Es nemaz nebiju „apaļa nulle” iekšpolitikā, man bija 3458 iekšlietu aktivitātes

Viens no pamata principiem, kas iekļauts demokrātisku valstu žurnālistu ētikas kodeksos ir t.s. atbildes tiesības (angliski right of reply), kas pieprasa tiesības apstrīdēt tādus apgalvojumus, ko kāds uzskata, ka par viņu tie ir izteikti nepamatoti vai nepatiesi. Praksē šīs tiesības izmantot var būt pietiekami sarežģīti, kamdēļ iznāk tā, ka kādu pamatā nepatiesu apgalvojumu dažādi mediji tikai atkal un atkal atkārto, līdz jau plašākai publikai ir „iedēstīta” pārliecība, ka bieži atkārtotais caur šo atkārtošanu vien jau ir kļuvis par patiesību.

Par mani gadu gaitā ir publicēts plašs klāsts visdažādāko nepatiesību. Savā „ apaļajā” (turpmāk tekstā pamanīsiet, ka šim vārdam īpaša nozīme šī raksta kontekstā) dzimšanas dienā esmu izvēlējusies izmantot sociālos tīklus, lai apstrīdētu vienu no tām, un sniegtu par to savu repliku.

Nedēļas žurnāla „Sestdiena” 2012. gada 30. nov. – 6. dec. numurā ir publicēta Egīla Zirņa un Danas Sinkevičas intervija ar mani. Tur uzdoti dažādi jautājumi un man dota izdevība uz tiem brīvi atbildēt. Par to abiem žurnālistiem paldies.

Taču pirms pašas intervijas pilnā teksta žurnāla 12. lapaspusē publicēts tāds ievads, kādu intervijas laikā netiku dzirdējusi. Tur parādās šāda frāze: „... (viņa) tagad prom no mājām atrodas, šķiet, vēl biežāk nekā astoņos savas prezidentūras gados, lai gan arī tad viņa tika dēvēta par „Latvijas īsto ārlietu ministri”, spožu starptautiskajās attiecībās un, Jāņa Ikstena vārdiem runājot, „apaļu nulli” iekšpolitikā.” Pēc tik kategoriski iznīcinoša sprieduma par kāda cilvēka darbību astoņu gadu garumā šādi novērtētajai personai būtu pienākušās replikas tiesības. Intervijas situācijā to izdarīt būtu bijis vieglāk par vieglu. Man tiešām žēl, ka pretēji visiem žurnālistu ētikas principiem, „Sestdiena” manas replikas tiesības izvēlējās nerespektēt. Tamdēļ nu man atliek vien tās izmantot šādi.

Dažādu ekspertu un pseidoekspertu izvērtējumos par VVF kā prezidentes darbību negribīgi, bet tomēr pietiekoši dziļi, ir iesakņojies secinājums, ka šīs prezidentes veikumu Latvijas interešu aizstāvēšanā visos iespējamos starptautiskajos forumos citādi kā par spožu vērtēt būtu grūti. Taču rodas iespaids, ka to atzīt jau ir bijis tik sāpīgi, ka tūliņ, tajā pašā teikumā šo plusu ir jāiznīcina ar treknu mīnusu attiecībā uz Latvijas iekšpolitiku. Tas arī cītīgi, centīgi un sistemātiski ir ticis darīts dažādos vārdos. Tā, piemēram, portālā „Delfi” 30.11.2012. izskan frāze, ka prezidente jubilāre iekarojusi arī „kritiku par nepietiekamu pievēršanos valsts iekšējām problēmām.”

Ja jau kāds vēlas pretendēt uz eksperta statusu un ne tikai nodoties tukšai logorejai, tad varētu sagaidīt, ka tik kategoriskiem apgalvojumiem par pamatu tiks pasniegti fakti vai argumenti. Taču tieši tas nekad netiek darīts. „Es tā saku un viss”.

Sāksim tad mēs ar kādu loģisku argumentāciju. Vispirms – no kurienes cēlies kategoriskais pretstatījums, kas iekšpolitiku uzskata kā pilnīgi šķirtu no ārpolitikas? Kā iespējams iedomāties, ka spožu ārpolitiku būtu iespējams veidot uz katastrofāli neadekvātas iekšpolitikas bāzes? Kā iespējams kaut ko tādu apgalvot, runājot par vēstures periodu, kad Latvijas virzība uz ES un uz NATO tika soli pa solim un dienu no dienas ārpolitiski vērtēta pēc tās pēdējiem iekšpolitikas sasniegumiem? Sarunu gaitā ar ES Latvijai bija iekšpolitiski jāpanāk simtiem jaunu likumu pieņemšana, jāveic gara virkne fundamentālu reformu un jāpārkārto budžetu prioritātes. Tas prasīja ciešu sadarbību visu varas atzaru starpā. Ja prezidente dažas dienas pēc ievēlēšanas nebūtu Saeimai atgriezusi grozījumus Valsts valodas likumā kā neatbilstošus ES, EDSO un pat NATO prasībām, Latvija kā vienīgā no potenciālajām kandidātvalstīm 1999. gada decembrī ES Helsinku samitā nebūtu tikusi uzaicināta sākt iestāšanās sarunas ar ES. Virzībā uz NATO, jāatzīst, ka diplomātija un lobēšana spēlēja īpaši svarīgu lomu. Ja tā nebūtu bijusi spoža un veiksmīga, arī tur Latvija kā vienīgā būtu varējusi palikt „aiz svītras” (par ko enerģiski uzstāja gan Krievija, gan arī sākotnēji vairākas NATO tā laika dalībvalstis). Ar to vien tomēr nekad nebūtu pieticis. Arī NATO kontekstā bija jāatbild uz tikpat garu virkni iekšpolitisku prasību, pie tam attiecībā uz politiski visai jūtīgiem jautājumiem. No Latvijas tika prasīts pierādīt, ka ir kas darīts, lai mazinātu korupciju tiesu sistēmā un valsts pārvaldē, uzlabotu robežu kontroli un kaut cik mazinātu pastāvošos kontrabandas apjomus, uzlabotu nodokļu iekasēšanu, cīnītos ar cilvēku tirdzniecību, aizstāvētu minoritāšu tiesības, risinātu sāpīgus vēstures jautājumus par Otro pasaules karu, kara noziegumiem un holokaustu un tā tālāk un tā joprojām.

Savas prezidentūras gados, esmu parakstījusi un izsludinājusi 1801 likumu, ierosinājusi 10 un nosūtījusi atpakaļ Saeimai otrreizējai caurlūkošanai 36 likumus. Vienu reizi, attiecībā uz drošības likumiem, esmu izmantojusi Satversmes 72.pantā noteiktās tiesības apstādināt likuma publicēšanu uz diviem mēnešiem. Ņemot vērā, ka daudzi no šiem likumu projektiem izraisīja plašas diskusijas, par tiem notika arī plašas konsultācijas Valsts prezidentes kancelejā, kur iesaistītām un ieinteresētām pusēm bija iespējams argumentēt savu viedokli.

Par spīti tam, ka Satversme Valsts prezidentam sniedz tikai ierobežotas iespējas iespaidot izpildvaras un likumdevēja lēmumus, kā prezidente darīju visu, lai padziļināti izzinātu situāciju visdažādākajos jautājumos, uzrunāju amatpersonas un uzklausīju viņu ieteikumus, pieprasīju datus un skaitļus, konfrontēju ar ārvalstu ekspertu vērtējumiem, centos pārliecināt un mudināju veikt vajadzīgās reformas un uzlabojumus. (Tas, protams, ne vienmēr visiem patika, vismazāk jau tiem, kuru darbība spožus rezultātus nebija nesusi un kam būtu labāk paticis, lai tos liek mierā).

Var tikai nobrīnīties, kā tie paši, kas mēdz pārmest bijušai prezidentei „nepietiekamu pievēršanos valsts iekšējām problēmām” nekautrējas tajā pašā laikā pārmest, ka viņa savās aktivitātēs esot tālu pārkāpusi Satversmē Valsts prezidentam atvēlēto pilnvaru rāmjus, par daudz aktīvi esot iesaistījusies iekšpolitiskos procesos un neesot sekojusi to dižo priekšgājēju paraugam, kas labi ja bija gatavi izpildīt līdz minimumam reducētas Valsts reprezentācijas funkcijas. Iznāk, ka nekas it kā neesot padarīts, bet ar visu to tas esot bijis daudz par daudz!

Varbūt tukšu un nepamatotu vārdu vietā tomēr derētu aplūkot kaut viselementārākos faktus par bijušās prezidentes aktivitātēm. Te, lūk, daži skaitļi, kas atļaus tīri konkrēti un kvantitatīvi novērtēt dažādo aktivitāšu apjomus 8 prezidentūras gadu laikā.

Kopskaits Iekšlietu aktivitātes

637 Tikšanās ar Latvijas augstākajām amatpersonām

237 Tikšanās ar Latvijas drošības iestāžu vadību

74 Nacionālo bruņoto spēku (NBS) pasākumi

243 Tikšanās ar Saeimas un pašvaldību deputātiem un pārstāvjiem

107 Apmeklētās pašvaldības un tikšanās ar to iedzīvotājiem

60 Nacionālas nozīmes pasākumi ārpus Rīgas vai Jūrmalas

389 Sabiedriskas nozīmes pasākumi

126 Ar vēsturi saistīti pasākumi

290 Kultūras pasākumi

148 Ar izglītību, bērniem saistīti pasākumi

94 Ar ekonomiku saistīti pasākumi

64 Ar sportu saistīti pasākumi

87 Ar tieslietām saistīti pasākumi

76 Valsts ordeņu kapitula sēdes, pasniegšanas un saistītas aktivitātes

362 Intervijas Latvijas raidstacijām

250 Intervijas Latvijas TV kanāliem

214 Intervijas Latvijas presei

Iekšlietu aktivitāšu kopskaits: 3458

Kopskaits Ārlietu aktivitātes

63 Ārvalstu prezidentu vai monarhu ienākošās vizītes Latvijā

38 Valsts un oficiālās vizītes ārvalstīs

157 Darba vizītes ārvalstīs, dalība konferencēs u.c.

1328 Dažādi pasākumi ārvalstu vizīšu laikā

308 Tikšanās Latvijā ar ārvalstu augstākajām amatpersonām

384 Ārvalstu vēstnieku akreditācijas, atvadu vizītes, tikšanās

197 Latvijas vēstnieku akreditācijas, tikšanās

65 Tikšanās ar dažādu rangu amatpersonām NATO jautājumos

187 Ar ārlietām saistīti pasākumi Latvijā

87 Intervijas ārvalstu radio

184 Intervijas ārvalstu TV

344 Intervijas ārvalstu presei

Ārlietu aktivitāšu kopskaits: 3342

Ja šie skaitļi par bijušās prezidentes aktivitātēm kādam šķiet nulles vērti, tad laipni lūdzu, parādīt man tos skaitļus, kas tos pārsniegtu, no jebkura perioda Latvijas vēsturē. Ar nepacietību gaidu tos ieraudzīt.

* Raksts publicēts Facebook pirms pieciem gadiem, 2012. gada 30. novembrī

Novērtē šo rakstu: