Iesaki rakstu: 
2011.gada 17.oktobris, iepriekšējās Saeimas pirmā darba diena, negaidot izvērtās par nozīmīgu atskaites punktu jaunāko laiku Latgales vēsturē – deputāti Igaunis un Viļums nodeva deputāta svinīgo solījumu latgaliski.
Deputāti, ko ievēlēja Latgales latvieši, nodeva deputāta solījumu Latgales latviešu, latgaliešu literārajā rakstu valodā. Situācija pēc būtības sagaidāma un prognozējama, taču par negaidītu negatīvisma devu parūpējās parlamenta vadītāja Solvita Āboltiņa – viņa noraidīja solījumu latgaliski un lika deputātiem solīt vēlreiz latviešu literārajā valodā.
Latviešu literārā valoda un latgaliešu literārā rakstu valoda ir vienas latviešu valodas divas tradīcijas ar to atšķirību, ka latviešu literāro rakstu valodu aizsargā valsts, bet latgaliešu literāro rakstu valodu pēc 1934. gada apvērsuma un padomju režīma noteiktajiem aizliegumiem līdz mūsu dienām ir saglabājuši Latgales ļaudis, valstij ieņemot ļoti pasīvu lomu šajā procesā.
Valsts valodas likums 3. panta (4.) punktā definē latgaliešu valodu kā “latviešu valodas … paveidu”[1.], balstoties uz to, ir saprotams, ka latgaliešu valoda pēc būtības ir arī latviešu valoda [2.], tomēr ne visiem tas ir acīmredzams.
Izskatīsim analoģiju ar āboliem. Solvitai garšo Dzidrie āboli. Jurim patīk Antonovka. Gan Dzidrie, gan Antonovka ir ābolu paveidi, tie ir āboli pēc būtības. Un lūk – valsts rīko ābolu ballīti un palūdz Solvitai koordinēt pasākumu. Viss ir labi, kamēr ciemiņi nāk ar Dzidro ābolu groziem.
Omulīgais pasākums sit augstu vilni , bet te pēkšņi ienāk Juris, un Jurim rokās nav vis Dzidro ābolu, bet gan Antonovkas grozs. Bet Solvita nelaiž Juri ballītē, sakot, ka uz ballīti jānāk ar āboliem.
Solvita ir attāli dzirdējusi par Antonovku, bet viņas ome plātsmaizēs Antonovku nav izmantojusi, visi taču nāk ar Dzidrajiem un vispār – Antonovka izklausās pārāk slāviski, tāpēc tai nav vietas ballītē. Tas, ka Antonvka ir ābols un šī ir ābolu ballīte, Solvitai nav arguments.
Bieži ir dzirdēts jautājums – kāpēc tāds “cepiens”, liela muiža – neļāva latgaliski… Šeit ir jāatklāj nelatgaliešiem nesaskatāmais situācijas dziļais simbolisms un konteksts. Latgales sabiedrība, neskatoties uz valsts neviennozīmīgo attieksmi, kā lielu dārgumu glabā latgaliešu valodu. Ikdienas saskarsme Latgales latviešu vidū, valoda, kurā mēs runājam ar tuvajiem, Baznīcas valoda – tas viss notiek latgaliešu valodā.
Latgaliešu valoda ir mūsu latviešu valoda, latgaliešu individuālā un valstiskā latviskuma kodols. Mums ir svarīgi dzirdēt, ka šī valoda joprojām dzīvo. Ir svarīgi dzirdēt apliecinājumu – valodai joprojām ir pulss, ir cerība, ka viss sakārtosies, valodai un tautai būs nākotne.
Un tad šādā momentā Saeimas vadītāja Solvita Āboltiņa publiski pazemo Latgales deputātus, liedzot viņiem lietot latgaliešu valodu. Deputātam, kuru pārstāvēt sevi ir iebalsojuši tūkstošiem latgaliešu, kā skolaspuikam tiek likts atkārtot pantiņu vēlreiz un vēlreiz. Deputāts saņem publiskas rīkstes par to, ka ir uzdrīkstējies runāt latgaliski.
Kā šajā situācijā jutās latgalieši? Iedomājieties Dziesmu svētkus padomju laikā. Iedomājieties kopkori, kas gatavojas dziedāt “Saule, Pērkons, Daugava”, un pēkšņi – norāde no partijas komitejas, ka dziesmu gan var dziedāt, taču tā jādzied krieviski. Nu apmēram tā jutās latgalieši.
Tādā veidā, liedzot latgaliešu valodai tās likumiskās tiesības tikt izmantotai deputāta solījuma nodošanā, parlamenta vadītāja Solvita Āboltiņa ir veikusi darbības, ko varētu kvalificēt kā latgaliešu valodas rupju trivializāciju un valsts varas pretnostatījumu Latgales latviešiem.
Balstoties uz iepriekšminēto, ir saprotams, ka Solvita Āboltiņa visdrīzāk nevarētu sagaidīt vēlētāju simpātijas Latgalē, taču tas, ka Kurzemes vēlētāji politiķi ir svītrojuši tādā apjomā, lai nodrošinātu viņas neiekļūšanu nākamajā parlamenta sasaukumā, ir gana interesants pagrieziens.
Ieskatīsimies situācijā no latgaliešu skatupunkta. Solvitai Āboltiņai biļetenos ir 6540 plusi un 6289 svītrojumi, kas rezultējas 23 285 punktos. Intam Dālderim, kas, apsteidzot Āboltiņu, ir iekļuvis parlamentā, ir 23 648, tātad iekļūšanai parlamentā Āboltiņai pietrūka 364 balsis [3.].
2011.gada tautas skaitīšanas rezultāti norāda, ka Kurzemē dzīvo 3655 cilvēki, kas “ikdienā lieto latgaliešu valodu”, t.i. – latgalieši [4.]. Pieņemsim, ka no šīs kopas vēlēšanās piedalījās 58%, t.i. uz iecirkņiem atnāca 2135 vēlētāji. Pieņemsim, ka no šīs apakškopas par Vienotību (tāpat kā Kurzemē kopumā) nobalsoja 19,85% [5.], tātad vēlēšanu dienā Kurzemes vēlēšanu iecirkņos bija 424 latgalieši, kuriem vienā rokā bija Vienotības biļetens un otrā – pildspalva ar iespēju izsvītrot Solvitu Āboltiņu par viņas uzbrukumu latgaliešu valodai. 424 Vienotības latgaliešu vēlētāji Kurzemē un 364 balsis, kas Āboltiņai pietrūka iekļūšanai parlamentā. Vai spējat saskatīt situācijas potenciālu?
Noslēgumā – nemānīsim sevi ar domu, ka visas pasaules latgalieši sadevās rokās un organizēti demokrātiskā veidā atbrīvojās no Latgalei nelojāla politiķa. Politiķes arogance un visatļautība nacionālā līmenī ilgākā laika posmā un vairākas nejaušības izveidoja to kokteili, kas tik negaidītā veidā implodēja politiķes karjeru.
Taču ir diezgan liela statistiska varbūtība, ka tieši latgaliešu sabiedrība, svilpojot hokeja hallē, filmējot ceļu satiksmes noteikumu pārkāpumus, balsojot Kurzemes velēšanu apgabalā un citādi aktīvi pilsoniski iesaistoties, ir noģenerējusi politiķes nomaiņai nepieciešamo pēdējo pilienu vai, lietojot Ziemeļamerikā populāro metaforu, – salmiņu, kas pārlauza kamieļa muguru.
Labā ziņa Latgalei – ir zināms pamats apgalvot, ka latgaliešu interešu grupas ir ieguvušas svaru, kas ļauj ietekmēt politiskos procesus un personālijas Latgalei vēlamā virzienā. Attieksme pret latgaliešiem un latgaliešu valodu vairs nav tikai labā toņa un akadēmisku diskursu jautājums, negaidot tā ir kļuvusi par “būt vai nebūt” faktoru individuālu politisko karjeru griezumā.
Simboliskā cīņa starp aroganto Goliātu un Latgales Dāvidu, kas aizsākās ar svinīgo deputāta solījumu latgaliešu valodā 2011. gada oktobrī, ir noslēgusies ar Saeimas vēlēšanu rezultātu paziņošanu 2014. gada oktobrī. Latgales deputāts ir ticis atkārtoti ievēlēts un stāv, augsti paceltu galvu. Nu jau bijušajai parlamenta vadītājai mēs varam diplomātiski novēlēt veiksmes turpmākajos izaicinājumos. Vienlaikus – tūkstošiem latgaliešu gaida pirmo 12. Saeimas sēdi un jaunievēlēto Latgales deputātu zvērestu. Tauta grib dzeivōt.
[1.] http://likumi.lv/doc.php?id=14740
[2.] http://satori.lv/raksts/3877/Latvijas_speks_un_vaja_vieta
[3.] http://sv2014.cvk.lv/Part-5-Strukt-5.html
[5.] http://sv2014.cvk.lv/Result-5.html
Raksts pārpublicēts no www.skreine.org
Seko mums 
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
