Iesaki rakstu: 
No pirmā un arī otrā acu uzmetiena atgadījums ar Valda Dombrovska it kā nepareizi interpretētajiem izteikumiem par sociālā budžeta situāciju un iespējamām korekcijām izdevumā Delovie Vesti šķiet vienkārši dīvains, lai neteiktu – absurds. Bet varbūt tas arī nemaz nav tik absurds un patiesībā norāda uz pakāpeniskām pārmaiņām mūsu valdības vadītāja pasaules uztverē un diemžēl arī ikdienas darbībā – pārmaiņām, kas visvairāk liek domāt par to, ko itin labi var saukt par „Kalvīša sindromu”.
Tātad – kas tad īsti notika? Pēc tam, kad šopirmdien Delovije Vesti publicēja Dombrovska interviju ar virsrakstu Ja griezīsim pensijas – tad ne vairāk kā par 10%, vispirms brēku sacēla premjera preses sekretāre – publikācijai esot neprecīzs virsraksts, jo Dombrovskis precīzi šādus vārdus mutē neesot ņēmis.
Par šo brēku vēl nebūtu ko brīnīties, jo Dombrovska preses pārstāvei – kā tas izplatīts pašreizējās valdošās koalīcijas algoto ļaužu vidū – lojalitātes sajūta pret maizes devēju būtiski pārsniedz kritiskās spriešanas spēju.
Taču brēka nebeidzās tikai ar preses sekretāres līmeni. Šķietami dīvaini, bet sekoja arī paša premjera publiski apgalvojumi – intervijā, lūk, „nebija runa” par „valdības plāniem mazināt pensijas” un viņš tikai esot „raksturojis situāciju, kāda šajā jautājumā bija iepriekš”.
Vēl vairāk – nevar teikt, ka premjera sekojušos izteikumus ļaunie mediji būtu uztvēruši un interpretējuši nepareizi: Pietiek jau ir publicējis Dombrovska vēstuli laikrakstam, kurā jau atkal skaidri un gaiši apgalvots, ka „intervijā sniegtās atbildes par sociālā budžeta ilgtspēju attiecas uz 2009. un 2010. gadu laikā veiktajiem pasākumiem, kam nav nekāda sakara ar valdības nākotnes plāniem vai pasākumiem 2011.gada budžeta konsolidācijā”.
Jums, cienījamie lasītāji (nu, visiem tiem, kas pārvalda krievu valodu), ir bijusi iespēja pašiem iepazīties ar mūsu vakar publiskoto pilno intervijas audioierakstu un, ticot tikai un vienīgi pašu ausīm, noklausīties – ko un par ko tad premjers runā un nerunā, uz kādiem jautājumiem atbild un par kādu laika periodu – pagātni vai tomēr nākotni – izsakās.
Līdz ar to jums var diezgan likumsakarīgi rasties jautājums – kas notiek? Vai kaut kas nav kārtībā ar ausīm jums vai tomēr ar galvu Dombrovskim? Un ar ausīm jums viss kārtībā – ieraksts, manuprāt, neatstāj ne vismazākās šaubas par to, ka valdības vadītājam tiek jautāts par sociālā budžeta un pensiju sistēmas stāvokli un to, ko tad ar šo bēdu leju iesākt. Un premjers arī atbild to, ko vēlāk cenšas pasludināt par neatbildētu.
Tātad – kas notiek ar galvu valdības vadītājam? Viena lieta – politiskās priekšvēlēšanu situācijas spiestam, drusku pamelot (vairāk – vienkārši noklusēt) par pensiju apgriešanas plāniem pirms iepriekšējām pašvaldību vēlēšanām. Otra lieta – pašlaik, kad nekādas nopietnas vēlēšanas tuvākajā nākotnē nav gaidāmas, sākumā pietiekami dumji (jeb atklāti) izrunāties par droši vien jau neizbēgamo pensiju apcirpšanu, bet pēc tam superdumji mēģināt pateikto padarīt par nebijušu un neeksistējošu.
Versijas, protams, var būt dažādas. Noguris cilvēks... Daveduši nabagu jaunupi, āboltiņas un Co. ar savām politiski finansiālajām intrigām... Konsolidācija murgos rādās... Vēl kaut kas tāds...
Tā, protams, var būt, taču daudz ticamāks, ka mūsu acu priekšā ir vēl viens tā saucamā „Kalvīša sindroma” upuris. Cilvēku atmiņa, protams, ir īsa, bet papūlieties atminēties: premjerēšanas sākumposmā apaļīgais valdības vadītājs vis netika lamāts par snaudulīgu cūku, - Aigara Kalvīša reitingi kāpa debesīs, un arī viņa dvēseliskā saikne ar lielu sabiedrības daļu šķita cieša un stingra.
Taču laiki mainījās, un mainījās arī Kalvītis – lēmumi kļuva aizvien dīvaināki (kaut pašam Kalvītim tā vis nešķita), neizskaidrotāki un neizskaidrojamāki (kaut jau atkal pašam Kalvītim tā vis nešķita), rīcība aizvien jokaināka (un atkal pašam Kalvītim tā acīmredzot nešķita), līdz viss beidzās nedaudz skumji, bet likumsakarīgi.
Dombrovskis pašreiz uzrāda tieši tās pašas pazīmes – uzticības reitingiem krītot, spēja paskaidrot un argumentēt beidzas, savukārt vēlme palikt pie sava par katru cenu, lai cik absurda tā arī izskatītos – kā aprakstītajā gadījumā ar Delovie Vesti un pensiju jautājumu -, aizdomīgi atgādina Kalvīša savā ietiepībā un realitāes ignorēšanā absurdos mēģinājumus par katru cenu pieņemt bēdīgi slavenos drošības likumu grozījumus.
Nu, skatīsimies – kas tālāk. Ko lai citu te saka.
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
