Burvīgās arhaizācijas virtuozi

Tā laika Rietumu intelektuāļi asi nosodīja biznesmeņu neapdomīgo un sociāli bīstamo rīcību, pelnīšanas nolūkā spekulatīvi balstoties uz cilvēka dabas vājībām. Rietumu intelektuāļu skatījumā tas var izraisīt iracionālitāti un pat debilizāciju cilvēka dzīves visās sfērās un ne tikai patērēšanā. Var sākties sociuma vispārējā degradācija.

Tagad degradācijas līmenis ir tik varens un visaptverošs, ka spējīgs aizbāzt muti gandrīz jebkuram Rietumu (visvairāk eiropiešu) intelektuālim. Rietumu medijos tagad nav pieņemts publiski izteikties ne par sociuma arhaizāciju, ne citām sociālajām anomālijām. Par to kāds margināls gudrinieks var rakstīt šaurām aprindām adresētajos zinātniskajos traktātos un tos ievietot savā mājas lapā.

Rietumu intelektuāli saulainajā nomalē Latvijā arī valda klusums. Nav nācies sastapties ar darbiem, kuros būtu atklāti raksturotas mūsdienu sabiedrības sociālās epidēmijas. Arī pie mums no ļaužu masām tiek rūpīgi slēpts pats galvenais – cilvēku patiesais garīgais portrets. Tas ir izdevīgi un vajadzīgs ļoti daudziem – transnacionālo korporāciju biznesmeņiem, politiķiem, masu kultūras industrijas magnātiem, finanšu oligarhijai, mediju monopolistiem u.c. Aina ir neredzēti ciniska. Jo tuvāk mūsdienām, jo atklātāk un nemitīgāk tiek pielietotas masu debilizācijas tehnoloģijas. Tas notiek politiskās kundzības nostiprināšanai un reizē arī peļņas vairošanai.

Neskatoties uz neoficālajiem ideoloģiskajiem filtriem, viltīgi noformētām sankcijām pret marginālajiem gudriniekiem un perfekti organizēto īsto zinātnieku noklusēšanu, tomēr globālo procesu analītikā un kulturoloģiskajā publicistikā sabiedrības arhaizācijas tēma šodien ir ļoti izplatīta. Rakstīšana par arhaizāciju draud pārvērsties modīgā trendā. Šodien par cilvēku apziņas, darbības, uzvedības un komunikācijas arhaizāciju ir ļoti plaša literatūra. Tā ir klasiska tēma attiecīgajās pētnieciskajās jomās.

Sabiedrības arhaizācija ir mūsdienu sociālā realitāte. Tas var patikt vai nepatikt. To var atzīt vai noliegt. Taču tā ir konkrēta parādība šodienas sociumā. Protams, šķietami jocīga parādība. Taču šķietami jocīga tāpēc, ka atspoguļo mūsu laikmeta tipisko pretrunu: no vienas puses interneta galaktikas un sestās paaudzes tehnoloģiju triumfs, no otras puses – neobarbarisma triumfs.

Stāstījumā par sabiedrības arhaizāciju ieteicams atbildēt uz vairākiem jautājumiem.

Pirmais jautājums varētu būt šāds. Ko pieņemts uzskatīt par sabiedrības arhaizāciju?                       

Atbilde ir lakoniska. Par sabiedrības arhaizāciju uzskata pirmscivilizētības domāšanu un darbību. Tātad atgriešanos kultūras arhaiskajos slāņos. Tātad atgriešanos pirmatnējās kopienas sociāli ekonomiskās formācijas garīgajā atmosfērā. Zinātnē par arhaizācijas bāzi tradicionāli uzskata pirmskristiānisma ēru – pagānisma dzīves formātus. Šodienas sabiedrības plaši slāņi it kā ir atgriezušies tālā pagātnē – ļoti senā vēsturiskajā periodā.

Šajā ziņā noteikti nākas pieminēt vienu momentu. Interesantu un savā būtībā absurdu momentu. Arī pie mums Latvijā daudziem ir labi pazīstams šodienas cilvēku naids pret vēsturi. Daudzi cilvēki nemīl vēsturi un neko negrib zināt par vēsturi. Kad šo rindu autoram bija gods neilgi strādāt par pasniedzēju Daugavas kreisajā krastā vienā no mūsu privātajām augstskolām ar jauniešu iecienīto iesauku „trulība”, tad mūsu priekšnieks, jauneklīgi enerģiskais dārgais dekāns (tā viņu sauca firmas saimnieki) burtiski katru dienu atgādināja: „Tu, Artur, nestāsti vēsturi un liec mieru vēsturei. Tavs galvenais uzdevums ir viņiem (studentiem - A.P.) iemācīt pelnīt naudu. Par naudu var visu nopirkt!”

Nevērīgā un pat atklāti naidīgā attieksme pret vēsturi tagad ir tāda pati sociālā slimība kā arhaizācija. Postmodernisms nemīl vēsturi. Par vēsturisko infantīlismu un vēstures nihilismu tagad var lasīt līdz pasaules galam tāpat kā var lasīt līdz pasaules galam par arhaizāciju. Turklāt publikāciju skaits nemitīgi palielinās. Un, lūk, interesants un savā būtībā absurds moments ir šāds. No vienas puses cilvēki nemīl vēsturi, taču no otras puses viņi faktiski savu dzīvi ir organiski sapinuši ar vēsturi. Arhaizācija ir sava veida vēsturiskā retrospekcija – pievēršanās pagātnes materiālam. Arhaizācija bez vēsturiskā mantojuma nav iespējama. Ja savā kultūrā nav attiecīgais arhaiskais mantojums, tad to var kopēt no citām kultūrām.

Saprotams, diemžēl nākas ņemt vērā vēl vienu rūgtu novērojumu. Daudzi mūsu jaunieši var nezināt patiesību. Viņi var nezināt, ka tas viss, ko viņi šodien it kā moderni dara, jau kādreiz ir bijis viņu vai citu senču tālā pagātnē. Par sabiedrības arhaizācijas vēsturisko kontekstu informēti var būt tikai speciālās literatūras lasītāji. 

Otrais jautājums: kas savā būtībā ir arhaizācija?

Arhaizācija ir tā dēvētās kultūras apziņas zemāko slāņu (arhaikas) restaurācija. Katrā kultūrā ir tradīcijas un arhaika. Tradīcijām piemīt racionāla struktūra, stabilitāte un noteiktība. Tas, piemēram, attiecas uz tādu mūsu senu tradīciju kā Līgo svētki. Arhaikai tikko minētās īpašības pietrūkst. Arhaikai nav racionāla struktūra, stabilitāte un noteiktība. Arhaika balstās uz iracionālo, haotisko un nenoteiktību.

Labi ir zināma iracionālisma, haotiskuma un nenoteiktības loma šodienas daudzu hominīdu formāli it kā ar galvu veiktajās izdarībās. Arhaiskās enerģijas destruktīvi izvirdumi mūsdienu sabiedrībā ir hroniska slimība. Liekas, mūsu valdošās kliķes labvēlīgajiem novērotājiem jau ir apnicis vai aptrūcis spēka runāt par visdažādāko valstisko direktīvu neatbilstību veselajam saprātam. Vēl nesen par veselā saprāta trūkumu valstij labu vēloši entuziasti medijos sūdzējās burtiski katru dienu. No malas lūkojoties, varēja nodomāt, ka Latvijā veselā saprāta trūkums ir vietējo iedzīvotāju prāta norma.

Nākas dažus iepriecināt. Arhaizācija nav tikai zināmu sociālo slāņu prioritāte. Mūsdienās ir spēki, kuri apzināti nodarbojās ar sabiedrības arhaizāciju, plašāk – debilizāciju vispār. Taču lieta ir tā, ka debilizējās arī elite. Sociālās epidēmijas atsaucās arī uz elites intelektuālo, profesionālo un morālo līmeni. Turklāt ir vareni spēki, kuriem ir ļoti izdevīga debila elite. Tā tas ir planetārā, atsevišķu konfederāciju un valstu mērogā. Piemērus mēs zinām.

Populārs paraugs šodienas Eiropas elites groteskā slavināšanā ir ASV un ES konstitūciju salīdzinājums. ASV konstitūcijā 1787.gadā politiskā elite apsprieda 7 pantus. ES konstitūcijā pirms kāda laika politiskā elite apsprieda 465 pantus. Zinoši analītiķi norāda, ka ES konstitūcijas tekstu neesot sapratuši pat vairāki tā oficiālie autori. Savukārt daudzu valstu parlamenti nenormāli garo un terminoloģiski komplicēto un superneskaidro konstitūciju ratificēja dažās minūtēs. Tā tas notika arī Bruņinieku namā.

Starp citu, Z.Bžezinska iemīļotākais atgādinājums viņa jaunākajās grāmatās un intervijās attiecas uz Rietumu elites pagrimumu. Viņaprāt, Austrumu varenība pieaug uz Rietumu pagrimuma fona. Viņš nesaudzīgi izsakās par savas valsts elites aplamībām un tumsonības pieaugumu ASV sabiedrībā. Gudrais un slavenais globālo procesu analītiķis Z. Bžezinskis iet priekšgalā tiem, kuri Rietumus apsaukā par mutantu ar tās riebīgo mutāciju. Mutanta riebīgā mutācija jau ir apriebusies daudziem saprātīgākajiem Rietumu cilvēkiem.

Trešais jautājums: kad „uzplaukst” arhaizācija?

Sabiedrības arhaizācija nav tikai mūsdienu lepnums. Arhaizācija ir bijusi arī agrāk. Tās „uzplaukums” notiek zināmos vēsturiskajos apstākļos. Arhaizācijas „uzplaukums” apliecina noteiktu likumsakarību. Arhaiskās formas no kultūras perifērijas nonāk kultūras centrā tad, kad cilvēku dzīvē viss kardināli mainās. Tātad arhaiskās formas kļūst aktuālas pārejas laikmetos. Cilvēkiem vecās kultūras formas vairs nepatīk. Taču viņi vēl nav izdomājuši dzīves jaunajiem apstākļiem atbilstošas formas un tāpēc sāk balstīties uz senākajām arhaiskajām formām. Kultūrā ir iestājies vakuums, un tas tiek piepildīts ar relatīvi senu materiālu.

Taču sabiedrības arhaizācija nav konstatējama visos pārejas laikmetos. Mēdz būt optimistiski perspektīvi pārejas laikmeti un mēdz būt bēdīga gala iezvanoši pārejas laikmeti. Piemēram, pārejas laikmets no feodālisma uz kapitālismu bija optimistiski perspektīvs pārejas laikmets. Savukārt Romas impērijas vairākus gadsimtus ilgā agonija mūsu ēras sākumā bija bēdīga gala iezvanošs pārejas laikmets. Impērija gāja bojā.

Romas impērijas piemērs ir kļuvis triviāls. Nepierastāki ir citi piemēri. Vēsturnieki raksta par arhaizāciju Senajā Ēģiptē 3500 gadus pirms mūsu ēras. Tas pats notika Senajā Babilonijā 300 gadus pirms mūsu ēras. Abās zemēs žēlojās par sabiedrības arhaizāciju pirms šo civilizāciju bojāejas.

Sabiedrības arhaizācija „uzplaukst” bēdīga gala iezvanošos pārejas laikmetos. Bēdīgu galu piedzīvoja Senā Ēģipte, Senā Babilonija, Romas impērija. Tie nebūt nav vienīgie piemēri. Bēdīgu galu piedzīvoja Amerikas indiāņu vairākas civilizācijas. Atšifrētie hieroglifi stāsta par dziļu pagrimumu civilizāciju pastāvēšanas beigu periodā. Minētajos piemēros sabiedrības arhaizācija gāja kopsolī ar ļaunuma kulta uzplaukumu, morāles pagrimumu, ģimenes institūta sairumu, valsts un pilsoniskās sabiedrības devalvāciju, mežonīga etniskā naida uzliesmojumiem utt.

Tagad šo piemēru grupu papildina „balto” cilvēku civilizācija. Mēs dzīvojam bēdīga gala pārejas laikmetā. Mēs izmirstam un zaudējam kulturoloģiski kreatīvo iniciatīvu. Tā mums līdz šim nodrošināja līdera pozīcijas uz planētas. Mūsu vietu strauji aizņem tie, kurus izcili gudrais Bžezinska kungs dēvē par Austrumiem.

Arī mūsu sabiedrības arhaizācija nav vienīgā sociālā slimība. Mēs tagad tāpat kā seno civilizāciju pārstāvji savu sabrukumu izbaudām kompleksi – cilvēka esamības visos aspektos.

Taču ir viena lieta, ar ko mēs savā drūmajā liktenī manāmi atšķiramies no bojāgājušajām senajām civilizācijām. Mums ir Internets. Tāpēc mēs savu arhaizāciju varam propagandēt planetārā mērogā. Mēs spējam un arī gribam visu cilvēci ievilināt savas arhaizācijas burvībā. Tas nekas, ka pārējās civilizācijas pretojās. Mēs pagaidām sekmīgi izplatām savas mentālās epidēmijas. Internets ir mūsu pārziņā. Tas, kurš pārvalda Internetu, pārvalda visas cilvēces prātu un dvēseli. Internets ir mūsu vienīgā cerība. Ja Austrumi mums atņems Internetu, tad mūsu totālā garīgā nāve iestāsies daudz ātrāk nekā mēs fiziski izmirsim un izšķīdīsim citu rasu genofondā.

Ceturtais jautājums: kā konkrēti izpaužas sabiedrības arhaizācija?

Sabiedrības arhaizācija teorētiski var izpausties jebkurā cilvēka darbības, uzvedības un komunikācijas veidā. Sabiedrības arhaizācijai var būt visdažādākās izpausmes formas – vizuālā, verbālā, rakstības u.c.

Tā, piemēram, latviešiem tagad patīk tetovējumi. Mūsu solīdie ziņu portāli šai kaislībai velta neadekvātu uzmanību. Piemēram, regulāri tiek papildināta informācija par populāru latviešu tetovējumiem: „Miks Dukurs aptetovējis ceturto ķermeņa daļu”; „Seksīgā Lee aptetovējusi visus pirkstus”; „Seksīgā Lee virs krūtīm ietetovē Ziedoņa rindas”; „Linda Mūrniece tetovējas” utt.u.tml.

Iespējams, kāds mūsējais drīz pārspēs pašu Lucky Diamond Rich – pasaulē aptetovētāko cilvēku. Jā, jā,- viņa penis arī esot tetovēts. Viņš dzīvo Jaunzēlandē, dzimis 1971.gadā, un viņa vārds ir ierakstīts Ginesa grāmatā. Diemžēl mūsu solīdajos ziņu medus podos iepil arī pa darvas pilienam. Piemēram, aktiera Mārtiņa Vilsona burkšķis: „Tetovējas tikai mērkaķi."

Tetovējumus uzskata par arhaizācijas vizuālo izpausmes formu. Tiesa, mūsu klimatiskajiem apstākļiem ne visai pateicīgu formu. Kādā no aizvadītajiem mācību gadiem mūsu firmas auditorijā visu bargo ziemu sēdēja jauneklis plānā sporta krekliņā. Krekliņš bija bez piedurknēm un ar dziļu dekoltē. Skats bija fantastisks. Pārējie augstskolas diploma pircēji sēdēja vilnas svīteros un biezās jakās. Uz viņu fona puskailais jauneklis izskatījās sirreālistiski. Puskailais jauneklis bija nepiemēroti apģērbies tāpēc, lai visi varētu priecāties par viņa mērkaķīgi apsmērētajām rokām un kaklu.

Tetovēšanās ir sena tradīcija daudzām tautām un visām rasēm. Minētajā Jaunzēalandē bija populāri rituālie tetovējumi. Par tetovēšanās lielmeistariem uzskata polinēziešus, Kanādas indiāņus. Taču tajā pašā laikā ir labi zināms par tetovēšanas tradīcijas atmiršanu „balto” cilvēku kultūrās jau pirms daudziem gadsimtiem. Eiropeīdu daudzās tautās tetovēšana izmira ļoti sen. Jaunajos laikos tradīciju ne reti atsāka kriminālās aprindas. Tetovējumi ir kriminālo grupu identifikācijas simboli. Vēl nesen nožēlojamos padomju laikos tetovējumi asociējās ar piederību ne visai cienījamām sabiedrības aprindām. Daudzi kaunējās par saviem tetovējumiem. Viņi nožēloja jaunībā (visbiežāk armijas dienesta laikā) pastrādātās muļķības.

Visinteresantākais ir tas, ka baltu un slāvu ciltis acīmredzot nekad nepazina tetovēšanu. Baltu un slāvu ciltīm nav bijusi tetovēšanas tradīcija jeb tā ir kādreiz pilnīgi pazaudēta. Par to liecina mums pieejamais šo cilšu kultūras mantojums. Tātad šodien Miks Dukurs, seksīgā Lee, Linda Mūrniece, puskailais jauneklis un citi, modīgi atdarinot Rietumu ākstības,  aizsāk baltu un slāvu cilšu pēcnācējos jaunu tradīciju. Tas ir vareni, un tautas to nekad neaizmirsīs.

Sabiedrības arhaizācijas atsevišķs atzars ir etniskais naids. Senatnes vēsture liecina par mežonīgu etnisko naidu. Pirmatnējās ciltis visus svešos varēja uzskatīt par mežonīgiem zvēriem un pārdabiskām nenormālām būtnēm. Senajos laikos naids pret tiem, kuri dzīvo „aiz kalna” vai „upes otrā krastā” bija mežonīgs. Ja mēs tagad kāda cilvēka attieksmi pret svešas tautas pārstāvi kvalificējam kā ārprātīgu mežonību, tad mēs neapzināti atsaucāmies uz savu gēnu pirmatnējo sākotni. Diemžēl visjaunākajos laikos mežonīgais etniskais naids tiek speciāli veicināts, jau pamatskolā audzinot zombijus starpetniskajā komunikācijā. Piemērus atkal nav vajadzīgs atgādināt. Latvieši ir starptautiski slaveni ar savu mežonīgo naidu pret atsevišķām kaimiņu tautām. Tādējādi var izpausties mazvērtības kompleksa sekas. Taču par laimi mežonīgā naida demonstrēšana var būt konjunktūristiska izlikšanās. Prāta un dvēseles dziļumos reāli nekāds naids nepastāv. Lai izdzīvotu slimīgi arhaizētajā sociumā, daudziem nākas tēlot mežonīgu naidu pret attiecīgo tautu.

Rietumu un Austrumeiropas analītiķi debatē par islama fundamentālisma arhaiskajām formām. Par sabiedrības arhaizācijas atsevišķu ļoti nepatīkamu un globāla mēroga atzaru viņi uzskata t.s. sauszemes pirātus. Runa ir par labi apbruņotu cilvēku grupām („kaujiniekiem”), kuru dzīves veids ir bruņota laupīšana. Sauszemes pirāti dzīves labumus iegūst ar spēku, bet nevis ar darbu. Tā ir arhaiska izpausme, kas arī tiek apzināti atbalstīta. Galvenais mentors – speciālie dienesti.

Latviešu daiļliteratūrā ir sastopams arhaisms – lielceļu laupītāji. Austrumeiropā pēc sociālisma sistēmas sabrukuma lielceļu laupītāju bandas daudzus gadus terorizēja mūsu ceļotājus uz Vāciju un citām Rietumeiropas valstīm. Latvijas iedzīvotāji noteikti glabā atmiņā šausmīgo tikšanos ar šīm bandām. Tās apturēja un aplaupīja autobusu un vieglo mašīnu pasažierus. Lielceļu laupītāju kultūrvēsturiskais tips bija atgriezies no sirmās pagātnes.

Par sabiedrības arhaizācijas atsevišķu atzaru var uzskatīt  reketu. Pie mums plaša vēriena izspiešana ar draudiem un varmācību sākās noziedzīgās „perestroikas” laikā. Reketu organizēja un vadīja Gorbačova speciālie dienesti. Saprotams, bija arī reketa pašdarbnieki. Arī viņi tāpat kā īstie reketieri piedāvāja savu glaunāko pakalpojumu – „jumtu” (slaveno „krīšu”).

Ja baltu un slāvu izcelsmes etnosi nepazina tetovēšanu, tad pazina „krīšu”. Tas mums ir vēsturiski labi pazīstams arhaisks fenomens. Kad vācieši nolēma kristianizēt un patiesībā pakļaut baltu ciltis, viņi vispirms devās uz Polocku. Tur XII gadsimtā atradās līvu, kuršu, latviešu, sēļu, zemgaļu cilts „krīša”. Lai darbotos Livonijā, vāciešiem vajadzēja saņemt „krīšas” atļauju. Atļauja tika saņemta, taču vācieši Polockai drīz ar spēku atņēma mūsu „krīšas” godu.

Mūsu sabiedrības vistrakākā arhaizācija kopumā ir „perestroika”. Tā sagrāva mūsu racionālo domāšanu, skaidro pasaules izpratni un stabilos morāles pamatus. Tā sagrāva racionālās domāšanas galvenos instrumentus – loģiku un valodu. „Perestroika” atņēma mums veselo saprātu un spēju sakarīgi un literāri pieklājīgi lietot savu valodu. Tā padarīja mūs par „eiropeiskumu” atdarinošiem mērkaķiem un īstā eiropeiskuma karikatūrām.

„Perestroika” sagrāva mūsu eliti. Nelietīgi un viltīgi izmantojot zinātnes un mākslas milzīgo autoritāti un padomju ideoloģijas grandiozo mašīnu, „perestroikas” arhitekti mūs ievilka intelektuālās un morālās patoloģijas zaņķī. Tas ir noticis tik pamatīgi, ka šodien pārāk daudzi no mums šo zaņķi atzīst par mūsu dzīves fatālo nolemtību – savu likteni uz mūžu mūžiem. Ļoti daudzi no mums neko negrib dzirdēt par atdzimšanu, kas ir sekmīgi sākusies kaimiņu zemēs. Ļoti daudzi publiski ņirgājās par dilemmu „dzīvot kā cūkai jeb nomirt kā cilvēkam”. Viņuprāt galvenais ir dzīves baudīšana. Viņi nav spējīgi saprast, ka dzīves baudīšana ir cūkas dzīve. Viņi neko negrib dzirdēt par dzīves jēgas atjaunošanu, bez kā nav iespējama sociālo epidēmiju likvidēšana. Ja nav dzīves jēga, tad nav arī nekāda atbildība ne par savu, ne par citu (tautas, valsts) dzīvi. Tā varbūt ir vieglāk. Taču tā nav cilvēka cienīga esamība. Iespējams, tas būs postcilvēku veģetēšanas centrālais formāts.

Foto no tokyofashion.com

Novērtē šo rakstu: