Ērkulīgā propaganda

Krievijas propagandas uzbrukums esot vērsts ne tikai pret latviešiem, bet arī pret NATO bruņnešiem Latvijā. Internetā lasāms: „Vēstīts, ka Kanāda vadīs daudznacionālo bataljona kaujas grupu, kura ap nākamā gada maiju ieradīsies Latvijā. Kopā ar karavīriem no Itālijas, Albānijas, Polijas un Slovēnijas dienēs arī 455 Kanādas karavīri.[..]Vienlaikus izlūkošanas dienesti brīdina par Krievijas propagandas uzbrukumiem, kas varētu tikt vērsti pret Kanādas un NATO karavīriem.”

Pakāpeniski biedēšana sagāzējās līdz dzīvībai bīstamam tvanam: „[..]pētījumā, ko veicis Stratēģisko un starptautisko studiju centrs Vašingtonā, secināts, ka Krievijas ietekme ir kļuvusi tik nozīmīga, ka tā jau sāk apdraudēt Eiropas valstu nacionālo stabilitāti(!?) un vērtības (!?)”.

Pēc D.Trampa uzvaras biedēšana sasparojās histērijā. Krievijas propagandas uzbrukums tika sapīts ar Krievijas militāro uzbrukumu. Ārvalstu medijos parādījās bramanīga prognoze - Latvijas dēļ var sākties III Pasaules karš. Ar bramanīgo prognozi tūlīt iepazīstināja latviešu lasītājus. Pēc tādas priecīgas informācijas fiziski un garīgi infantilie, valsts aizsardzībai nederīgie latviešu papriki draudīgi apsolīja varonīgi pretoties Krievijas armijai tāpat, kā kādreiz pretojās somi. Par to visā nopietnībā rakstīja „The Washington Post”. Savukārt cietumā godīgi pasēdējis godīgs ebrejs medijos izplatīja mīkstsirdīgu pieņēmumu, ka „Putins izmanto Latviju, lai saglabātu varu Krievijā”.

Arī gada nogalē Latvijas interneta portāli neslēpj ”bažas, ka Putins laika posmu līdz Trampa apstiprināšanai amatā nākamā gada janvārī redz kā iespēju pārbaudīt alianses militāro gatavību un diplomātisko apņēmību”. Tātad joprojām pastāv lieliskas iespējas. Putins līdz 2017.gada janvārim kuru katru brīdi var iebrukt Latvijā. Krievijai vislielākais ienaidnieks ir Latvija. Latviešu tautas tracinātāji mudina ļaudis pēc iespējas ātrāk akceptēt patīkamo secinājumu.

  Diemžēl visus vēl nevar apdullināt. Latvijā vēl dzīvo garīgi veseli latvieši. Viņus nevar apdullināt, un par nelaimi viņi visu apjēdz citādāk, nekā gribētos. Viņi apjēdz, ka ar Rīgas mediju tincināto propagandu un kontrpropagandu kaut kas nav kārtībā.

Latvijā vēl dzīvo ļaudis, kuri atceras aizliegumu tautu biedēt ar karu. Tāds aizliegums savā laikā eksistēja ne tikai PSRS, bet arī Rietumu valstīs. Masu komunikācijā tautas biedēšana ar karu nekādā gadījumā netika pieļauta. Biedēšana ar karu ir sociāli ļoti bezatbildīga rīcība. Tai var pievērsties vienīgi smirdīgi pakaļgali.

Biedēšanā ar Krievijas propagandu ir konstatējamas cienījamas dīvainības. Tā tas ir kaut vai tajā ziņā, ka Krievija vispār ar propagandu nedrīkst nodarboties. Krievijā ir aizliegta propaganda. Tādējādi nemitīgā trallināšana par Krievijas propagandu ir tirāniska bezjēdzība.

Propaganda ir politikas organiska sastāvdaļa. Politika bez propagandas neeksistē. Politikai propaganda ir obligāti nepieciešama. Tam ir fundamentāls iemesls.

Katra politika sastāv no diviem elementiem. Politika sastāv, pirmkārt, no spēka pielietošanas un, otrkārt, no ļaužu masu simboliskās ietekmēšanas. Tā nodrošina ļaužu masu lojalitāti, morālo mobilizāciju, patriotiskumu, uzticību. Bez ļaužu masu simboliskās ietekmēšanas nav iespējama politisko institūtu funkcionēšana.

Ļaužu masās tiek propagandēts arī politikas pirmais elements – spēka pielietošana. Politika nekad nevairās pamatot spēka pielietošanas objektīvo nepieciešamību. Cilvēkiem ir jāsaprot, ka bez spēka pielietošanas politika nevar sasniegt savus mērķus un spēka pielietošana kalpo ļaužu masām.

Politikas reālie ideāli un reālie mērķi, kurus politika propagandē ļaužu masās, koncentrējās atsevišķā idejiskajā kompleksā. Šo kompleksu sauc par ideoloģiju. Politikas satelīts (miesassargs, kalps, pavadonis) vienmēr ir ideoloģija.

Tā tas mūsdienās ir arī tajos jocīgajos gadījumos, kad politika muļķīgi deklarē ideoloģijas boikotu – atsacīšanos no ideoloģijas. Tāda deklarācija ir klaja muļķība vai ne visai pārdomāta propaganda. Abos gadījumos deklarācijas autoriem ir lielas intelektuālās problēmas. Tas attiecās arī uz latviešu valdošo kliķi. Arī tā laiku pa laikam murgo par ideoloģijas boikotu.

Krievijas konstitūcijas 13.pantā ir ierakstīta atsacīšanās no valsts ideoloģijas. Tiek pieļauta „ideoloģiskā daudzveidība”. Taču ir aizliegts kādu ideoloģiju oficiāli izmantot kā visiem obligātu valsts ideoloģiju.

Tādam jocīgam aizliegumam nevar nebūt jocīgas sekas. Krievijas politikas odiozā atsacīšanās no valsts ideoloģijas ir tas pats, kas atsacīšanās no valsts politikas un tās propagandas. Galu galā tā ir atsacīšanās arī no pašas valsts, jo valsts bez politikas nav valsts.

Tā tas pašlaik Krievijā ir teorētiski. Protams, tā tas nav dzīves praksē. Dzīves prakse ne reti mēdz būt gudrāka par teoriju. Tas ir vērojams arī Krievijā.

Tomēr situācija saglabājās duļķaina. To var atjautīgi izmantot kontrpropagandā. Ja Krievijā ir aizliegta valsts ideoloģija, tad netieši ir aizliegta arī propaganda. Propaganda neeksistē tīrā veidā kā forma pati par sevi bez satura. Propagandas saturs ir ideoloģija. Ja Krievijai nav valsts ideoloģijas, tad Krievijai praktiski nav ko propagandēt. Diemžēl šo formālo faktu kritiski (izsmējīgi) neņem vērā gudrinieki, kuri žēlojās par Krievijas propagandas uzbrukumu. 13.pants paver ceļu līdz bezsamaņai kritizēt Krievijas politikas iracionalitāti un farizejismu.

Atkārtojam loģisko secību: ja Krievijā konstitucionāli ir aizliegta valsts ideoloģija, tad Krievijā netieši ir aizliegta arī tās politikas propaganda. Tas ir loģiski. Tātad ES, Rietumi, Latvija bauda nevis Krievijas propagandu, bet kaut ko citu. Mums uzbrūk nevis Krievijas propaganda, bet kaut kas cits, kam ir jāizdomā vārds.

Kņadā ap propagandu un kontrpropagandu nav loģikas. Toties ir pamatīgas novirzes no veselā saprāta. Tā tas ir kontrpropagandā, dulli un sociāli bezatbildīgi tautu biedējot ar karu varbūt „otrā rītā uz brokastu laiku”.

Turklāt aina ir šizofrēniska. Interneta portālos biedēšana ar karu iet roku rokā ar krievu zupu slavēšanu, prieku par gaidāmo atļauju Krievijā atkal tirgot šprotes, Busuļa panākumiem Maskavas šova ākstībās. Rīgas dāsni aprobežotie žurnālisti drīz saoderēs ļoti bīstamu informatīvo gaisotni. Kad patiešām mediji ziņos par kara sākšanos, tauta viņiem neticēs un žurnālistu paziņojumu uzskatīs par kārtējo „kontrpropagandu”. Tikai padubē ģenerēti žurnālisti var līdzās publicēt materiālus par Krievijas gatavošanos iekarot Latviju un materiālus ar virsrakstu „Septiņas krievu virtuves zupas, kas jānogaršo kaut reizi mūžā”. Tā tas „Delfos” notiek katru dienu.

Par laimi ne Krievijā, ne ES centrālajās iestādēs visi „baltie” cilvēki vēl nav grīļīgi prātā. Krievijā domājoši cilvēki kaunas par Jeļcina valdīšanas tumšajos gados pastrādātajām muļķībām jaunajā konstitūcijā. Viņi regulāri raksta par ārprātīgo muļķību valsts ideoloģijas boikotēšanā.

Neapšaubāmi, Krievijai ir noteikta ideoloģija. Par to ir minēts konstitūcijas 2.pantā. Tajā ir skaidri un gaiši norādīts par neoliberālisma ideoloģiju kā valsts ideoloģiju. Neoliberālisma jēdziens nav lietots, taču panta formulējums ir smeldzīgi neoliberālistisks: „Человек, его права и свободы являются высшей ценностью. Признание, соблюдение и защита прав и свобод человека и гражданина - обязанность государства.”

Tas ir skaists formulējums. Taču tas ir neoliberālistisks formulējums. Tas ir vienpusīgs, tendenciozs un kaitīgs formulējums. Krievijas patriotiskajai inteliģencei tas nepatīk tāpat kā nepatīk 13.pantā ierakstītās aplamības par ideoloģijas boikotu. Neoliberālistiskais formulējums klusē par sabiedrības kolektīvajām interesēm un to kolektīvo aizstāvēšanu. Dotais formulējums sekmē individuālisma kultu un mazina indivīdu morālo gatavību aizstāvēt valsti.

ES centrālo iestāžu speciālisti ir daudz gudrāki par LR „politiķiem” un „politoloģijas ekspertiem”. Par to liecina vairāki fakti.

Piemēram, ES centrālajā aparātā ir radīta speciāla struktūra: „Ir pagājis gads kopš Eiropas Savienībā (ES) tika izveidota īpaša vienība, kas nodarbojas ar Krievijas propagandas atspēkošanu un atmaskošanu. Līdz šim tā ir apkopojusi informāciju par vairāk nekā 1600 publikācijām dažādos ar Krieviju saistītos plašsaziņas līdzekļos, kas satur izdomājumus vai puspatiesības. Tas pierāda, ka kaimiņvalsts informatīvie uzbrukumi nav nedz izzuduši, nedz mazinājušies.”

Speciālās struktūras atbildīgajiem darbiniekiem ir gaiša izpratne: „Vispirms visa šī propaganda ir rūpīgi jāpamana un tai jāatbild nevis ar pretpropagandu, bet gan pozīciju.[..]Tomēr ir skaidrs, ka Krievijas mediju budžets un mērogs ir nesalīdzināmi lielāks par vienas nodaļas iespējām. Bet tā kā Eiropa nevēlas atbildēt uz propagandu ar kontrpropagandu, tiek meklēti citi risinājumi. Proti, pastāv cerība, ka Briselē apkopotos materiālus izmantos neatkarīgie izdevumi gan Eiropas Savienībā, gan arī bijušajās Padomju Savienības republikās. Aptuveni gada laikā apkopotie materiāli liecina, ka visaktīvāk dezinformācijas kampaņa notiek krievu valodā, uzrunājot krieviski runājošos iedzīvotājus dažādās valstīs. Otrajā vietā ir angļu valoda, kurā vēsta televīzijas kanāls RT, un trešajā vietā ir čehu valoda.”

Tātad acīmredzot Latvijā galvenokārt var sastapties ar mūsu krievu diasporas „apstrādāšanu”. Bet tas ir normāli. Latvija arī „apstrādā” Īrijā, Lielbritānijā un citur dzīvojošos latviešus. Savā laikā Izraēla ļoti aktīvi „apstrādāja” citu zemju ebrejus, viņus aicinot pārcelties uz dzīvi tautas senajā dzimtenē. Ķīna aicina no ASV atgriezties mājās ķīniešu speciālistus.

Krievija netiecās „apstrādāt” latviešus un iekarot latviešu sirdis un prātus. Gribu teikt vēl jestrāk. Krievijai latvieši neinteresē, un Krievija nedara neko vērā ņemamu, lai latviešus noskaņotu Krievijai labvēlīgi. Vismaz tā tas ir publikācijās, kurās Krievijas zinātnieki, žurnālisti, publicisti analizē Latvijas patreizējo politisko, ekonomisko, morālo, tiesisko, demogrāfisko, garīgās kultūras stāvokli. Šīs publikācijas var formāli uzskatīt par propagandu. Taču reāli tā nav propaganda. Tekstos latvieši netiek pārliecināti par labu Krievijai. Teksti neizvirza propagandas pirmo un galveno mērķi – uzskatu, teoriju, ideju sistemātisku izplatīšanu nolūkā ar pārliecināšanu iegūt piekritējus un cilvēkus pamudināt uz noteiktu rīcību. Tekstos tiek atsegta latviešu politiķu nekompetence, bet pats galvenais – korekti akcentēta latviešu tautas nespēja normalizēt savu dzīvi. Teksti nevis slavē latviešus, bet gan korekti kritizē latviešus.

Pats par sevi saprotams, ka Latvijā tamlīdzīga kritika nevienu hipertrofēti pašpārliecināto un hipertrofēti pašapzinīgo latvieti nevar iepriecināt. T.s. vidusmēra latvietis lepojās ar savu kriminālo „valsti” un nevēlās klausīties pārmetumus par masveidīgo korupciju, zagšanu, ekonomikas graujošo atpalicību, tautas izmiršanu un aizklīšanu svešumā. Turklāt teksti netiek tulkoti un izplatīti latviešu valodā. Ja tiktu veikts mērķtiecīgs propagandas darbs, tad mūsu sabiedrību aplaimotu ar tekstiem latviešu valodā. Pašlaik gandrīz divas latviešu paaudzes var nezināt krievu valodu.

Simpātiska ir ES attiecīgās struktūras vēlme Krievijai atbildēt „nevis ar pretpropagandu, bet gan pozīciju”. Latviešiem arī vajadzētu pārņemt tādu pieeju, vispirms un galvenokārt panākot cilvēcisku seju saviem medijiem. Nekur nav teikts, ka latviešu medijos nedrīkst iztikt bez perversijām, šķebīgas buldurēšanas par „elites kultūras gardēžiem” un tā visa, kas no latviešu masu saziņas līdzekļiem atbaida normālus cilvēkus un spiež viņus izvēlēties citu valstu un tajā skaitā Krievijas TV, interneta ziņu portālus un interneta analītiskos portālus.

Smieklīgi un necienīgi ir latviešu amatsievu un amatvīru centieni spēkoties ar Lindermaņa, Gapoņenko, Šiškina, Krivcovas līmeņa cīņu biedriem hramcoviem dažos Krievijas TV kanālos. Tas būtu tas pats, ja Izraēla sāktu spēkoties ar ušņaini aptaurētā Grantiņa saitu „Latvijas tautas tribunāls”, kurā nekas cits nav lasāms kā vienīgi ebreju un Izraēlas zākāšana neiedomājamos vārdos.

Novērtē šo rakstu: