oficiālā versija, ko viņš 2006. gadā izklāsta žurnālam Kapitāls, ir šāda:

- 2004. gadā, kad vairākuma akcionāriem bija jāizsaka mazākuma akcionāriem akciju atpirkšanas piedāvājums, jūs pārdevāt 19% akciju, lai jūsu līdzdalība uzņēmumā būtu mazāka par 50% un jūs varētu izvairīties no šīs prasības. Kāpēc tā?

- Man šādu brīvu naudas līdzekļu, lai atpirktu daļu, nebija. Ņemt bankā kredītu un ieķīlāt visas savas pārējās akcijas – to neuzskatīju par mērķtiecīgu soli.

- Cik brīvās naudas vajadzēja, lai izteiktu šos piedāvājumus?

- Ap pusotra miljona. Lai gan kopš 1997. gada figurēju Kluba miljonāru sarakstos un nenoliedzu, ka esmu turīgs, man nav tādas brīvas naudas. Man ir nauda, ko saņemu dividendēs, un alga kā padomes priekšsēdētājam...

Un jau atkal – patiesība ir, maigi izsakoties, nepilnīga. Jau 2003. gada jūlijā Edvīns Samulis tobrīd nenosauktam pircējam vai pircējiem (pēc gada izrādās, ka pircējs bijis Jānis Slesars) trīs darījumos pārdod iespaidīgas Lodes akciju paketes: 8. jūlijā viņš pārdod 9,44% akciju, 25. jūlijā – 3,63% akciju un 28. jūlijā – 5,95% akciju, un jau šajā brīdī Edvīna Samuļa akciju pakete ir krietni virs 50 procentiem no kopējā uzņēmuma akciju daudzuma. Taču, neraugoties uz to, 2004. gada vasarā, kad Andris Bērziņš oficiāli atbrīvojies no Unibankas prezidenta posteņa un tā uzliktajiem ierobežojumiem, Edvīns Samulis izjūt nepārvaramu vēlmi par tā arī neatklātu summu pārdot viņam vispirms 9,89% un pēc dažiem mēnešiem vēl 12,79% Lodes akciju.

Par šīs vēlmes iemesliem neviena no iesaistītajām personām nevēlas izteikties, un arī trešais lielais akcionārs Jānis Slesars ir ārkārtīgi nerunīgs – neko viņš nezinot, jautājumus nesaprotot, jēgu tikties neredzot, neko no akcionāru sapulcēm neatceroties, tādu Andri Bērziņu lāga pat neesot pamanījis: „Tas būtu netaktiski pret pārējiem akcionāriem, runāt par kompāniju, kur es nestrādāju. Man jums nav, ko pastāstīt. Kā Bērziņš iegādājās akcijas, prasiet viņam. Es esmu pavisam cita persona...”

Taču, lai nu kā, 2007. gada vasarā Andris Bērziņš kopā ar pārējiem akcionāriem Lodi pārdod ārzemju investoriem un par savu akciju paketi (jau 504 tūkstošiem latu) saņem četrarpus miljonus latu, - nevar noliegt, ka Krievijas krīze mūsu varonim patiešām kaut ko ir iemācījusi – vismaz personiskajā biznesā noteikti. „Viss jāvērtē trendos. Tā, piemēram, varam precīzi pateikt, kurā brīdī banka nogrims, ja jau reiz tā sākusi grimt. Ar Lodi bija līdzīgi. Vienas valsts robežās šādi uzņēmumi nevar izdzīvot, ja tie nav spējīgi investēt tālāk. Uz Latvijas un Igaunijas robežas tika uzcelts līdzīgs uzņēmums, un viņi mūs nokautu divu gadu laikā pavisam mierīgi. Tāpēc izlēmām pārdot Lodi, jo man bija skaidrs, ka braucam lejā no kalna un ka tūlīt aiziesim pļaujošā kritumā. Pārdevām 2007. gada jūlijā, bet septembrī viss jau bija sabrucis – sākās pasaules krīze. Tagad viens otrs man pārmet, ka esmu bijis nelietīgi tālredzīgs, jo saņēmu četrarpus miljonus latu šajā darījumā,” viņš četrarpus gadus vēlāk stāsta Neatkarīgajai Rīta Avīzei.

Pārpalikums no šīs summas kopā ar iepriekšējiem ienākumiem arī redzams Valsts prezidenta amatpersonas deklarācijā – SEB bankas obligācijas par 327 tūkstošiem eiro, 2,14 miljoni eiro bankā, aizdoti 687 tūkstoši latu un nepilni 406 tūkstoši eiro, kā arī kopumā trīsarpus desmiti nekustamo īpašumu dažādās Latvijas vietās – protams, arī tas pats laikus pakamptais bankas Vecrīgas dzīvoklis, kas nu viens pats ir vismaz pusmiljonu eiro vērts. Līdz ar ko eksbaņķiera Ineša Feifera teiktajam: „Jā, viņš to Lodi diezgan veiksmīgi pievāca...” var piebilst tikai – jā, un ne to vien. Lai gan, protams, vienmēr varēs atrast arī gluži citu skaidrojumu – ieklausīsimies kaut vai mums jau pazīstamajā Jurī Aizezerā:

- Cik Bērziņam svarīga bija nauda?

- Es domāju, ka Bērziņam nav raksturīgas ārišķības arī šinī ziņā.

- Respektīvi, viņš neko nedarīja, lai iegūtu...?

- Absolūti.

- Un tomēr pie Lodes viņš tika.

- Nu, jūs ziniet, mēs katrs varam šodien un arī tanīs periodos piedalīties kādos pirkšanas – pārdošanas procesos. Tā ka tā ir normāla izglītota cilvēka piedalīšanās saimnieciskos procesos, un reizēm arī tas process var būt veiksmīgs un reizēm var būt neveiksmīgs. Vienkārši Bērziņam tas process bija veiksmīgs.

Novērtē šo rakstu: