Iesaki rakstu: 
Kaut kad 20. gs 50.-70. gados kādā avīzē izlasīju briesmīgu ziņu. Ulmaņa laikos Latgalē PSRS robežu tuvumā esot uzceltas vairākas skolas, kurām robežas pusē iebūvētie logi veidoti kā dzoti, kuros var ievietot ložmetējus. Tas liecinot par buržuāziskās Latvijas agresīvajiem nodomiem pret miermīlīgo PSRS.
Plānprātīgais "eksperts" vai nu nesaprata, ko nozīmē vārds "agresors", vai arī iedomājās, ka buržuji plānojuši drīzumā skolām pierīkot riteņus vai kāpurķēdes un tad doties slaktēt miermīlīgos Staļina gvardus.
Kad portālos Oko plaņeti un Radio Golos Rosiji izlasīju versiju (http://oko-planet.su/phenomen/phenomennews/227293-eksperty-v-rige-vmesto-biblioteki-postroili-rls.html), ka mūsu jaunuzceltā bibliotēka vienlaicīgi varētu būt arī radiolokators, nodomāju, ka uzradušies jaunākās paaudzes eksperti – plānprātiņi.
Militārais radioinženieris Vladimirs Širins skaidro – ja noliek taisnu līniju pa globusu, nosacītais radars skatīsies ikurāt uz Irānu. Taču tas var skatīties vēl 70 grādus pa kreisi un 70 – pa labi. Pirmās redzeslaukā – Krievija un Baltkrievija.
Nodomāju – prātiņ, nāc mājās! Taču tad izlasīju Saeimas deputāta Aleksandra Sakovska (SC) skaidroto, ka baumas par objekta divkāršo izmantošanu esot radušās uzreiz un viņš esot gandrīz pārliecināts, ka šai gadījumā visdrīzāk neesot dūmu bez uguns. Tad gan sapratu, ka viss ir pa nopietno, jo raugi – nopietns politiķis, tautas vēlēts deputāts taču neies ārzemju presei bārstīties ar nepamatotām un nepārbaudītām baumām.
Pēc Širina domām, šis radiolokators aprīkots ar plakanām antenām, kuras nomaskētas zem jumta. Pats svarīgākais – viņš uzskata, ka spēcīgā izstarojuma dēļ ēkas apmeklētāji uzreiz sākšot justies ļoti slikti. Un tas jau ir vairāk nekā nopietni. Nav pieļaujams, ka militāru mērķu sasniegšanai tiktu iedragāta cilvēku veselība.
Tāpēc ierosinu nekavējoties izveidot Saeimas izmeklēšanas komisiju visas patiesības noskaidrošanai, par priekšsēdētāju ieceļot A.Sakovski.
Mēdz teikt, ka nevajag tik daudz meklēt utis citu kažokā, bet sākt pašam ar sevi, savu iespēju robežās pašam pielikt roku cīņai ar dažādām nejēdzībām. Apņemos tā arī izdarīt. Manā lauku mājā ir sausā ateja, nesen pirms sala atejas bedri iztukšoju. Jau tad man tā likās stipri aizdomīga.
Man pilnīgi nesaprotamu iemeslu dēļ atejas bedre ļoti vecajā mājā iebūvēta austrumu pusē. Vispārzināms fakts, ka pie mums valdošie ir rietumu vēji, kas smaku nes austrumu robežas virzienā. Ļoti nedraudzīgs žests, es teiktu.
Bet tikai tagad es tā pa īstam saprotu stāvokļa nopietnību – tā bedre taču ir izmantojama kā šahta ballistisko raķešu palaišanai! Tieši to arī buržuāziskie nacionālisti visdrīzāk bija domājuši, izbūvējot to ēkas austrumu pusē! Jo nav taču dūmu bez uguns! Esmu gandrīz pārliecināts par šo divkāršās izmantošanas plānošanu.
Drudžaini sāku domāt, ko tagad darīt. Sameklēju globusu un novilku taisnu līniju austrumu virzienā. Ar šausmām konstatēju, ka mana ateja nomērķēta taisnā līnijā caur Toržoku, neķerot Tveru un Dubnu, tieši uz seno krievu pilsētu Ivanovo.
Nomērīju arī 70 grādus pa labi un 70 – pa kreisi, lai saprastu, kas pirmais parādās redzeslaukā. Pa labi pirmā parādījās komposta kaudze, pa kreisi – miesīgā sieva, kura devās uz kūti. Bija par ko aizdomāties.
Padomāju un sapratu, ka viss kārtībā. Cik man kā nespeciālistam zināms, tad ballistiskās raķetes zeme – zeme un zeme – gaiss var izšaut un tad novirzīt, kur vien grib, kauču 71 grāda leņķī. Taču mana raķete ķipa ateja – gaiss - zeme, kuras degviela sastāv no skābputras, pelēko zirņu, skābu kāpostu un rūgušpiena maisījuma, lido tikai pa taisni nosprausto līniju – taisnā ceļā pāri Inčukalnam un Toržokai uz Ivanovo, tāpēc Irāna, Baltkrievija, komposta kaudze un mīļā sieviņa šoreiz var būt mierīgas, tām nekas nedraud.
Lai izvairītos no liekas starptautiskā stāvokļa saasināšanas un iespējama militārā konflikta gadījumā neizsauktu pirmo prettriecienu uz sevi (ateju) un lai arī mani nevarētu, kā teica viens klasiķis, močiķ v sorķire, esmu cieši nolēmis vispārējās atbruņošanās pakta ietvaros militāro objektu nekavējoties iznīcināt. Kā zināms, tad Skrundas lokators tika uzspridzināts. To pašu izdarīšu ar savu šahtu.
Šajā atbruņošanās aktā zināmi iebildumi varētu rasties jaunajam zaļajam aizsardzības ministram. Zaļajam nevis kā ministram, bet zaļajam kā zaļajam. Jo tā sūdu smaka pēc sprādziena būs sajūtama 50 km rādiusā, vairāk gan austrumu virzienā. Tiesa gan, tā būs nesalīdzināmi mazāka par dažādu “ekspertu” izplatīto smirdoņu.
Nekādiem sarežģījumiem nevajadzētu rasties ar spridzināšanu pavadošo mūziku. Skrundas lokators tika uzspridzināts speciāli šim notikumam komponētās mūzikas pavadījumā. Ceru, ka mans brālēns, kurš to komponēja, arī man neatteiks kādu oratoriju. Vai spridzināt arī jaunuzcelto Gaismas lokatoru, tas nu lai paliek Saeimas komisijas un 100 gudro galvu ziņā…
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
