Banku nodokļa ieviešana jāiekļauj politiķu dienas kārtībā
Ilmārs Muižnieks13.07.2013.
Komentāri (10)
Iesaki rakstu: 
Vēl nebeidz rimt gaviles par Latvijas uzņemšanu eirozonā, kamēr vairākās Eiropas valstīs notiek aktīva diskusija par banku nodokļa ieviešanu, kas palīdzētu atgūt savulaik finanšu sektora glābšanai piešķirtos līdzekļus, izveidotu nodrošinājumu iespējamajām nākotnes krīzēm un ļautu iegūt papildu finansējuma avotu budžeta deficīta samazināšanai.
Viena no valstīm, kas šo plānu jau realizējusi, ir Ungārija, palielinot nodokli par skaidras naudas izņemšanu no 0,3 procentiem uz 0,6 procentiem un par elektroniskajiem darījumiem (pārskaitījumiem) no 0,2 procentiem uz 0,3 procentiem. Skatoties uz mūsu valsts ekonomisko situāciju, šādu Ungārijas pieredzi varētu ņemt vērā arī Latvijā.
Ungārijas Ekonomikas ministrija ziņo, ka izmaiņas nodokļos bijušas nepieciešamas, lai kompensētu budžeta deficītu, kas radies inflācijas dēļ, kas būtiski apcirpusi valsts ieņēmumus.
"Viens no galvenajiem iemesliem nodokļa ieviešanai ir Ungārijas vēlēšanās izkļūt no pārmērīgā budžeta deficīta un novērst draudus, ka valsts ar budžeta deficītu varētu saskarties pavisam īsā laika posmā atkārtoti. Nodokļa ieviešanas mērķis ir palīdzēt samazināt Ungārijas budžeta deficītu zem 3 % no IKP. Arī Ungārijas komercbankas atbalsta nodokļus, kas palīdz veicināt ekonomisko izaugsmi valstī," norāda Ungārijas ekonomikas ministrs Mihalijs Varga (Mihaly Varga).
Biznesa un finanšu informācijas portālā Bloomberg ārvalstu eksperti (Hungarian Banks Face Record Tax Burden in Cabinet's Plan, Edith Balazs) vairākkārt uzsver to, ka viena no svarīgākajām globālās krīzes mācībām ir uzdevums nākotnē nodrošināt stabilitāti finanšu sektorā un finanšu institūciju ieguldījumu ārkārtas situāciju novēršanā, līdz ar to arī banku nodoklis Latvijā būtu nodrošinājums banku sistēmas stabilai darbībai. Tas vienlaikus vairotu arī sabiedrības un noguldītāju uzticību banku sistēmai, jo būtu skaidrs finanšu avots, no kura pastāvīgi tiktu uzkrāti resursi sistēmas stabilizēšanai.
Latvijas valdībai vajadzētu apzināties to, ka sabiedrības uzticība bankām pēdējo gadu laikā ir ievērojami mazinājusies un, lai šo situāciju mainītu, ir nepieciešams izstrādāt banku stabilitātes plānu. Banku nodokļa ieviešana ir būtiska tēma Latvijas ekonomikai, ko vajadzētu iekļaut politiķu dienas kārtībā. Šāds nodoklis palīdzētu samazināt neplānotus valsts izdevumus, kas saistīti ar banku finanšu problēmām, veicinot Latvijas finanšu sistēmas stabilitāti un noguldītāju uzticības pieaugumu, turklāt prognozējamie ieņēmumi no šāda nodokļa varētu būt ievērojami. Banku nodokļa ieviešana varētu novērst arī bēdīgi slavenos kredītiestāžu krahus.
Banku nodokļa ieviešana Latvijā paredzētu to, ka iedzīvotājiem būtu jāmaksā par skaidras naudas izņemšanu un elektroniskajiem finanšu darījumiem (pārskaitījumiem), taču šī summa nebūtu nemaz tik liela. Piemēram, ja banku nodoklis ir 0,3 procenti, un no bankomāta tiek izņemti 100 lati, nodoklī būtu jāsedz vien 30 santīmu, kas, domājams, nevienam neradītu pārlieku lielus finanšu sarežģījumus, taču ievērojami uzlabotu valsts ekonomisko situāciju jau drīzā nākotnē.
Lai arī ekonomiskā situācija, salīdzinot ar 2010. un 2011. gadu, ir uzlabojusies un šobrīd jau varētu tikt pielīdzināta pirmskrīzes periodam, nevajadzētu aizmirst, ka tieši ekonomiskā stabilitāte un sakārtotība finanšu sektorā ir svarīgs priekšnosacījums ceļā uz attīstītu valsti un sabiedrības labklājību. Lai samazinātu iespēju atkal ieslīgt finanšu nedienās, valdībai būtu savlaicīgi jāstrādā pie dažādiem risinājumiem, un banku nodokļa ieviešana varētu būt viens no ceļiem uz finansiāli drošāku nākotni mums visiem.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
