Iesaki rakstu: 
Krievijas žurnālists Dmitrijs Kiseļovs TV kanāla Rossija-1 raidījumā Nedēļas ziņas pauda, ka „Krievija ir vienīgā valsts pasaulē, kas ir spējīga pārvērst ASV radioaktīvos pelnos”, paskaidrodams, ka karš starp Krieviju un ASV jau notiek, pagaidām vel tikai informācijas laukā. (https://www.youtube.com/watch?v=BxXoZTABKqY)
Ņemot vērā, ka minētais žurnālists tiek uzskatīts par Kremļa propagandas ruporu, ir pamats domāt, ka pasacīts tas bija ne bez Kremļa ziņas un visticamāk tika izdarīts, lai pārbaudītu Rietumu reakciju. Tas liek aizdomāties.
Visa līdzšinējā Latvijas drošības politika tika balstīta uz NATO līguma 5.pantu. Turklāt netika pat apsvērts jautājums par to, cik efektīvs būs NATO atbildes trieciens agresoram un kādas konsekvences tas izraisīs Latvijas valstij, jo tika uzskatīts, ka NATO līgums darbojas ka 100% drošs jebkura agresora noturēšanas faktors, pēdējam apzinoties atbildes trieciena neizbēgamību.
Tas, ka agresijas gadījumā pret Baltijas republikām NATO reaģēs ar zināmu nobīdi laikā, acīmredzot tika paredzēts arī 2010, gada izstrādātajā šo valstu aizsardzības plānā, kas paredz, ka Krievijas agresijas gadījumā tiks iesaistītas deviņas NATO divīzijas - ASV, vācu, britu un poļu. Tāpat plāns paredz NATO jūras spēku izvietojumu Polijas ostās Gdaņskā un Gdiņā, kā arī iznīcinātāju F-16 eskadriļu un transportlidmašīnu C-130 Hercules izvietošanu Polijas lidlaukos. Agresijas gadījumā uz Poliju tiek pārsviesti NATO ātrās reaģēšanas spēki, izmantojot jau minētās ostas un lidlaukus. Par to liecina arī pērn NATO mācību Steadfast Jazz-2013 scenārijs, kas paredzēja NATO spēku iesaistīšanos jau pēc Igaunijas okupācijas no nenosaukta agresora puses.
Nav jābūt militāristam, lai saprastu, ka NATO spēku pārsviešanai, pirmkārt, ir jākontrolē desantzonas - jūras ostas un lidostas, kas spēj uzņemt attiecīgus transportlīdzekļus un, otrkārt, jākontrolē akvatorija un gaisa telpa desantoperāciju zonā. Ja Polijas gadījumā tas varētu būt reāli izpildāms, tad Baltijas valstu gadījumā man personīgi ir šaubas, kā to var realizēt, pieņemot, ka pretinieks ir veicis šo trīs valstu vai kādas no tām okupāciju.
Atliek cerēt, ka NATO plānotāji ir ņēmuši vērā pašreizējo spēku samēru reģionā, tai skaitā Krievijas aviācijas pašreizējo un tuvākā nākotnē plānoto izvietojumu gar tās Rietumu robežām, mobilo operatīvi taktisko raķešu kompleksu izvietojumu Kaļiņingradas apgabalā un gar Baltijas republiku robežām, NATO patruļlidmašīnu aizsardzību vai precīzāk - neaizsargātību to bāzēšanās lidlaukos Baltijā, Baltijas valstu bruņoto spēku kaujas spējas. Ja nav ņēmuši vērā, tad šiem plāniem ir tāda pati vērtība ka pašmāju “plānotāju” izstrādātajiem operatīvajiem aizsardzības plāniem.
Un tagad par galveno - cik tad reāli ir militāri draudi? Pirmkārt, būtu jāatzīmē, ka jebkurai agresijai ir nepieciešams vismaz kaut kāds pamatojums. Hitlers okupēja Sudetu apgabalu, pamatojot to ar tur dzīvojošo vāciešu aizsardzību no apspiešanas un vardarbības, ko it kā pieļāva čehu puse. Latvijas krievu gadījumā tas varētu būt arguments. Protams, iemesls agresijai nekļūs apmācība latviešu valodā krievu skolās vai pilsonības nepiešķiršana. Toties, mākslīgi saasinot šīs un citas problēmas, var panākt masu nekārtības ar vardarbības pielietošanu, un tas jau būs arguments „starptautisko miera uzturēšanas spēku” ievešanai, un nav obligāti ar ANO sankciju - galu galā arī Tuksneša vētra Irākā tika veikta bez šādas sankcijas Protams, ja „miera uzturētāji” būs patiešām starptautiski un ar ANO sankciju (bez Krievijas šeit noteikti neiztiks, jo runa par tautiešiem), tad nekāda „atbildes trieciena” nebūs. Bet apskatīsim variantu, ja Krievija ieved savus bruņotos spēkus, vienpusēji ignorējot Rietumus, un cik reāls ir šāds scenārijs.
Ar ko Krievija riskē ar šādu variantu? Ar ekonomiskām sankcijām šeit diez vai lieta beigsies, un kaut kādas militāras akcijas tiks veiktas. Tomēr konflikts visticamāk paliks lokāls un aprobežosies ar attiecīgo Baltijas valstu teritoriju, jo Rietumi neies uz konflikta eskalāciju, kas var novest pie „pārvēršanas pelnos”. Krievija to saprot un tāpēc jau tagad gatavo augsni tam, lai Rietumiem būtu pareiza izpratne par Kremļa gatavību pielietot kodolieročus.
Kā beigsies lokāls konflikts Krievijai nelabvēlīgākā gadījumā? Būs dzīvā spēka un tehnikas zaudējumi, un nāksies atvilt savus bruņotos spēkus izejas pozīcijās. Pozitīvs elements - iespēja pārbaudīt savu un pretinieka bruņoto spēku kaujas spējas reālā kaujas situācijā. Tad kāpēc lai nepamēģinātu?
Ko varētu pretstatīt šiem plāniem?
Pirmkārt, pastāvīga NATO BS klātbūtne reģionā un reāli operatīvās aizsardzības plāni. Otrkārt, pretraķešu aizsardzības sistēmu izvietojums gar Krievijas robežām. Vai tas dos Rietumiem 100% drošību no Krievijas kodoltrieciena? Diez vai, toties var dot kaut ko citu. Un proti, šāds solis viennozīmīgi novedīs pie Krievijas atbildes soļiem, kas kalpos par startu jaunai sacensībai bruņošanās jomā. Vai Krievijas ekonomika šādu lietu pavērsienu izturēs, piedevām, ja tas tiks papildināts ar ekonomiskām sankcijām, pakāpenisku attiekšanos no Krievijas energoresursiem un gudru politiku naftas cenu regulēšanas jomā? PSRS ekonomika to neizturēja. Skaidrs, ka no Rietumu puses tas viss prasīs zināmus upurus un „iespringšanu”, bet vai tas neatmaksāsies, ja uz otra svaru kausa būs agresīva režīma - kodolrungas vicinātāja sabrukums?
Foto no voanews.com
Seko mums 
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
