Iesaki rakstu: 
Tas, ka Rinkēviča kungam patīk nevis Karlīnas, bet Kārļi, bija zināms jau gadiem ilgi - un atvainojiet, visi mīļie latvju homofobi, bet, piemēram, es tur tiešām nesaskatīju nekā īpaša: kāda nozīme, kāda tieši ir valstiskā amatā esoša cilvēka privātā dzīve, ja tā neietekmē viņa darbu šai te valstiskajā amatā.
Tagad, protams, viss ir mainījies - un ne jau kādas ļaunas sazvērestības dēļ: pats Rinkēviča kungs sev (un varbūt vēl dažiem) vien zināmu iemeslu un motīvu dēļ izvēlējās savu privāto dzīvi padarīt publiski zināmu.
Nekad neesmu sapratis, kāpēc cilvēki ar entuziasmu izliek sajūsminātas koprofāgu publikas priekšā savas privātās un pat fizioloģiskās dzīves detaļas. Taču acīmredzot viņiem ir tāda urdoša vajadzība - kādas gan kādam tiesības viņiem to liegt.
Bet arī šī nav tā lieta, kas manās acīs būtu kas īpašs. Man interesants un vērā ņemams saistībā ar šo gadījumu šķiet kas cits - tas jūsmīgais koris, kas Rinkēviča publisko paziņojumu nekavējoties izsludināja par drosmes teju ne augstāko pakāpi. Vīrišķīgi, principiāli, lieliski, pārliecinoši - epiteti no sajūsminātajām mutēm bira kā no pārpilnības raga.
Un te nu man ir jautājums - kur tieši ir tā drosme?
Mandomāt, drosme - tā nebūt nav saņemšanās pēc gadiem ilgas slēpšanās vispirms (piedošanu par latvisko izteicienu, kas konkrētajā gadījumā var skanēt viegli divdomīgi) rūpīgi piesegt pēcpusi, t.i. kārtīgi nodrošināties pret iespējamiem riskiem un tikai tad, kad faktiski nekas jau nedraud personiskajai labsajūtai un stabilitātei, pavicināt gaisā roku. Vai ko nu tur. Tas drīzāk ir divkosīgs gļēvums.
Taču tieši šāda advancētā gļēvuma izsludināšana par drosmi pēdējā laikā tiek aktīvi kultivēta.
Rinkēvičs no sava skapja izlien ne jau pirms vēlēšanām, kurās bez kādiem kompleksiem startējis kopā ar savu tagadējo tradicionālās ģimenes vērtības atbalstošo partiju. Rinkēvičam ne prātā nenāk, ka tieši pirms vēlēšanām varētu būt bijis laiks, lai drosmīgi nostātos vēlētāju acu priekšā un bilstu - re, es esmu tāds, pieņemiet mani vai ne. Nē, viņš sākumā nodrošina sev visa veida stabilitāti uz nākamajiem četriem gadiem - un tikai tad kļūst "drosmīgs".
Šis turklāt nav nekāds vienreizējs un unikāls gadījums. Bijušais finanšu ministrs Vilks kļūst "drosmīgs" tikai tad, kad jau faktiski ir prom no politikas - bet līdz tam savu "drosmi" ir turējis zem deķīša partijas biedru rebju piesegšanas vārdā.
Jaunais deputāts Dālderis kļūst "drosmīgs" izteikumos par notiekošo paša partijā tikai tad, kad kļuvis skaidrs, ka vietiņa Dombrovska birojā nespīd, jo Āboltiņa ir atradusi citu ceļu, kā izsvītrotam kamielim caur adatas aci iespraukties Saeimā.
Cits Dombrovskis un Godmanis "drosmīgi" izteikumos par "Citadeles" valstisko afēru kļūst tikai tad, kad afēra jau ir noformēta un no viņu "drosmes" nevienam ne silts, ne auksts, - tās organizētāji ir pārāk aizņemti ar "otkatu" pārskaitīšanu un taisnīgu dalīšanu.
Un tā tālāk, un tā tālāk.
Protams, par drosmi var pasludināt visu, kas vien ienāk prātā, - jo vairāk, ka aprakstītās sugas "drosme" labi atbilst Latvijas mūsdienu valstij vai tam, kas no tās vēl palicis pāri.
Taču 11. novembrī aizvadītās svētku, atceres un pārdomu dienas sakarā vienu ko atļaušos pateikt: labi gan, ka toreiz cilvēki, kas aizstāvēja Rīgu, ar drosmi saprata kaut ko pavisam citu un neskatījās uz pasauli ar truša acīm - sak, ko steigties, ko karstu strēbt, nogaidīsim, paskatīsimies, varbūt tam Bermontam kāda dizentērija piemetīsies vai kas cits.
Bez šīs "karsta strēbšanas" mūsdienu "drosminiekiem" šodien nebūtu viņu atstātā mantojuma, ko ar savu "drosmi" laist vējā.
Seko mums 
Jampadracis ap Lucavsalas ežiem un futbola stadionu parādīja, cik dīvainā Latvijā mēs dzīvojam. Turklāt šis temats uzkrita tik pēkšņi kā šīs nedēļas sniegs, un kopīgā histērija ap šo visu savācās vienkop tik lielā intensitātē, ka vienā brīdī varēja arī aizmirst, ka tā nav pēdējā problēma, kas mums valstī jāatrisina.
Vēlos padalīties ar sajūtām un lieliem novērojumiem par to, kas notiek, - par reālo situāciju Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas (JVLMA) skandālā un to. kā jūtas studenti un arī nesenie/senie katedras absolventi
Drošības eksperti vienbalsīgi norāda uz to, ka pēc kara sākuma Krievijas izlūkošanas un hibrīdoperāciju mērogs Eiropā ir krasi pieaudzis, ieskaitot operācijas, kuru agresivitāte ziņā pārspēj aukstā kara līmeni, - tādas kā sabotāžas, fiziskas provokācijas un tamlīdzīgi.
Deklarētais mērķis - atbalsts Ukrainai Latvijas ostu paralizēšanai - šķiet šizofrēnisks, jo kā gan tas saskan ar to, ka Ukraina pati joprojām saņem naudu no Krievijas un ļauj Krievijai transportēt gāzi caur Ukrainas teritoriju, bet neviens latvju bāleliņš par to pat nav iepīkstējies ES parlamentā?
Atsaucoties uz 2024. gada 18. aprīļa publikāciju "Aicinājums valsts amatpersonai Kristovskim: pirms publicēt ziņas par svešām algām, atklājiet savus ikmēneša ienākumus!" vietnē, informēju, ka saskaņā ar spēkā esošo likumu algu publiskošanas lietā Saeimas deputāti rāda priekšzīmi un Saeima Ģirta Valda Kristovska kā tautas priekšstāvja atlīdzību - tāpat kā visu citu tautas priekšstāvju Saeimā atlīdzības - publicē katru mēnesi internetā.
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
