„Daiļliteratūras darbs” dod skaidras norādes uz prezidenta kancelejā iznīcinātiem dokumentiem par izsaimniekošanu

„Viņas tauta viņu mīlēja, par to nebija ne mazāko šaubu, taču visapkārt jau daudzus gadus tinās un pinās vieni vienīgi skauģi un ienaidnieki. Un vēl nodevēji…

Vaira Vīģe-Treiberga atkal un atkal ar acīm pārskrēja plānas, sarkanas mapītes saturam. To viņai vakar, iepriekš pieteicies un vēlreiz pieteicies, kā vienmēr zemu klanīdamies un lišķīgi smaidīdams, bija atnesis viņas kādreizējais kancelejas vadītājs Andrejs Mildegovičs.

Neticēja viņa ne šiem smaidiem, ne muguras locīšanai, taču vienmēr klanīgais, vienmēr zemīgais un iztapīgais Mildiņš, kā viņa to dēvēja kopš senseniem laikiem, jau krietni pirms millēnija, neapšaubāmi bija noderīgs cilvēks.

Tagad viņš jau ilgus gadus bija labi iekārtojies ārlietu resorā. Dažkārt Vaira ar iekšēju smaidu nodomāja: nu nez, nez kā tev tur tagad iet, tautu dēls, tajā homoseksuāļu midzenī. Bet tā nebija viņas darīšana – viņas darīšana bija tas, ko Mildiņš šoreiz bija atnesis.

Reizēm viņa brīnījās, kur un kā viņš to visu savāc un salasa. Arī šoreiz – kā tik visa te nebija. Labi, iesniegumi un atbildes – tas nu tā, tur viss skaidrs. Taču bija arī dažas viņas obernomelnotājam, visu skauģu skauģim Atim Apsem adresētas elektroniskā pasta vēstules, kuras izskatījās izķeksētas no vietējā e-pasta pakalpojumu sniedzēja serveriem. Kādā veidā – tā atkal nebija viņas darīšana. Darīšana bija nodevējs, kas tās bija rakstījis.

“God. Apses kungs! Vai Jūs, lūdzu, varētu uzdot dažus jautājumus Vairai Vīģei-Treibergai par naudas līdzekļu atmaksu, kurus viņa iztērēja personīgām vajadzībām (2408 USD apmērā trīs vizīšu laikā ASV), Valsts prezidenta kancelejas budžetā par divu kurpju pāru, rokassomiņas un ceļojumu somas iegādi, maksājot ar prezidenta kancelejai izsniegto “Marex bankas” zelta kredītkarti uz VVT vārda?

Iepirkšanās laikā klāt bija A. Lozenberga, kura pēc tam par prezidentei sniegtajiem pakalpojumiem un garantēto konfidencialitāti tika iekārtota Latvijas Akadēmijā. Svarīgi piebilst, ka sajaukt ar savu personīgo kredītkarti VVT šo karti nevarēja, tāpēc ka ir citas bankas kliente.

Vēl daži jautājumi: vai VVT un viņas vīrs I. Treibergs ir atmaksājuši prezidenta kancelejas budžetā tās apmaksāto SIA “Minimums M'“ baseina lietošanu vismaz trīs mēnešu garumā (01.–03.2007.), par Ls 980 mēnesī (kopā Ls 2940)?Rēķinus apmaksai vīzējis prezidenta kancelejas vadītājs A. Mildegovičs.

Un vēl kāds būtisks jautājums – pēc kādiem apsvērumiem vadījās Saeimas un prezidenta drošības dienesta vadība, VVT un viņas vīra peldēšanās laikā slēdzot baseinu pārējiem apmeklētājiem? Ja redzēšu, ka šie jautājumi ir Jūs ieinteresējuši, nosūtīšu Jums informāciju vēl.”

Pavecajai kundzei nācās uz brīdi lasīšanai mest mieru – niknuma lēkme, viena no tām, no kuru izpausmēm parasti cieta viņas lēnīgais vīrs un mājdzīvnieki, bija tāda, ka skatienu aizklāja kaut kas sarkanai plēvei līdzīgs. Nodevēji! Pretīgie, skaudīgie nodevēji! Cik gadi pagājuši, bet viņi joprojām nevarēja mest mieru!…

Nedaudz nomierinājusies, viņa ķērās pie nākamās lapiņas.

“God. Apses kungs! Varbūt Jūs interesētu Valsts prezidenta kancelejai uzdot vēl dažus jautājumus? Kādu V. Vīģes-Treibergas izdevumu segšanai tika iztērēti Ls 18 000 no kancelejas budžeta valsts vizīšu nodrošināšanas konta, kurus uz fiktīva rēķina pamata pārskaitīja uz Latvijas vēstniecības Vašingtonā kontu? Nauda tika pārskaitīta laika posmā, kad M. Siekstiņš jau bija beidzis pildīt vēstnieka pienākumus, bet A. Mildegovičs vēl nebija tos uzsācis.

Tad vēl daži jautājumi, kas tāpat varētu būt interesanti nodokļu maksātājiem. Vai Imants Treibergs ir sedzis Valsts prezidenta kancelejas izdevumus par viņa ārstēšanos slimnīcā Francijā oficiālās vizītes laikā, ņemot vērā, ka slimnīcā prezidentes vīrs nokļuva alkohola intoksikācijas iespaidā (vismaz 1,2 promiles)?

Apdrošināšanas kompānija atteicās segt šos izdevumus, un atteikuma vēstule un akts no Francijas slimnīcas par alkohola koncentrāciju izelpā un asinīs tika iesniegti kancelejā. Pēc ārstēšanās slimnīcā prezidenta kancelejai bija I. Treibergam jāiegādājas jauna biļete pārlidojumam uz Kanādu. Kopējie kancelejas izdevumi bija Ls 3618…”

Nē, to neviens cilvēks pasaulē nevarētu lasīt mierīgi, lai kādu sētu arī viņš pret būrējiem un skaudējiem būvētu ap savu sirdi un prātu. Šie garīgie kropļi! Šie skaudīgie draņķi! Šie nožēlojamie skauģi, skauģi, skauģi! Uzbrukt pat ne viņai, bet mierīga, lādzīga, padzīvojuša cilvēka mazajām vājībām! Mēģināt izstādīt tās visu priekšā! Un, protams, tikai tāpēc, lai uzbruktu viņai!

Turklāt arī tas nebija viss, nezināmais nodevējs bija devis vēl precīzākas instrukcijas – Mildiņš bija sagādājis vēl pāris elektroniskā pasta vēstules. Paskat, paskat, jau atkal tur bija pieminēts arī viņš – iespējams, tieši ar to bija izskaidrojama ierēdņa centība, to visu savācot.

“Paskaidrojumu par rēķina apmaksu kancelejai var sniegt A. Mildegovičs, turklāt ņemiet vērā, ka Valsts prezidenta kancelejā pēc Valsts kontroles prasības ir ieviesta grāmatvedības elektroniskā versija, kura nav nodota arhīvā, jo atbilstoši MK noteikumiem ietilpst grāmatvedības darbības nodrošināšanas licencētajā (apstiprināts Valsts kontrolē un Finanšu ministrijā) programmnodrošinājumā, uzglabājot šo dokumentāciju sagrupētu pa gadiem un mēnešiem.

Tā ir ļoti vienkārši lietojama sistēma, lai varētu sameklēt nepieciešamo informāciju par katra maksājuma izdarīšanas apstākļiem Valsts kontroles revīzijas laikā. Pirms dažiem gadiem iznākušās grāmatas “Va(i)ras virtuve” pielikumā esošajā diskā ir atspoguļota prezidenta kancelejas grāmatvedības uzskaites programmas “Kancelejas uzturēšanas izdevumi” kopija, kuras koriģēšanu vai dzēšanu nepieļauj pati programma.

Kā Jūs redzat, tur ir uzskatāmi un vienkārši atrodams jebkurš maksājums jebkurā gadā un mēnesī pēc jebkura parametra – konkrētā laika posmā izdarītie maksājumi pēc uzņēmuma, kurš saņēmis naudas pārvedumu, pēc konkrētas naudas summas, pēc tā, uz kāda dokumenta (rēķina) pamata izdarīts pārskaitījums. Tikpat pieejama ir arī programmas “Vizīšu nodrošināšanas izdevumu” uzskaite.

Ievadot VVT kredītkartes numuru (viņai bija izsniegtas divas valsts zelta kartes – “VISA” un “MasterCard”), uzreiz būs redzami visi darījumi; pēc tam, ievadot pirkumus ASV, būs redzams katrs veikals – gan apavu, gan somu. Pirkumu izdarīšanas laikā klāt bija A. Lozenberga, kurai gadījumā, ja policija sāktu izmeklēšanu, to nāktos apstiprināt. Viņa ir bailīga un uztraucas par savu tagadējo amatu, tā ka noteikti apstiprinās.

Līdzīgi ir ar pārskaitījumu uz Latvijas vēstniecības rēķinu Vašingtonā 2007. gadā. Grāmatvedībai norādījumu veikt naudas pārvedumu ātri deva A. Mildegovičs personīgi. Ievadot vizītes maršrutu Francija–Kanāda–ASV, parādīsies visi maksājumi, kuri ir ar to saistīti, arī nedaudz pārreibušā I. Treiberga ārstēšanās slimnīcā Francijā. Paskaidrojumus kanceleja var prasīt no A. Mildegoviča bijušā vietnieka J. Kuško, kurš toreiz apkopoja katras vizītes izdevumus.”

Un arī tas vēl nebija viss – nodevēji turpināja kaisīt ļaunuma sēklu, cik vien spēja.

“Starp citu, grāmatai pievienotajā diskā nav publicēti vizīšu izdevumi. Tāpēc nav atspoguļoti arī visi izdevumi uzņēmumam “Olas”. Ls 18 000 tika pārskaitīti 2007. gada jūnijā.

Kā tie tika izmantoti? Lai A. Mildegovičs, jau kā vēstnieks būdams, varētu šos līdzekļus izmantot VVT un A. Lozenbergas privāto ceļojumu apmaksai pēc prezidenta pilnvaru beigām. Vēstniecībās vairs nenotiek tik rūpīga eksprezidentu un bijušo amatpersonu ceļojumu apmaksas līdzekļu kontrole. Taču likums nepieļauj šādu rīcību, tāpēc šī nelikumīgi iztērētā nauda būtu jāatdod atpakaļ prezidenta kancelejas budžetā.”

Sūdu! Sūdu tev, nevis naudas atdošanu! Pavecā kundze vienkārši nespēja noturēties. Cilvēku alkatībai un nenovīdībai tiešām nebija robežu. Nu kā, kā viņi varēja nesaprast, ka tas bija tikai pats mazums? Ka viņa vienkārši ņēma to, kas viņai pēc taisnības pienācās? Nē, nē, patiesībā viņi to ļoti labi saprata – tā bija vienkārši melna, ļauna skaudība un nenovīdība! Nevarēja būt citādi!

Protams, viņas ienaidnieku dāsni apmaksātais nomelnotājs Apse bija reaģējis tā, kā viņš reaģēja vienmēr, – kā tāds pārpratuma dēļ nesadauzīts Šveices pulkstenis… nē, par Šveices pulksteņiem gan viņa negribēja pat domāt…

Kā apdauzīts viņš bija rakstījis iesniegumus un pieprasījumus uz visām iespējamām iestādēm. Un visur vienu un to pašu – blē, blē, blē, Informācijas atklātības likums – plikums – šmikums, sniedziet ziņas, atklājiet informāciju…

Vai bijusī prezidente ir atmaksājusi to un to, cik likumīgi tika iztērēts tas un tas, vai bija pamats apmaksāt to un to, kā prezidenta kanceleja ir mēģinājusi atgūt nelikumīgi iztērēto. Informācija, redz, viņam esot nepieciešama, lai veicinātu tiesiskumu valsts pārvaldē un labas pārvaldības principus. Kā tad…

Nākamās lapiņas bija atbildes uzbāzīgajam nelietim. Visu cieņu – te viss bija kārtībā. Vispirms prezidenta likumdošanas padomniece Kristīne Aunzeme bija lieliski pavilkusi laiku, uzmācīgajam nekrietnelim laipni palūdzot precizēt, kad tieši katrs no iesniegumos minētajiem maksājumiem ir veikts un kas tieši apliecina, ka tādi ir bijuši.

Kad nu uzbāzenis nebija licies mierā un, izmantojot nodevēju ziņas, šādus precizējumus tiešām bija sniedzis, bija jau pagājis pietiekami ilgs laiks, lai kancelejā visas papīru lietas būtu nokārtotas. Mācēja viņi strādāt, ja gribēja, – Vīģe-Treiberga ar gandarījuma pārlaida acis pēdējām atbildēm:

“Informējam, ka Valsts prezidenta kancelejas (turpmāk – Kanceleja) grāmatvedības datos šāda informācija nav pieejama… Kancelejas dokumentu par laika posmu no 1999. gada 8. jūlija līdz 2006. gada 31. decembrim vairs nav Kancelejas rīcībā… Kancelejas grāmatvedības datos un Kancelejā pieejamos dokumentos nav informācijas, kas apstiprinātu Jūsu pausto par Kancelejas līdzekļu iespējamu prettiesisku izmantošanu…”

Bet nē – ar to vēl nodevējiem un skauģiem nebija bijis gana. Sekoja jaunas e-pasta vēstules.

“Sveiki, Apses kungs. Vēlētos Jūs informēt, ka KNAB bija uzsācis interesēties par to, bet A. Lozenberga aprunājās ar kādu partijas vadītāju, kurai ir krāšņi, kaut krāsoti mati, un viss apklusa, jo partijas vadītāja var pateikt mūsu dienestiem, to vidū KNAB, ko aiztikt, bet kas jāaizmirst. Tā viņi dzīvo aizvien…

No Jūsu saņemtajām atbildēm, kas, kā Jūs saprotat, ir tapušas pilnīgi kur citur, nevis prezidenta kancelejā, ir skaidri redzams, ka vispirms viņi velk laiku un grib noskaidrot Jūsu rīcībā esošo informāciju, jo patiesībā I. Treibergs par peldēšanos kancelejai jau ir atbildējis…”

Kā?! – te kundze atrāvās no lapeles, pirmajā lasīšanas reizē viņa to nebija pamanījusi. Sasodītais vecais kraķis par šo te visu bija zinājis vai vismaz nojautis un viņai neko nebija uzskatījis par vajadzīgu pateikt? Nu labi, to pēc tam, atmiņa viņai uz tādām lietām vēl joprojām bija teicama.

“Ņemiet vērā, Apses kungs, ka rēķinā par baseinu tiešām nav rakstīts VVT un I. Treiberga vārds (būtu muļķīgi!), bet minēts tikai “pakalpojums” bez atšifrēšanas un naudas summa par konkrēto mēnesi.

Ārlietu ministrijas valsts sekretāram A. Mildegovičam (tolaik viņš bija kancelejas vadītājs) būtu jāuzdod jautājums, kuram gan viņš tik dāsni apmaksājis šos pakalpojumus, ja reiz ir vīzējis to apmaksu. Rēķina kopija ir Ē. Rozola rīcībā.

Par fiktīvi pārskaitītajiem 18 000 USD pieprasījums ir jāadresē Ārlietu ministrijas ģenerālinspektoram M. Siekstiņam, lai viņš veic izmeklēšanu, kādiem mērķiem tikuši izlietoti (“atmazgāti”) šie naudas līdzekļi un kā tie tiks atdoti atpakaļ valsts budžetā.”

Un vēl nākamā e-pasta vēstule – skatam pamazām slīdot pār rindiņām uz leju, kundzes satraukums sāka norimt.

“Pēc Jūsu uzdotajiem jautājumiem prezidenta kancelejai satraukums Ārlietu ministrijā bija nopietns, jo E. Pinkēvičam un M. Siekstiņam nav labs prāts uz A. Mildegoviču, kurš atklāti piesedzas ar VVT aizmuguri. Tika pat izskatīta iespēja viņu nosūtīt uz kādu tālāku valsti par vēstnieku, lai nebūtu tik viegli sasniedzams.

Kad viss noklusa, viņi izdarīja secinājumu:  Jūs esat atgādinājis par sevi tāpēc, ka baseina apmeklēšana un naudas pārskaitījums uz vēstniecību tieši skar A. Mildegoviču un netieši – Ārlietu ministriju saistībā ar aktuālo naudas atmazgāšanas kampaņu, kuru arīdzan esat aktualizējis Jūs.

Kā tagad izteicās E. Pinkēvičs M. Siekstiņam – ja pēc Jūsu aktualizētajiem Ēģiptes tēriņiem informācija par kancelejas naudas pārskaitījumu, nelikumīgajiem tēriņiem un peldēšanos pašreizējā situācijā nonāktu KNAB rokās, tā radītu tādu efektu, ka “maz neliktos nevienam”.

Taču A. Mildegovičs, izmantojot savus sakarus Valsts prezidenta kancelejā, šādu iespēju ir padarījis faktiski nerealizējamu. Pēc Jūsu uzdotajiem jautājumiem kancelejai viss grāmatvedības attaisnojošo dokumentu (rēķini un pavadzīmes) krājums nekavējoties tika iznīcināts, lai nevienam vairs nebūtu pieejas to saturam. Viņi grib būt balti un pūkaini savu „pēcnācēju” acīs atšķirībā no Vzjatlera.

Rēķinus un pavadzīmes Valsts arhīvā nenodod, tā ka dokumentus par I. Treiberga dzēruma ārstēšanos uz valsts rēķina vairs nav iespējams atšifrēt. Maksājums tika virzīts caur Latvijas vēstniecības Francijā kontu, nevis tieši uz slimnīcu.

Savukārt informācija par kurpēm un somām gan būtu atrodama. Darījumu apjoms ar šo karti ir mazs, tā ka pirkumi ASV būs vienkārši pamanāmi – gan veikals (viena nosaukums ir “Apavi”), gan iegādāta prece.

Taču tagad šī informācija vairs pieejama vienīgi prokuratūrai. Lai atšifrētu šīs maksājumu kartes datus, kuri ir sakompresēti glabāšanai uz pietiekoši ilgu laiku, pieprasījumu bankai var veikt tikai prokurors…”

Jā, tas bija labi izdarīts. Kundze labi zināja, ka nekādi prokurori tur savu degunu nebāzīs. Ne tikai tāpēc, ka bija jau pagājis pietiekami daudz gadu, bet arī tāpēc, ka šāda tāda ietekme viņai šai valstī vēl bija palikusi. Lapelēs minēto būtni ar spilgti krāsotajiem matiem viņa necieta ne acu galā, taču, ja ļoti vajadzēja, kaut ko palūgt varēja. Pat ne palūgt – pateikt. Un viss nokārtotos.

Bet šeit bija vēl viena lapele – atkal no kaut kurienes izmakšķerēta e-pasta vēstule, jau par nedaudz citu tēmu, bet nodevība un skaudība atkal spīdēja cauri kā Marokas saule.

“Vai Jūs gribētu “pacelt” Ārlietu ministrijas Slepenā budžeta sadaļu par maksājumiem ASV Demokrātu partijas lobijam jau vairāk nekā desmit gadu garumā? Kā “savējo” lokā izteicies Andrejs Mildegovičs, šie maksājumi veido vidēji 300 000 USD gadā. Kādiem mērķiem tiek veikti šie maksājumi, un kāda ir šo līdzekļu atdeve?

Aizmirsu pateikt, ka A. Mildegovičs, izklāstot šos valsts noslēpumus, bija labi “gremdējies” vīna glāzē, kurai vēl virsū bija uzlējis krietnu malku konjaka. Gribēja radīt liela un ietekmīga ierēdņa iespaidu lielākoties sieviešu kompānijā…

Jāatgādina, ka Krievijas televīzijas kompānijas RTR ziņās nesen tika stāstīts, ka Latvijas valdība Ārlietu ministrijas personā ir veikusi maksājumu privātai informācijas tehnoloģiju kompānijai, kura veica Demokrātu partijas datoru un servera ekspertīzi pēc krievu hakeru uzbrukuma ASV prezidenta vēlēšanu laikā, nepieļaujot Centrālās izlūkošanas pārvaldes speciālistu piekļuvi šai tehnikai.

CIP vadītājs savā nopratināšanā ASV Kongresā apstiprināja, ka tas ir pirmais šāda veida gadījums, kad izmeklēšanu nav veikusi viņa vadītā iestāde.

A. Mildegovičs to apstiprināja pietiekoši daudzu cilvēku klātbūtnē, tā ka jautājot var droši atsaukties uz viņu un viņa teikto. Jautājums būtu jāuzdod ministra kungam, lai gan viņš drīkst neatbildēt, jo tas ir valsts noslēpums.

Lai sarežģītu informācijas sniedzēja meklēšanu, būtu vēlams atkārtoti uzdot A. Mildegovičam jautājumus par prezidenta kancelejas tēriņiem baseina apmaksā 2007. gadā un naudas pārskaitījumu 18 000 USD apmērā no kancelejas budžeta uz Latvijas vēstniecības ASV kontu Vašingtonā. Kanceleju viņš vadīja pārskaitījuma laikā, bet vēstniecību uzsāka vadīt jau pēc dažām dienām. A. Mildegovičs šos jautājumus pēc Ēģiptes “notikuma” gaida ar bailēm. Vismaz lai izjūt stresu, ja reiz paliek nesodīts…”

Ja padomātu vēsi un mierīgi, viņai vispār nebija skaidrs, kāpēc Mildiņš šo visu bija atnesis, vēl jo vairāk – kāpēc tas viss bija tik mierīgi atstāts viņai lasīšanai un pārlasīšanai. Mildiņš, protams, vienmēr bija glaimīgs un iztapīgs, taču jau no kancelejas laikiem neviens nešaubījās – šķietami ļenganais puisis ar eņģeļa ačelēm neko pasaulē nedara bez sava personiskā labuma.

Protams, ja visa šī sarakste nonāktu atklātībā, viņai nāktos pārdzīvot dažus nepatīkamus brīžus. Lai gan, ja tā stingri ņem, nekā jau te nebija, tikai kaut kādas aizdomas. Grāmatvedības dokumentu nebija – tad par ko vispār runa? Pārbaudiet, cik gribat, ja nepietika ar kapiem un pulksteņiem! Tad jau drīzāk Mildiņam vajadzētu uztraukties – viņš šajās lapelēs tika pieminēts daudz biežāk.

Un vispār, ko viņai, pensionārei, uztraukties? Tauta viņu mīlēja un turpinās mīlēt ne tikai līdz kapa malai, bet arī pēc tam. Cita lieta tādam Mildiņam, kuram bija gan sava karjera taisāma, gan sava Aļona aprūpējama, – Vaira stipri šaubījās, vai aizraušanās ar ķīniešu pasauli palīdzēja papildināt ģimenes budžetu...”

Novērtē šo rakstu: