Eirozonā – kā banānu republikā

Pirmdien, 2012. gada 12. martā, no rīta agri modušies, ieguldītāji Latvijā un daudzviet pasaulē trauksies apskatīt savus vērtspapīru kontus. Un ko viņi tur ieraudzīs? Grieķijas valdības parādzīmes pazudušas bez vēsts! Kā nebijušas!

Piektdien, 2012. gada 9. martā Grieķija nolēma piemērot savu š.g. februāra vidū jaunizgudroto likumu un konfiscēt vērtspapīrus visiem ieguldītājiem, nosaucot šo manipulāciju par „brīvprātīgu darījumu”.

Starptautiskā prese pašlaik izraibināta ar Eiropas vareno izteikumiem par to, cik ārkārtīgi labs un patīkams ir šis vēsturiskais solis. Vienīgi Vācijas vadoņi pauž maigi aizplīvurotu piesardzību – šis esot tikai sākums, un neesot zināms, kādas būšot beigas. Citādi pozitīvās vērpšanas aparāts griežas ar pilnu jaudu! Ir gan daži neaptēsti lauķi, pie kuriem pieskaitāma arī šo rindu autore, kas nespēj saskatīt neko labu un patīkamu faktā, ka viņiem nozog naudu.

Vairāk nekā 50 gadus visas attīstītās pasaules valstis arvien pildījušas savas saistības, tāpēc es un daudzi citi ieguldītāji bijām izdarījuši pārsteidzīgu secinājumu, ka miera laikos, pastāvot Eiropas Savienības un Eirozonas spīdoši noformētiem līgumiem, kritērijiem, regulām, direktīvām un stabilizācijas mehānismiem, kuru uzskaitījums liek ierindas pilsonim cienībā sastingt, – „nekas tāds”, tas ir, ka kāda valdība masveidā konfiscētu privātpersonu mantu, vienkārši nav iespējams.

Turpmāk nāksies sadzīvot ar domu, ka ir gan iespējams, pat ļoti iespējams. Nāksies katru rītu atcerēties, cik maz gan nozīmē Eiropas Savienības ietvars, un rēķināties - ja vienai Eiropas Savienības valsts valdībai iegribēsies piesavināties citas Eiropas Savienības valsts pilsoņu mantu, tad tas tiks bez kavēkļiem izdarīts. Turklāt publiskā telpā šie faktiski prettiesiskie akti tiks slavināti, bet to upuri – labākajā gadījumā – ignorēti, bet sliktākajā - noniecināti un pazemoti.

Pirmās vēstules grieķiem ar aicinājumu nerealizēt prettiesiskos plānus es nosūtīju 2012. gada 14. janvārī – premjerministram Papademos un finanšu ministram Venizelos. Bez atbildes. Tad, 25. janvārī – valsts parāda pārvaldības aģentūras vadītājam Pantazos. Bez atbildes. Tad, 17. februārī – visiem trim iepriekšminētajiem. Bez atbildes. Tad, 1. martā – Grieķijas vēstniekam Latvijā „ekselencei” Chatzimichelakis. Bez atbildes.

Grieķijas augstmaņi un „ekselence” neuzskata mani – Latvijas pilsoni – par atbildes cienīgu. Starp citu, ja jau Grieķijai ejot tik sūri, neesot naudas, rodas jautājums - par kādu naudu darbojas Grieķijas vēstniecība Latvijā (Portugāle, piemēram, savu vēstniecību slēgusi naudas trūkuma dēļ)? Chatzimichelakis atrodas tepat Rīgā, Elizabetes 11-5, apmeklē mūsu valsts pasākumus, kur tiek godināts par „ekselenci”, ietur maltītes smalkos restorānos un vispār uzvedas tā, it kā nekas nebūtu noticis. Tā vietā, lai pildītu saistības pret ieguldītājiem – Latvijas pilsoņiem, Grieķija turpina tēriņus vēstniecības uzturēšanai.

Lai arī sīka, tā tomēr ir uzskatāma ilustrācija grieķu nacionālajam raksturam. Vai nebūtu jauki, ja Grieķija savas vēstniecības uzturēšanai paredzēto naudu novirzītu saistību izpildei pret Latvijas pilsoņiem, lai mēs varam turpināt izglītot savus bērnus un palīdzēt saviem vecākiem? Nē, tāda laime mūs negaida! Es kā apkrāptā ieguldītāja cīnīšos par to, lai Grieķijas vēstniecība Latvijā tiktu slēgta un tādējādi beigtu ar savu klātbūtni pazemot mani un manus līdzpilsoņus, kuriem šī valsts – Grieķija, nodarījusi būtisku kaitējumu.

Eirozonā patiešām iet kā banānu republikā, un notikumi, kas vēl nesen likās neiespējami, pašlaik risinās mūsu acu priekšā. Es atzīstu, ka neesmu bijusi īsti gudra, veicot ieguldījumus Grieķijas valdības parādzīmēs - biju provinciāla un attālināta no sapratnes par to, kā lietas „pa īstam kārtojas” Eiropā. Veikto manipulāciju rezultātā daudzas puses ir ieguvušas, izņemot privāto ieguldītāju – pēdējam atliek vien gādāt līdzekļus advokātiem, lai nākošos 10 gadus pavadītu Grieķijas un Eiropas tiesās, taisnību meklējot.

Apkopoju faktus par iespaidīgiem dažādu pušu līdzšinējiem guvumiem no nesenām manipulācijām:

- Eirozonas komercbankas no Eiropas Centrālās Bankas saņēmušas vismaz 1 triljonu eiro uz trīs gadiem ar procentu likmi 1% gadā;

- Grieķijas valsts ieguvusi vismaz 100 miljardus eiro kā sava parāda „brīvprātīgu norakstījumu” un vismaz 130 miljardus eiro jaunās „glābšanas operācijas” ietvaros;

- Eiropas Centrālā Banka izglābusi savus ieguldījumus Grieķijas valdības parādzīmēs, saņemot jaunas parādzīmes ar identisku nominālu vismaz 50 miljardu eiro vērtībā, gūstot peļņu (starpība starp iegādes vērtību un nominālu) vismaz 15 miljardu eiro apmērā.

Kā jau minēju savā 26.02.2012. rakstā, aicināju Eiropas Komisiju un konkrēti – Eiropas Komisijas Prezidentu Barroso, Viceprezidentu Rehn, Komisārus Barnier un Reding nepieļaut jaunizgudrotu likumu ieviešanu ar atpakaļejošu spēku kā Grieķijas parādu krīzes risinājuma sastāvdaļu.

Jāteic, ka uz savām 16. un 17. janvāra, 18. februāra vēstulēm minētiem adresātiem beidzot, tas ir, 9. martā saņēmu interesantām atklāsmēm pilnu vēstuli no kāda Patrick Steimer, Vienības Vadītāja (?). Minētais Steimer man paskaidro, ka „es Jūs varu informēt, ka izteikt paziņojumus attiecībā uz ziņām, ka Grieķijas valdība ievieš kolektīvā lēmuma punktus ar atpakaļejošu spēku savās valdības parādzīmēs, nav Eiropas Komisijas pienākums”.

Patiešām, regulāri lasot Barroso un Rehn plašos vēstījumus un vērtējumus medijos par Grieķijas parādzīmju krīzi, tās iespējamiem risinājumiem un panākto progresu, kā arī „brīvprātīgo darījumu”, man bija radies iespaids, ka Eiropas Komisijai šajā procesā ir kāda, nebūt ne mazsvarīga loma. Tomēr izrādās, ka kungi attiecībā uz Grieķijas darījumu izteikušies nebūt ne savu pienākumu ietvaros, bet kādā citā kapacitātē, kas man nav ne zināma, ne saprotama. Veltīgi bija izrādījušies mani centieni jēgpilni sazināties ar augstajiem prinčiem - Eiropas simboliskiem vadītājiem: pat pēc pamatīgas kurnēšanas mani ar atbildi bija pagodinājis vien kāds sīks gariņš, skopās rindās liekot saprast, ka labāk būtu bijis likties mierā.

Tomēr Eiropas Komisijas augsto prinču atmestā necilā vēstulīte ir tīrais iepriecinājums manai bēdu sagrauztajai ieguldītājas dvēselei, salīdzinot ar Eiropas Centrālās Bankas augsto priesteru majestātisko klusēšanu. Kā man paskaidroja tas pats minētais Steimer, „Eiropas Komisija nav tādā pozīcijā, lai komentētu Eiropas Centrālās Bankas obligāciju portfeļu pārvaldību, jo Eiropas Centrālās Bankas neatkarība ir iesvētīta ar Līgumu”.

Svētnīca (lasi – Eiropas Centrālā Banka) neatbild uz manām 16. janvāra un 17. februāra vēstulēm, kurās lūdzu paskaidrot, vai viņiem gadījumā nepiederēja tādas pašas sērijas parādzīmes kā man un vai viņi gadījumā kaut kad 17. februārī, klusībā vienojoties ar grieķiem, tās neiemainīja pret jaunām? Vai gadījumā tas nenotika aiz muguras citiem parādzīmju ieguldītājiem, kas ir pretrunā ar attiecīgo Eiropas Savienības direktīvu? Vai Eiropas Centrālā Banka piedalīsies „brīvprātīgajā darījumā”, vai gluži pretēji – izglābs savus ieguldījumus plus vēl gūs ievērojamu peļņu?

Es ceru, ka Eiropas Centrālās Bankas nevēlmei komunicēt ar parastiem ļautiņiem ir kāds dibināts iemesls – varbūt svētnīcas augstie priesteri vada laiku, sazinoties ar mistiskiem gariem un pielūdzot kādus augstākus spēkus? Varbūt pārdabiskās būtnes patiešām svētīs šo iestādi, un ar augstāku spēku palīdzību eiro eksperiments (daudzas valstis = viena valūta) kļūs par veiksmes stāstu?

Pēc šo rindu pabeigšanas izgāju dārzā atvilt elpu – kazi, varbūt man par prieku tur būs izaudzis kāds sulīgs banāns? Tomēr nekā – zarā karājas vien pērnējais savītis Latvijas ābolītis…Pārdabiskie spēki šoreiz nav manā pusē.

Novērtē šo rakstu: