Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Ja vēlaties mūs atbalstīt Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

2016.gada vasarā, plānojot veikt kārtējo resertifikāciju psihiatra specialitātē, konstatēju, ka tiesiskā veidā tas nav iespējams. Proti, nav izveidota Latvijas Ārstu biedrības Sertifikācijas padome; saskaņā ar MK 18.12.12. noteikumiem Nr.943 “Ārstniecības personu sertifikācijas kārtība” šai LĀB profesionālajai institūcijai[1]noteikts “iestādes”[2] statuss Administratīvā procesa likuma izpratnē.

MK noteikumi precizē sertifikācijas institūciju, kas noteiktas likumā, darbību, struktūru un funkcijas, un tieši Sertifikācijas padomei deleģēts uzdevums apstiprināt profesionālo asociāciju sertifikācijas komisiju pilnvaras katrā specialitātē, kā arī izdot administratīvos aktus ārstu kvalifikācijas celšanas pasākumu atzīšanas un sertifikācijas jomās[3].

Koleģiālo institūciju, Padomi, izveidot ar MK noteikumiem deleģēts LĀB; biedrība Padomi tātad arī apvelta ar administratīvi procesuālo rīcībspēju, lai turpmāk tā valsts pārvaldē darbotos patstāvīgi[4] Veselības ministrijas kā “augstākas iestādes” funkcionālā padotībā[5]. Savukārt LĀB tālākais pienākums ir risināt vienīgi organizatoriskos un finansiālos jautājumus, kā arī par Sertifikācijas padomes izdotajiem lēmumiem informēt gan privātpersonas, gan Veselības inspekciju[6] - Ārstniecības personu un ārstniecības atbalsta personu reģistra vajadzībām.

Gatavojoties tobrīd resertifikācijai, konstatēju no mājaslapas internetā “arstubiedriba.lv” sadaļas “Statūti un nolikumi” izrietošu faktu, ka LĀB kopš 2013.gada 1.janvāra tā arī nav likumā un savos statūtos noteiktā kārtībā nedz izveidojusi Sertifikācijas padomi, nedz apveltījusi to ar administratīvi procesuālo rīcībspēju[7].

Tomēr Padomes amatpersonas (priekšsēdētājs, vietnieki un locekļi) tikušas ievēlētas un pirms apvienošanas koleģiālā institūcijā, proti, pirms savu pilnvaru spēkā stāšanās jau sākušas aktīvi iemēģināt darbu valsts pārvaldē. Tai skaitā, tiek regulāri rīkotas sēdes, kur sanākušie Padomes locekļi, pozicionējoties kā pilnvērtīga koleģiāla institūcija, izdod “lēmumus” attiecībā uz izglītības pasākumu organizatoriem vai ārstiem, traktējot tos kā tiesiskus administratīvos aktus. Acīmredzami prettiesiskā situācija šobrīd turpinās ilgāk nekā 5 gadus.

Atgādinu, līdz 2012.gada beigām ilgstoši nebija spēkā esošu MK noteikumu, kas reglamentē sertifikācijas kārtību[8]. Procedūru LĀB veica, darbodamās autonomam publisko tiesību subjektam tipiskā veidā; katru sertifikātu parakstīja amatpersona, kam statūtos noteiktas tiesības nepastarpināti pārstāvēt LĀB, proti, organizācijas prezidents vai viceprezidenti.

Tā kā sertifikātu derīguma termiņi noteikti uz 5 gadiem, var secināt, ka kopš 2018.gada sākuma mūsu valstī vairs nav neviena ārsta speciālista, kuram būtu leģitīms sertifikāts. Tā kā Sertifikācijas padome nav izveidota un LĀB statūti nenosaka ievēlētā Sertifikācijas padomes priekšsēdētāja tiesības vienpersoniski pārstāvēt biedrību attiecībās “uz āru”[9], bet pirms Sertifikācijas padomes kā koleģiālas institūcijas lēmuma par profesionālās asociācijas izveidotās sertifikācijas komisijas atzīšanu arī tai nav pilnvaru valsts pārvaldē, tad kopš 2013.gada sākuma izdotie ārstu “sertifikāti” saskaņā ar Dokumentu juridiskā spēka likumu ir saistoši tikai to abiem parakstītājiem kā fiziskām personām[10].

Šāda situācija un atbildīgo institūciju pasivitāte tās apzināšanā un novēršanā ir dīvaina, jo potenciāli var negatīvi iespaidot valsts tēlu starptautiski; īpaši tāpēc, ka Latvija pozicionējas kā spējīga aktīvi piesaistīt ārzemju pacientus, lai ievērojami paplašinātu “medicīnas tūrismu”.

Par ārstu sertifikācijas problemātiku, kā arī valsts liegto iespēju man tiesiskā procedūrā atjaunot speciālista statusu esmu kopš 2016.gada saņēmis skaidrojumus atkārtoti no Veselības ministrijas un Valsts kancelejas, kā arī no LĀB, Veselības inspekcijas, Valsts prezidenta kancelejas un Valsts ieņēmumu dienesta. Vērtējot kompleksi, rodas iespaids, ka LĀB nevēlas izveidot leģitīmu Sertifikācijas padomi, jo tai nāktos darboties Veselības ministrijas funkcionālā padotībā un VM valsts sekretāram tad būtu pienākums Padomes locekļiem noteikt valsts amatpersonu statusu. Tāpat acīmredzami, ka LĀB paļaujas uz kādām grūti izskaidrojamām ieražu tiesībām, ko noturīgi gatava akceptēt valsts, tādējādi padarot biedrību faktiski par neaizskaramu. Nav tomēr saprotams, kāpēc LĀB ir tiktāl “zaudējusi gaumi”, lai nevarētu piekopt kaut agrāko praksi, kad sertifikātus parakstīja persona ar pārstāvības tiesībām - prezidents vai viceprezidents.

No Satversmes tiesas kolēģijas 2017.gada 10.marta atteikuma pieņemt konstitucionālo sūdzību un Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas 2017.gada 3.aprīlī sniegtā skaidrojuma izriet, ka gadījumā, ja nav izveidota “iestāde”, proti, Sertifikācijas padome, probēmas risinājums administratīvā procesa kārtībā jārod “augstākai iestādei” – Veselības ministrijai.

Šai sakarā vēlos akcentēt, manuprāt, būtiskus “likuma robus”. Proti, Ārstniecības likuma 29.pantā nav noteikts, kādā tiesiskajā statusā, veicot konkrēto funkciju, darbojas sertifikācijas institūcijas; vai tās uzskatāmas par autonomiem publisko tiesību subjektiem vai veic deleģētu valsts pārvaldes funkciju Veselības ministrijas funkcionālā padotībā? Pie tam konkrētajā situācijā varētu būt vēlams precizēt padotības formu[11].

Savukārt Ministru kabineta noteikumos Nr.943 precizēts, ka sertifikācija ir valsts pārvaldes funkcija, kas tiek veikta VM padotībā; taču arī šai gadījumā nav izprotama padotības forma. Lielākās neskaidrības rada apstāklis, ka MK noteikumos pārvaldes uzdevums, kas satur valsts varu un nosaka tiesības izdot administratīvos aktus, deleģēts nevis biedrībai, bet tās struktūrvienībai. Ir zināma pretruna jau apstāklī, ka Valsts pārvaldes iekārtas likuma normas šādu iespēju it kā nepieļauj[12], savukārt Administratīvā procesa likums neizslēdz iespēju, ka “iestādes” statuss var tikt noteikts arī kādai nodaļai vai struktūrvienībai[13].

Tomēr šaubos, vai, izvērtējot administratīvā vājuma riskus, būtu adekvāti ārpus valsts pārvaldes institucionālās sistēmas deleģēt administratīvo aktu izdošanas tiesības subjektam, kurš MK noteikumu spēkā stāšanās brīdī nav izveidots, bet valdībai ir (un, šķiet, joprojām turpinās...) vien labticīga vīzija, ka privātpersona (biedrība) to izveidos. Nezinu ar kādu motivāciju attiecīgās normas tika iekļautas normatīvajā aktā un vai tās akceptēja Tieslietu ministrija (tieslietu ministra amatā tobrīd – Jānis Bordāns).

Diemžēl nākas konstatēt, ka tiesiskās attiecības, kādas izriet no MK noteikumiem Nr.943 vai to pakārtotības likumam, izrādījušās grūti izprotamas gan iestādēm un tiesai, gan privātpersonām un nav realizējamas praksē.

Izsaku priekšlikumu Saeimas deputātiem, tieslietu ministram un tiesībsargam izvērtēt, vai “likuma robi”, kā tiek reglamentēta ārstniecības personu sertifikācija un ārsta speciālista statusa noteikšana, ir izņēmuma gadījums, ko iespējams tātad operatīvi risināt, ja vien būtu politiskā griba? Taču varbūt problemātika, kā reglamentēt privātpersonām deleģēto valsts pārvaldes funkciju tiesisku norisi, pārraudzību un nodrošināt efektivitāti ir plašāka, skarot arī citus resorus? Varbūt pienācis laiks izvērtēt, cik lietderīgi demokrātiskā, izglītotā sabiedrībā valstij ir turpināt veicināt dažādu prominentu organizāciju nereti visai arhaisko un pamatā no ieražām izrietošo ietekmi? Jo īpaši, ja gadās kuriozi kā minētais, ka biedrība nespēj ilgtermiņā adekvāti veikt tik elementāru darbību kā savu pārstāvības tiesību sakārtošanu.

Šķiet, būtu loģiski un saprātīgi no procesuālās ekonomijas viedokļa, ja speciālista statuss tiktu noteikts ikvienam ārstam, kurš beidzis rezidentūru un nokārtojis attiecīgu eksāmenu valsts akreditētā augstskolā. Savukārt resertifikāciju varētu nodrošināt Veselības inspekcija, sadarbībā ar profesionālajām asociācijām veicot periodisku speciālistu pārreģistrāciju valsts reģistrā; pašlaik šī procedūra lielā mērā dublējas ar sertifikāciju, radot lieku normatīvismu[14].

Tāpat rosinu priekšlikumu izvērtēt, vai likumā “Par tiesu varu” un Valsts pārvaldes iekārtas likumā būtu ietverama precizējoša norma, ka tiesu un iestāžu rīcība un secinājumi nedrīkst nonākt klajā pretrunā ar sabiedrībai izprotamiem un obligāti apgūstamiem standartiem. Konkrēti, runa ir par pamatizglītības standartiem. Tā, piemēram, sociālo zinību jomā tie paredz, ka 9.kases absolventam jāpārzina demokrātiskas valsts pazīmes, jāprot raksturot, kā atšķiras demokrātiska valsts no nedemokrātiskas, ar piemēriem jāspēj ilustrēt trīs galveno varas veidu īstenojumu dzīvē, kā arī jāpārzina tiesiskuma jēdziens, cilvēka pamattiesības, Administratīvā procesa likums un jāspēj atšķirt tiesisku rīcību no prettiesiskas[15].

Pašlaik dažādi likumi pieļauj neskaidros gadījumos iestādei un tiesai interpretēt tiesību normas tā, lai veicinātu demokrātiskas sabiedrības principu, kā arī privātpersonu tiesību ievērošanu; tomēr ikviena jurista viedoklis par šiem principiem var būt pat visai krasi atšķirīgs; arī pamatizglītības standarti pēc gadiem ilgas padziļinātas izglītošanās un darba pieredzes var piemirsties, ja par tiem netiek regulāri atgādināts. Un pat visobjektīvākajam juristam varētu būt grūtības izvērtēt dažādu ieražu tiesību aktualitāti vai nozīmību.

Šai sakarā minēšu divus piemērus no savas sarakstes:

1) Veselības ministrija, konstatējot padotības kārtībā, ka LĀB Sertifikācijas padome nav izveidota, tāpēc stāties tiesiskās attiecībās ar šo veidojumu nevienam nav iespējams, pat necentās uzņemties “augstākas iestādes” pilnvaras un funkcijas, lai atbilstoši iestāžu juridiskās obstrukcijas aizlieguma principam risinātu problēmjautājumu par speciālista statusa pagarināšanu ilgstoši un regulāri praktizējošam ārstam; tā vietā VM, ignorējot tiesiskuma principu[16], “ielasīja” MK noteikumos tur neesošu normu, ka sertifikācijas gadījumā “iestādes” statuss nosakāms LĀB kā organizācijai kopumā (jādomā, VM valsts sekretārs bija konsekvents, vienlaikus arī nosūtot rīkojumu LĀB prezidentam un viceprezidentiem, ka viņiem tiek noteikts valsts amatpersonas statuss...[17]),

2) Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2018.gada 19.janvāra lēmums SKA-837 vedina domāt, ka senatores piedēvējušas sev neesošas pilnvaras; tiesa faktiski konstatē, ka LĀB ir ekskluzīvas tiesības brīvi izvēlēties neievērot MK noteikumus un neizveidot Sertifikācijas padomi; tiesa patvaļīgi noteikusi “iestādes” statusu administratīvajā procesā visai biedrībai kopumā un patvaļīgi noteikusi, ka visa LĀB (nevis tikai Sertifikācijas padome) ir funkcionāli padota Veselības ministrijai; tomēr vienlaikus bija labi zināms, ka nevienai no personām, kuras tiesīgas patstāvīgi pārstāvēt LĀB, nav valsts amatpersonas statusa un līdz ar to nevar būt pilnvaru izdot administratīvos aktus valsts pārvaldes jomā; no lēmuma arī secināms, ka augstākajai tiesai bijušas grūtības nodalīt personas publiski tiesiskos pienākumus no tiesībām; proti, veikt sertifikācijas procedūru nav tik daudz tiesības, cik pienākums, jo par tiesībām, kuru ievērošanu valstij būtu īpaši jāatbalsta kā ikvienas Satversmē noteiktas pamattiesības, šai gadījumā uzskatāma iespēja saglabāt ilgstošu nodarbošanos un speciālista statusu; no Satversmes 106.panta izrietošo šo pamattiesību ievērošanu valsts, reāli funkcionējot nozares ministrijai, varētu nodrošināt arī, veicot citus pasākumus nekā sertifikācija, ja reiz procedūru neizdodas organizēt tiesiskā veidā[18].

No AT Senāta lēmuma izriet, ka MK noteikumu Nr.943 materiālās normas, kas nosaka LĀB Sertifikācijas padomes un VM tiesiskās attiecības vai pilnvaras, nav piemērojamas (par saviem secinājumiem Senāts, cerams, jau ir informējis Ministru kabinetu[19]). Un... “Saprātīgs pieteicējs” zina, ka saskaņā ar likumu personai, kura vēlas uzsākt administratīvo procesu, jāvēršas tieši tai iestādē (kā jau minēts, likuma izpratnē tā var būt arī struktūrvienība), kurai attiecīgas pilnvaras nosaka ārējie normatīvie akti[20], vai augstākā iestādē, ja pirmā līmeņa iestādes, piemēram, nav; līdz ar to nav saprotama tiesas norāde, ka bija jāvēršas ar valsts pārvaldi vien nosacīti saistītā institūcijā, proti, nepastarpināti LĀB, kam MK noteikumi faktiski paredz pienākumu kancelejiski atvieglot pagaidām neizveidotās “iestādes” darbu.

Ja vērtē Augstākās tiesas un Veselības ministrijas lēmumus ne burtiski, bet “pēc gara”, tad nepārprotami tiek sludināts, ka likumdevēja faktiskā griba esot Latvijas Ārstu biedrībai piešķirt feodālismam tipiskas, ārpus reālas kontroles esošas lēņu tipa tiesības uz speciālistu kvalifikācijas celšanas pārraudzību un sertifikāciju. Iespējams...

Tomēr ļoti žēl, ka Augstākās tiesas senatorēm, kā arī dažādām valsts pārvaldes iestādēm nerūp mūsu valsts publiskais tēls; konsekventa attieksme pret biedrību vai citu privātpersonu pārstāvības tiesību ievērošanu ir pietiekami nozīmīgs valsts ilgtspējīgas attīstības un morāles indikators. Potenciālie investori, šķiet, vērtē arī tiesībsargājošo institūciju kvalifikāciju un prestižu. Šai sakarā interesanti iepazīties ar FENIP prokurores 30.12.2016. lēmumu, no kā izriet, ka LĀB mājaslapā internetā, acīmredzot sadaļā “Statūti un nolikumi” esot publicēts arī Sertifikācijas padomes nolikums; to, šķiet, joprojām redz tikai prokuratūras datorā, ievadot slepenu kodu...

Kamēr nav iespēju atjaunot speciālista statusu, ilggadējie un citi mani pacienti regulāri pauž bažas par prognozi tālākas sadarbības turpināšanai; līdz ar to izjūtu pienākumu risināt arī personisko situāciju, ne vien nodarboties ar zinātnisko darbību administratīvo tiesību jomā. Pašlaik atlikusi viena tiesiska iespēja, proti, sešu mēnešu laikā pēc AT Senāta 19.01.2018. lēmuma saņemšanas mēģināt vērsties starptautiskajā tiesā. Pieteikumā nāksies situāciju un atziņas no savas zinātniskās darbības par ieražu tiesību ietekmi uz politisko un tiesu sistēmu Latvijā aprakstīt vēl detalizētāk nekā šai iesniegumā; būs kauns par savu valsti...


[1] LĀB statūti; 3.3.punkts.

[2] Administratīvā procesa likums; 1.p. pirmā daļa.

[3] MK 18.12.12. noteikumi Nr.943 ”Ārstniecības personu sertifikācijas kārtība”; 11.1., 11.4., 11.5., 11.6., 11.8.p.

[4] MK noteikumi Nr.943; 10.1.p.

[5] MK noteikumi Nr.943; 86.p.; Administratīvā procesa likums; 1.p. otrā daļa.

[6] MK noteikumi Nr.943; 10.2. – 10.7.p.

[7] LĀB statūti; 4.2.5., 6.10.10., 6.10.11.p.; Biedrību un nodibinājumu likums: 34.p., 35.p. ceturtā daļa, 44.p., 48.p.

[8] MK 05.05.1998. noteikumi Nr.165 zaudēja spēku kopš 2001.gada 24.marta.

[9] LĀB statūti;6.4.p.

[10] Dokumentu juridiskā spēka likums; 1.p. otrā daļa, 3.p. otrā daļa; MK noteikumi Nr.943; 1.pielikums.

[11] Valsts pārvaldes iekārtas likums; 43.p. ceturtā daļa.

[12] Valsts pārvaldes iekārtas likums; 40.p. pirmā daļa; Biedrību un nodibinājumu likums; 50.p pirmā daļa.

[13] Administratīvā procesa likums; 1.p. pirmā daļa.

[14] MK 24.05.16. noteikumi Nr.317 (par ārstniecības personu reģistru); 6., 16., 18., 19., 20.p.

[15] MK 12.08.14. noteikumi Nr.468 (par valsts pamatizglītības standartu); 18.pielikuma V daļas 16.42.-16.54.p.

[16] Administratīvā procesa likums; 7.p., 15.p. divpadsmitā daļa.

[17] Likums “Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā”; 4.p. otrā un trešā daļa, 20.p.51 daļa.

[18] Administratīvā procesa likums; 5., 7., 8., 10., 13.p, 15.p otrā un piektā daļa, 17.p. otrā daļa.

[19] Administratīvā procesa likums; 104.p. trešā daļa.

[20] Administratīvā procesa likums; 56.p., arī 46.p.

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Civilizācijas norieta enciklopēdija: mantojums

FotoĻoti izplatīts ir viedoklis par antīkās kultūras turpināšanos eiropeiskajā jeb Rietumu kultūrā. Par Rietumu kultūras sākotni un pamatu uzskata antīko kultūru. Tāds viedoklis dominē vispārējā izglītībā un sabiedrības masu apziņā.
Lasīt visu...

21

Vai TV3 politisko ziņu reportieris barojas no pirista Federa?

FotoVakar noskatījos visu televīziju sižetus par Reģionālās apvienības rīkoto preses konferenci par startu vēlēšanās. Sižeti kā jau sižeti - kas būs līderi, kāda programma, kā līdz šim veicies un kāds partijas reitings.
Lasīt visu...

13

Liksim svešus bērnus mierā

FotoIedomājieties - jūs pavadāt nedēļas nogali mājās ar ģimeni. Kamēr jūs esat virtuvē un gatavojat pusdienas, jūsu mājās kāds ielaužas un aizved prom jūsu bērnu. Kādu laiku šis "kāds" jūsu bērnu tur ieslodzījumā pie sevis, bet ar laiku bērns aug, kas, protams, rada problēmas - ēd vairāk, vajadzīgas jaunas drēbes utt. Tad nu nolaupītājs sameklē bērnunamu, kur jūsu bērnu izmitināt - lai atbildīgās iestādes par viņu rūpējas. Bet jūs par savu bērnu nekad vairs neko nedzirdat...
Lasīt visu...

12

Džungļu likumi

FotoLielākā cilvēku daļa, arī latviešu, dzīvo ilūziju varā. Bieži nākas dzirdēt sašutušas runas un pārmetumus par kādu politiķi – nu kā viņš tā drīkst, nu kā viņš tā var... Bet kāpēc lai viņš tā nedrīkstētu un nevarētu? Noziedznieki neveido noziedzīgas organizācijas, lai ievērotu likumus, politiķi neveido politiskas organizācijas un necīnās par varu, lai ievērotu likumus un partiju programmās rakstīto.
Lasīt visu...

22

Kāpēc es raudāju?

FotoEs esmu ļoti nemuzikāls cilvēks. Man ne tikai nav muzikālās dzirdes, man pat ir problēmas ar elementāra ritma sadzirdēšanu (pat valsī man ir problēmas, tam jābūt ļoti elementāram un izteiktam, lai es varētu izdejot visvienkāršāko viens, div’, trīs, viens, div’, trīs, bet par tādām lietām kā tango man pat nav, ko domāt). Man nepatīk arī pasākumi, kuros ir daudz cilvēku. Es varu izturēt, ja vajag, bet man nepatīk. Bet vēl vairāk man nepatīk un īpašas aizdomas raisa masu kultūras produkti. Ja kaut kas patīk visiem, es negribu pat uzzināt, kas tas ir.
Lasīt visu...

10

Esiet sveikti, Ziemas... nē, Dziesmusvētku dalībnieki

FotoSvētku dalībnieki! Šodien mēs svinam latviešu dziesmas un dejas svētkus! Es sveicu Vispārējo latviešu dziesmusvētku kopkori – mūsu tautas diženāko simbolu – stipru un varenu!
Lasīt visu...

21

Viss sākas galvā – gan attieksme, gan diskriminācija

FotoVēlos izteikt pārdomas par vienu tēmu, kura nav atrodama nevienas politiskās partijas līdz šim zināmajām priekšvēlēšanu programmām. Varbūt tāpēc, ka ilgus gadus šajā pasaules nostūrī gan padomijas laikos, gan arī neatkarības laikos tā bija un ir savā ziņā tabu. Līdzīgi kā ar karstu kartupeli - to paviļā, paviļā, bet baidās paņemt rokās, kur nu vēl par to runāt vai rakstīt. Lielākā daļa sabiedrības par to negrib runāt, rakstīt, kur nu vēl domāt. Kas to gribētu darīt? Tie ir cilvēki ar funkcionāliem traucējumiem un viņu tuvinieki.
Lasīt visu...

Lursoft