Iesaki rakstu: 
Jebkura jauna partija mūsu valstī, kas gribēs izmainīt sapuvušo, smirdīgo oligarhu sistēmu, tiks norieta un samīdīta. Tāds pats liktenis sagaida arī šo partiju ministrus, kas iedrošināsies veikt pārmaiņas savās nozarēs.
Mēs visi atceramies, kā krietnais anarhists Ķīlis jau vienreiz mēģināja izmēzt sasmakušos IS un LU staļļus. Un atceramies, kas no tā iznāca, par ko ātri vien tika pataisīts izglītības ministrs.
Tas pats jau notiek arī tagad ar Šuplinskas kundzi. Ik reizi, kad kāds mēģina iedurt ar dakšām tajos mēslos un ieviest kārtību, parādās nelaba smaka, sāk čīkstēt kapliču durtiņas, un no tumsas nāk laukā protestēt noputējušas, treknas, nekaunīgas "druvietes" un "čepānes". Un aiz tām visa mūsu parazitējošā izglītības sistēmas ierēdniecība un nomenklatūra. Tie aizsargās savus treknos labības laukus līdz pēdējam.
Es saprastu, ja būtu kaut kādi sasniegumi šajā sfērā, ja LU būtu reitingu augšgalā, tad varētu vismaz attaisnot tās nenormālās algas, ko saņem vadītāji.
Un tas ir ne tikai izglītības sistēmā... galvenie pretinieki pārmaiņām un reformām (ja neskaita sistēmas partiju politiķus) ir treknā ierēdniecība, kas ir nenormāli uzblīdusi pa šiem 30 gadiem, kur valdījuši ir oligarhi ar Lembergu priekšgalā. Treknā ierēdniecība ir tā, kas cementē oligarhu izveidoto valsts nozagšanas sistēmu. Nomenklatūra dzīvo tik trekni mūsu valstī, ka var bez nekādas komercdarbības, vienkārši ar algām uzkrāt pat pusmiljonu deklarācijās... Nu pasakiet, kapēc lai viņi gribētu kaut ko mainīt!!??
Bet galvenais ir piekārt birkas gan politiskajiem spēkiem, gan politiķiem, kas uzdrošinās traucēt vecās sistēmas mieru. Ķīlis gribēja iznīcināt latviešu valodu… tagad jau redzam, ka JKP ir pataisīta par "jauno komunistu partiju" un Šuplinskas kundze par "komjaunieti". Birku piekabināšana ir ļoti svarīgs process ganāmpulkā, kad notiek cirpšana, jo auniem ir jāzina, ko viņi nobada.
Repši jau arī neviens no sākuma neaiztika… kamēr strādāja bankā un negribēja mainīt oligarhu sistēmu, bija lāga puika. Bet, kad uzdrošinājās pacelt roku pret valsts saimnieku, tad momentāli pārtapa par "marsieti", un auni labprāt to nobadīja.
Presē, TV arvien biežāk var dzirdēt trekno ierēdņu un politiķu, kas sakumpuši zem lielo algu, piemaksu un privilēģiju nastām, kladzināto: "Latviešu tauta vēl nekad tik labi nav dzīvojusi…"
Un nav kauna to teikt… valstī, kas ir uz katastrofas sliekšņa, kur iedzīvotāji bēg no savas valsts, kur viss ir (piedodiet) SAD…STS!!!
VISS! Gan medicīnas aprūpe. Gan izglītības sistēma. Gan nodokļu politika. Utt.!
Man gribētos teikt: „Valstī, kur vairāk nekā puse dzīvo uz nabadzības robežas, nekad tik labi nav dzīvojusi ierēdniecība, nomenklatūra un politiķi…"
Man gribētos teikt, ka valsts ārējais parāds nekad nav bijis vēl tik liels. Katru sekundi tas pieaug par 16 eiro! Gadā pusmiljards. Mēs dzīvojam uz parāda!!!
Latviešu tautai tas nav "veiksmes stāsts"… tas, kas pašlaik notiek, ir traģēdija! Veiksmes stāsts ir oligarhiem, to apkalpojošām partijām, ierēdniecībai un zagļiem.
Seko mums 
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
