Būt rasistiem vai idiotiem – vai tiešām tādai jābūt valdības izvēlei?

Patiesībā nekāda valdības stabilitāte nav apdraudēta – jo esošajai koalīcijai šī ir visērtākā iespējamā varas pozīcija un kaut kādu” bēgļu” dēļ tā neies upurēt šo izveidojušos varas monopolu, tāpat kā tas nav noticis iepriekšējo bezatbildīgo un nekompetento, iespējams – pat angažēto, lēmumu dēļ.

Lai arī kādus viedokļus paustu varas partijas tagad, lai cik tie atšķirtos – tās paliks kopā vienā valdībā, tajā pašā valdībā, kura būs atbildīga par šo “bēgļu” pieņemšanas lēmumu un kura šo lēmumu pieņems. Par to nav ne mazāko šaubu.

Lai arī kas tagad tiktu stāstīts sabiedrībai, lai kādi apņēmīgi un skaļi paziņojumi tiktu pausti – tas viss jau ir ne reizi vien redzēts: vispirms katra no partijām taisa politisko šovu savam vēlētājam (atbildību par iespējamām lēmuma sekām pēc iespējas cenšoties pārlikt uz kādu citu koalīcijas partneri), tad atrodot “pamatotus” argumentus, kāpēc no saviem apņēmīgajiem paziņojumiem vajag atteikties, lai tomēr šis “negribētais” lēmums tiktu pieņemts, vai arī ļaujot tam stāties spēkā – kā tas visdrīzāk notiks ar “bēgļiem”.

Jo arī šoreiz notiekošais diemžēl ir tikai politiskais teātris un rafinēts aprēķins –nevis kaut ko reāli izdarīt (jo, nedod, Dievs, - var arī kas sanākt! Un tad nāksies par to atbildēt), bet gan taisīt tukšu vētru pašmāju ūdens glāzē, lai, kamēr šeit emociju un kaislību viļņi skalojas no vienas glāzes malas uz otru, pieskalojot partijām politisko kapitālu, tikmēr Eiropa netraucēti varētu pieņemt sev vajadzīgo lēmumu, kuru tad nekas cits neatliks, kā šai pašai koalīcijai nu jau “draudzīgi” pildīt (toties kāds vienmēr varēs teikt, ka tam nav piekritis un par to nav atbildīgs).

Ja tas tā nebūtu - ja tas nebūtu tikai bezjēdzīgs mazspējnieku politiskais teātris, tad NO VIENAS PUSES:

Tie, kuri iestājas par “bēgļu” uzņemšanu, nevis skandinātu šīs tukšās frāzes par “solidaritāti” un biedētu ar “šausmīgām ģeopolitiskajām” sekām, kas iestāsies, ja to nedarīsim, bet gan:

Pirmkārt, nāktu un sabiedrībai argumentēti un detalizēti stāstītu, kā tad mēs domājam šo “solidaritāti” īstenot reāli dzīvē – kā domājam īstenot šo te “bēgļu” atlasi, uzņemšanu, integrāciju, lai tādējādi uzskatāmi parādītu sabiedrībai, cik pārdomāts un pamatots ir šis lēmums, nomierinot sabiedrības bažas un pārliecinot to par šī lēmuma pareizību un nepieciešamību.

Otrkārt, izmantotu savu pārstāvniecību Eiropā, lai iegūtu skaidru un Latvijai pieņemamu risinājumu, kā tiks nodrošināts “bēgļu krīzes” atrisinājums, lai varētu pārliecināt sabiedrību, ka ar šo lēmumu neparakstāmies lēcienam bezdibenī. Nevis kā tagad - steidz piekrist, bet paši nezina - kam (vai varbūt to ļoti slēpj no mums?).

Tagad vispār nav skaidrs nekas – pat pirmais solis, ko valdība pati bija jau apņēmusies veikt.

Tādejādi pašlaik ar savu rīcību valdība pierāda tieši pretējo - ka tā grasās pieņemt kārtējo bezatbildīgo un nekompetento lēmumu bez sajēgas, kā to izpildīt, ne tikai nespējot to paskaidrot sabiedrībai, bet pat Saeimu un pat Prezidentu turot neziņā par to (jo nav ko teikt) - pat attiecībā uz pašas nosauktajiem 250 “bēgļiem” valdība tā arī nav spējusi paskaidrot, ko ar tiem iesāks, kur tos liks, kā tos “integrēs”.

Tas viss rada pamatotas bažas, ka valdība, neapjēdzot, ko dara, grasās spert liktenīgu soli globalizācijas dzirnavās, kas neatgriezeniski samals Latviju ar tās vērtībām, kuras šai sabiedrībai ir dārgas. Un tāpēc tas tiek noklusēts un iebarots sabiedrībai pa mazam gabaliņam. Citādāk ir vienkārši idiotiski bezatbildīgi tā uzvesties un par kaut ko tādu piekrist lemt.

NO OTRAS PUSES:

Tie, kuri iestājas pret “bēgļu” uzņemšanu – tā vietā, lai skaidri argumentēti pierādītu “Eiropas solidāro netaisnību" un draudošās briesmas, tikai tukši klaigā par to visu (it kā tādejādi demonstrējot savas rūpes par latviešu tautas interesēm), nevis reāli kaut ko dara, lai tās aizstāvētu, lai cīnītos par “taisnīgu” un Latvijai pieņemamu “bēgļu” risinājumu. Nu, piemēram – liktu Briselē diskutēt par šo “obligāto bēgļu kvotu” principu – vispirms jau, kā konkrēti ir domāts to īstenot, ievērojot Eiropas cilvēktiesību principus un deklarētās humānisma vērtības – piemēram, cilvēka tiesības brīvi pārvietoties pa Eiropas Savienības teritoriju?

Vai Eiropas varenie, lai piepildītu ar sev vajadzīgo darbaspēku Vācijas rūpnīcas, ir nolēmuši atjaunot Eiropā dzimtbūšanu? Jo kā citādāk lai nodrošina, ka “bēglis”, kurš mērojis tālu, grūtu, bīstamu un arī visnotaļ dārgu (kādu ne katrs Latvijas pilsonis varētu atļauties) ceļu, tagad nokļuvis Eiropā, lai beidzot sasniegtu savu iekāroto mērķi – kādu augstas labklājības valsti, tā vietā piekristu doties uz nabadzīgo Latviju, un vēl vairāk – tur arī paliktu?!...

Parādot šī piedāvājuma absurdu, praktisko nerealizējamību, tādejādi radot pamatu nepieciešamībai diskutēt par citu risinājumu, pierādot, ka taisnīgam, reāli solidāram risinājumam ir jābūt citādākam. Vai tas tiek darīts?

Tie, kas cer, ka “bēgļi” šeit nevēlēsies palikt un tādējādi būsim glābti no to klātbūtnes, laikam naivi uzskata, ka Eiropā lēmumi tiek pieņemti un īstenoti tikpat bezatbildīgi un neapdomīgi kā šeit. Varam būt droši, ka Eiropa modri sekos, kā “obligātās kvotas” tiek izpildītas, un, ja mēs nevarēsim to nodrošināt, tad mums vienkārši iztrūkstošo bēgļu vietā nāksies ņemt jaunus (jo grūti iedomāties, ka Brisele varētu paredzēt pienākumu dalībvalstīm “ganīt” “savus bēgļus” pa visu Eiropu un vest tos atpakaļ) - tādējādi, Latvijai saņemot it kā mazas “bēgļu kvotas”, mēs iegūstam nevis integrējamo bēgļu apmēru, bet gan bēgļu straumes platumu, kurš plūdīs caur mums uz bagātajām Eiropas valstīm, bet mēs kalposim tām kā drošības filtrs, kā inkubators tām vajadzīgā darba spēka sagatavošanai. Turklāt varbūt pat vēl maksājot Eiropai soda naudas par to, ka nespējam tos noturēt - nespējam izpildīt savu kvotu.

Nu ko - ļoti solidārs priekšlikums! Kāds mums vēlīgi uzstājīgi piedāvā tam piekrist. Turklāt nemaz nepasakot, cik tad patiesībā bēgļu mums var nākties pieņemt tikai šo kvotu ietvaros vien, jo ir taču skaidrs, ka patiesie “bēgļu” apmēri, kas būs “jāintegrē” Eiropai, ir daudz lielāki nekā šie 160 000, kurus tagad mums tiek piedāvāts sadalīt.

Ir skaidrs, ka “vecās Eiropas” valstis, kuru industrijām ir nepieciešams papildu darbaspēks (kā dēļ arī tiek pieļauta šāda “bēgļu” invāzija, lai šis darbaspēks varētu ieplūst, jo citādāk esošās Eiropas leģitīmajos ietvaros to nebūtu iespējams īstenot), ar saviem paziņojumiem provocē tālāku imigrantu pieplūdumu. Tas izskaidro, kādēļ tās līdz šim ne pārāk ir centušās to ierobežot.

Bet tie ir miljoni, kas vēlas nokļūt Eiropā un jau atrodas Eiropas pierobežas valstīs. Vien tikai Turcijā ir apmēram pusotrs miljons bēgļu, kurus Turcija aktīvi “eksportē” uz Eiropu, jo tur tuvojas vēlēšanas un “bēgļu “jautājums ir strauji jārisina. Pie reizes tā ir iespēja nodot sveicienu Eiropai par tās “veiksmīgo” turku kopienas integrāciju, kas ir kļuvusi par vienu no iemesliem, kāpēc Turciju Eiropa tur “aiz stūra”.

Vēl kādu sveicienu mums nodos “bēgļu” straumes, kuras dodas uz Eiropu pēc taisnīgas kompensācijas par sagrautajām dzīvēm, radītajām ciešanām un zaudējumiem, ko viņiem ir sagādājusi Eiropa, īstenojot to valstīs pēc savas izpratnes savus pareizas dzīves un kārtības principus, radot haosu un ciešanas miljoniem cilvēku.

Tas viss nenoliedzami kalpos par auglīgu augsni radikālu organizāciju plānu īstenošanai Eiropā (jo sevišķi tur, kur šo “taisnīgo kompensāciju” nesaņems), iespējams, tādos mērogos un apmēros, kādi mums tagad pat ļaunākos murgos nerādās.

Un, ja jau pat tagad mēs nespējam nodrošināt mūsu par drošību atbildīgo institūciju kapacitāti - resursus, cilvēkus, kompetenci, lai tās spētu efektīvi un pietiekami droši pārraudzīt pašreizējo svešzemnieku plūsmu, tad kā tas tiks nodrošināts, pieļaujot daudz nozīmīgākas imigrācijas plūsmas un riskus?

Šis ir izaicinājums, kas visai Eiropai var izrādīties liktenīgs. Iespējams, ka tas arī ir viens no iemesliem, kādēļ “Eiropas arhitekti” pakļauj Eiropu šādam riskam, labi apzinoties, kādas sekas tas radīs – lai izmantotu šīs bēgļu straumes kā instrumentu, caur kuru noārdīt esošo Eiropas kārtību, kas balstīta uz nacionālu, suverēnu valstu pastāvēšanu, un veidotu jaunu Eiropas kārtību – daudz ciešāku Eiropas savienību, nojaucot nacionālo valstu robežas un īstenojot daudz ciešāku Eiropas savienības federalizāciju, par kuras nepieciešamību, starp citu, jau savulaik bija izteikušies Eiropas lielvalstu līderi.

Un nu, pateicoties uz Eiropu saaicinātajiem “bēgļiem”, tas kļūs īstenojams demokrātiskā un tiesiski korektā veidā, atbilstoši Eiropas pamatvērtībām un principiem – dalībvalstīm pašām par to izmisīgi lūdzot, jo Eiropas valstis pašas nespēs tikt galā ar tiem izaicinājumiem, kurus radīs šis imigrantu vilnis, kas tikai vēl uzņem savus apmērus un būs vismaz desmitiem reižu lielāks.

Patiesi uztrauc tas, ka tie, kuri būs atbildīgi par Latvijas nākotnei liktenīgu lēmumu pieņemšanu, vispār nemaz necenšas (tāpēc, ka nespēj?) apjaust patieso šīs situācijas nozīmīgumu un ietekmēt notikumu gaitu - nu cik gan atrautam no realitātes un spējas pieņemt adekvātus lēmumus ir jābūt, lai censtos izdzīt cauri šo kādam vajadzīgo “solidāro risinājumu”, balstoties uz pašreizējo Junkera izteikto piedāvājumu, bet nepacenšoties vispirms salikt kopā “visu bildi” un apjēgt iespējamās sekas?

Jau vien paskatoties uz šo piedāvājumu un veicot elementāras matemātiskās darbības, vajadzētu parādītiesja ne atbildības sajūtai par savas tautas likteni, tad vismaz aukstiem sviedriem uz muguras par to, kādas “ziepes” var tikt savārītas.

Katram ir skaidrs (diemžēl laikam tomēr ne katram?), ka ar Junkera piedāvāto “risinājumu” nekas nebeigsies, tas ir tikai sākums. Un proti – ja pašlaik tiek piedāvāts “solidāri” sadalīt 160 000 “bēgļu”, no kuriem Vācijai tiek piedāvāti 40 000, lai gan tā ir izteikusi gatavību par 800 000, nav grūti izrēķināt, ar kādu “bēgļu” plūsmu rēķinās Vācija tuvākajā laikā, tātad arī visai pārējai Eiropai ar to būs “solidāri” jārēķinās - tas apmēram korelē ar to “bēgļu” skaitu, kuri jau pašlaik ir ceļojuma gaidās uz Eiropu, un tas ir apmēram 3 – 4 miljoni.

Latvijas “solidārā” kvota šāda scenārija gadījumā (kuramVācija jau gatavojas) sanāk apmēram 15- 16 tūkstoši. Tas ir apmēram tāda pilsēta kā Cēsis vai Tukums, vai Ludza un Balvi kopā. Bet, ja rēķināmies ar to, ka līdz Eiropas pierobežai tikušie nekur atpakaļ netaisās, tad, ņemot vērā Latvijas kvotu – 1,29%, potenciālais “bēgļu” skaits sanāk vēl apmēram 3 reizes lielāks – apmēram 40- 50 tūkstoši! Tāds nieks vien sanāk uz kopējā Eiropas solidaritātes fona. Kāpēc gan mums nesteigt tam piekrist, lai citādāk kāds mums nesāktu pārmest, ka esam rasisti vai neesam solidāri ar Eiropu?

Bet varbūt tomēr ir vērts izstrādāt un pacensties piedāvāt Eiropai patiesi solidāru risinājumu, kurš būtu pieņemams un taisnīgs arī attiecībā uz nabadzīgākajām Eiropas Savienības valstīm? Bet kāpēc tas netiek darīts?

Esošajā situācijā Latvijas galvenā problēma ir nevis “bēgļi”, bet gan valdības mazspēja – nespēja pieņemt kompetentus un atbildīgus lēmumus. “Bēgļi” tikai uzskatāmi izgaismo šīs valdības lemt spēju. Tāds pats atbildības un kompetences trūkums ir vērojams viscaur, vienkārši citos jautājumos nav tāda ārējo faktoru spiediena, kas to padara sabiedrībai tik uzskatāmi redzamu.

Šo situāciju ir radījis ilgstošais varas monopols. Un, kā jau monopolam pienākas – tam ne tik daudz rūp savu pakalpojumu kvalitāte, kā paša ērtība, kā rezultātā vara mūsu valstī izvirst – kļūst bezatbildīga un nespējīga pieņemt adekvātus, savlaicīgus lēmumus. Un šī situācija to uzskatāmi parāda. Var, protams, sapņot un bravūrīgi apgalvot, ka Latviju spēsim pasargāt no globalizācijas procesiem, bet mēs jau zinām, kā šādi (un daudz piezemētāki) solījumi tiks īstenoti. Nav šaubu, ka tā būs arī šoreiz. Varbūt pēdējo reizi?...

Šo rakstu publicējām pirms diviem mēnešiem. Sakarā ar notikumiem Parīzē publicējam to atkārtoti.

Novērtē šo rakstu: