Etniskais sadisms un patogēnais tārps

Iespējams etniskais sadisms. Tam ir konkrēti piemēri. Tos sagādā t.s. trimdas latvieši. Viņi uz Latvijas latviešiem lūkojas no Rietumu kalnu smailēm ar Rietumu iedzīvotāju pārākuma apziņu. Pēckara Latvijā dzīvojošie cilvēki viņiem ir cilvēciskās niecības un padomju mežonībā  marinētas sīkbūtnes. Pēckara Latvijas ļaudis viņiem ir sociālisma tvanā apdullušu primātu bars.

Trimdas labiešiem neko neizsaka pēckara Latvijas latviešu kultūras panākumi. Latviešu garīgā un materiālā kultūra savā vēsturē aizvadītā gadsimta 70.gados sasniedza kulmināciju, tautas mantojumu saulaini papildinot ar lieliskiem panākumiem mākslā, zinātnē, zinātniski tehnisko inovāciju jomā, rūpniecībā, lauksaimniecībā, zvejniecībā. Ja Rietumos 70.gados sāka smirdēt postmodernisma smirdoņa, tad Latvijā latvieši radīja īstas mākslas šedevrus un varēja lepoties ar zinātniskajiem atklājumiem un izgudrojumiem.

Bet to trimdas latvieši var nezināt, bet galvenais - negribēt zināt. Par pēckara Latviju viņi atzīst vienīgi sliktu informāciju. Teorētiski ir iespējami izņēmumi. Praktiski dominē vīzdegunīgums. 80.gadu beigās pirmās tikšanās ar  „rietumniekiem” sagādāja rūgtu vilšanos. Viņi uz mums lūkojās kā uz antropoīdiem, kuri bezjēdzīgi tup sociālisma kokos. Tā lūkojās visi: gan tie, kuri kaut ko bija radījuši sabiedrībai, gan tie, kuri neko neprata radīt sabiedrībai.

Spilgts piemērs ir no Kanādas atceļojušās VVF attieksme pret latviešu tautu. Viņas attieksme ir tipisks etniskais sadisms. Tas novērojams, sākot no pirksta pielikšanas pie deniņiem un beidzot ar mūža mājas skandālu, kā arī latviešus medijos regulāri raksturojot kā nepilnvērtīgus radījumus: „[..] teiksim tā – tīri statistiski runājot, normāla inteliģence ir tikai pusei no iedzīvotājiem. Ceturtdaļa ir gudrāka par caurmēru, bet ceturtdaļa ir mazāk gudra par caurmēru.”

Ja 2017.gada 20.novembrī publicētā tekstā VVF saka „Man šķiet, mums ir tādi sociālie slāņi, kuri ir atsvešinājušies no tās idejas par pašlepnumu – ka tu pats par sevi gādā. Viņi drīzāk sagaida, ka kāds par viņiem rūpēsies”, tad tā ir ļauni tīksminoša norāde uz padomju cilvēku nekur nederīgo mentalitāti.

Dotie vārdi apliecina etnisko sadismu. Dotie vārdi ir teikti ar pārākuma apziņu un vēsi atsvešināti no tautas. Viņasprāt tauta ir pelnījusi nevērtīgu dzīvi bez pašlepnuma: ”Es savu tautu vienmēr esmu idealizējusi. Kad es biju prezidente, man likās, ka mans uzdevums ir to latvietību un Latvijas ļaužu potenciālu atmodināt un kā puķīti aplaistīt. Un tagad, kad es redzu tādas zemiskas lietas un kad tas zemiskums tiek vērsts pret Tevi, zemiskumu var atdzīvināt  ar prastiem un nesmalkiem līdzekļiem, un mani skumdina tas, ka mana ticība manas tautas spējām garīgai un psiholoģiskais izaugsmei tiek iedragāta.”

Tipiska ir vārdkopa „Latvijas ļaužu potenciālu atmodināt un kā puķīti aplaistīt”. Tautu nevajadzēja modināt. Zinātniskus atklājumus un izgudrojumus, neaizmirstamas gleznas un pasakaini skaistus gobelēnus nerada aizmigusi tauta. Tāpat tauta nav „puķīte”, kuru saimniece aplaista. Tauta nav Kanādas tantuka (turklāt ļoti nelietīga) īpašums, kas ir žēlsirdīgi jāaprūpē.

Sastopams ir unikāls materiāls etniskajam sadismam. To ir gatavojis un ar parakstu apstiprinājis cilvēks, kuram noteikti sagādā dzīvniecisku baudu latviešu tautas ciešanas. Šis cilvēks nav dzimis, uzaudzis un mūža lielāko daļu pavadījis Latvijā. Latvijā viņš sāka dzīvot nesen. Latvija nav viņa Dzimtene. Viņš no Stokholmas ieradās Rīgā, lai konsekventi atgādinātu Latvijas latviešiem par viņu cilvēcisko bālumu. Viņš uzskata par savu pienākumu likt latviešu tautai atsacīties no pagātnes. Viņa pārliecībā Latvijas latviešiem ir sistemātiski jāņirgājas par pagātni. Viņa ieskatā pēckara Latvijā dzīvojošie latvieši ir visādā veidā jāapsmej un jāvajā.

Viņš sev ir formulējis nīgru misiju. Tā ir misija sagādāt ciešanas, Latvijas latviešiem nemitīgi atgādinot par traumatisko dzīvi „padomijā”. Nīgro misiju izpildīt nav grūti. Nepieciešams izvēlēties vispiemērotāko patogēno tārpu, lai sagandētu tautas apziņu un par to izjustu sadistisku baudu.

Kas ir patogēns tārps?

Tā ir metafora patogenitātei. Medicīnā par patogenitāti dēvē mikroorganismu spēju ierosināt infekcijas procesus. Svešvārds atvasināts no grieķu vārdiem „pathos” (ciešanas) un „genos” (izcelsme). Infekcijas procesiem ir patogēns – kaut kas tāds, kas izraisa slimību. Sabiedrības garīgās saslimšanas patogēnus drīkst pārnestā nozīmē saukt par tārpiem. Tie grauž sociuma apziņu un ļaudīm sagādā nemitīgas morālās ciešanas.

Trimdas latviešu pārliecībā patogēns tārps ir padomju periods. Tas esot sagrauzis Latvijas latviešu apziņu. Tas ir universāli lietots patogēns tārps. Trimdas latvieši uz to vispusīgi atsaucas tīksmē par Latvijas latviešu apziņas neveselību.

Etniskā sadisma unikālā materiāla autoram patogēns tārps arī ir padomju periods. Taču viņam varenākais patogēnais tārps ir „čekas maisi”. Viņš par katru cenu vēlas latviešus pieradināt pie domas, ka „čekas maisiem” ir jābūt tautas ciešanu vitālākajam ieganstam.

Saprotams, runa ir par Kārli Kangeri. 2014.gada 20.augustā LR MK izdeva rīkojumu izveidot komisiju bijušās VDK dokumentu zinātniskai (!?) izpētei, kā arī materiālā un morālā kaitējuma izvērtēšanai (!?), ko bijusī VDK nodarījusi LR un tās iedzīvotājiem. Par komisijas priekšsēdētāju iecēla Kārli Kangeri.

Par komisijas uzdevumu izvērtēt materiālo kaitējumu, bet īpaši morālo kaitējumu atsevišķi LR un atsevišķi tās iedzīvotājiem nerunāsim. Tāpat nerunāsim par dokumentu zinātnisko izpēti. Tie ir tik iracionāli uzdevumi, ka neviens īsts zinātnieks tos nekad neuzņemtos izpildīt un nekādā gadījumā nepiekristu MK iecerei un terminoloģijai. Kangeris uzņēmās, jo komisija ir viņa mūža sapnis.

Kangera iedomās „čekas maisi” visvairāk apkauno Latvijas latviešus. Kangeris acīmredzot nesaskata viņa brāļošanos ar Gorbačovu, Jākovļevu. Abi biedri arī vēlējās PSRS iedzīvotāju naidu novirzīt uz „čeku”. Gorbačovs, Jākovļevs tā gribēja nomaskēt „perestroikas” nelietīgi graujošos mērķus.

Bet kāds mērķis ir Kangerim? Vai ir taisnība vienam nesen traģiski mirušam kompetentam speciālistam? Viņš saka: „[..] Dr. Kārlis Kangeris, kurš savai spiegošanai Izraēlas specdienesta MOSSAD labā par aizsargorganizāciju tolaik izmantoja Stokholmas universitāti, bet šobrīd izmanto Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūtu un gatavojas nodot MOSSAD rīcībā arī bēdīgi slaveno čekas maisu saturu.” Vai tā ir taisnība?

Visticamākais, tā nav taisnība. Visticamākais, viņš nesadarbojas ne ar vienas valsts specdienestu. Specdienesti sadarbojas ar gudriem cilvēkiem. „MOSSAD” diezin vai ir bijusi interese par latviešu „avotiem”. Ja tomēr tāda interese bija, tad informācija jau sen ir iegūta bez Kangera palīdzības.

Kangera pozīcija drīzāk atbilst „aukstā kara” Rietumu stratēģijai, austrumeiropiešos cītīgi kultivējot mazvērtības kompleksu pēc dzīves sociālisma iekārtā. Katrā ziņā tā nav tautas garīgajai stiprināšanai adresēta pozīcija. Nav nacionāli patriotiska pozīcija un nav zinātnieka pozīcija. Šī pozīcija liecina par etnisko sadismu. Kangeris saka: “Lai katrs pats pēc tam skaidrojas, kā tur („čekas maisos” – A.P.) nokļuva un kāda bija viņa sadarbība ar VDK. Mēs nevaram izmeklēt katra cilvēka likteni, nespējam noteikt, kurš piekrita brīvprātīgi, kurš piespiedu kārtā.”

Tā ir melnas dvēseles, melna prāta un melnas sirds loģika, - galvenais publicēt „čekas maisus”, to saturu pārbaudīt nav vajadzīgs, lai katrs pats tiek galā ar visu. Tā nav humāna pieeja. Tāda pieeja var būt vienīgi etniskam sadistam laikā, kad sabiedrībā ir iezombēts reti kropls priekšstats par specdienestiem. Turklāt Kangera pieeju papildina fakts par taisnīguma un tiesiskuma katastrofālo trūkumu šodienas Latvijas justīcijā. Tādos negodīgos apstākļos, tiesu namos katram pašam „skaidrojoties”, būs neiespējami panākt taisnību.

Amizanti ir tas, ka Kangeris nav spējis pamanīt pat to, ka viņa pieeja ir pretrunā ar MK rīkojumu. Viņš negatavojas izpildīt rīkojumu. Bet savādāk nevarēja būt. Kangeris nekad nav paredzējis kaut ko pētīt un izvērtēt „čekas maisos”. Tas neietilpst viņa nīgrajā misijā.

Kangera vadītās komisijas darbību nosaka 2015.gada 22.septembrī apstiprināts reglaments. To ir sagatavojusi pati komisija. Reglamentu ir parakstījis Kangeris, un tas ir saskaņots ar LU rektoru.

Etniskā sadisma unikālais materiāls ir Kangera parakstītais reglaments. Tā 10.1. iedaļā teikts: „Komisijas loceklis nevar būt persona, kura ir bijusi Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (turpmāk – PSRS) vai Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas (turpmāk – Latvijas PSR) Valsts drošības komitejas, PSRS Aizsardzības ministrijas, tās Galvenās izlūkošanas pārvaldes, citu PSRS drošības vai pretizlūkošanas dienestu štata vai ārštata darbinieks, aģents, rezidents vai konspiratīvā dzīvokļa turētājs, PSRS vai Latvijas PSR iznīcinātāju bataljonu kaujinieks, vai kura ir bijusi Padomju Savienības Komunistiskās partijas (turpmāk – PSKP) Centrālās komitejas loceklis vai darbinieks, Latvijas Komunistiskās partijas (turpmāk LKP) Centrālās komitejas loceklis vai darbinieks, LKP republikas nozīmes pilsētas rajona, pilsētas vai rajona komitejas sekretārs vai darbinieks, LKP pirmorganizācijas sekretārs, Vissavienības Leņina komunistiskās jaunatnes savienības Centrālās komitejas loceklis vai darbinieks, Latvijas Leņina komunistiskās jaunatnes savienības Centrālās Komitejas, republikas nozīmes pilsētas rajona, pilsētas vai rajona komitejas loceklis, PSRS vai Latvijas PSR Ministru padomes loceklis, to vietnieks, PSRS vai Latvijas PSR Ministru padomes Lietu pārvaldes darbinieks, PSRS prokurors, Latvijas PSR prokurors, šo prokuroru vietnieks, PSRS vai LPSR prokuratūras iestāžu darbinieks pēc 1990. gada 26. oktobra, Latvijas PSR VDK darbību pārraugošais prokurors Latvijas PSR prokuratūrā, Latvijas PSR Tieslietu ministrijas darbinieks, PSRS Kara prokuratūras darbinieks, PSRS Bruņoto spēku Baltijas kara apgabala vai citu kara apgabalu štāba militārpersona vai darbinieks, Latvijas PSR kara komisariāta darbinieks, PSRS vai Latvijas PSR Brīvprātīgās patriotiskās biedrības, Armijas veicināšanas brīvprātīgās biedrības, Aviācijas veicināšanas brīvprātīgās biedrības, Flotes veicināšanas brīvprātīgās biedrības, Vissavienības armijas, aviācijas un flotes veicināšanas brīvprātīgās biedrības darbinieks, PSRS vai Latvijas PSR Ministru padomes Galvenās pārvaldes kara un valsts noslēpumu aizsardzībai presē darbinieks, PSRS vai Latvijas PSR Valsts televīzijas un radioraidījumu komitejas darbinieks, PSRS Vissavienības autortiesību aģentūras Latvijas republikāniskās nodaļas darbinieks, PSRS Reliģijas kultu lietu padomes un Krievu pareizticīgās baznīcas lietu padomes darbinieks, Latvijas Miera aizstāvēšanas komitejas darbinieks, Padomju komitejas par atgriešanos dzimtenē darbinieks, Latvijas PSR Komitejas kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs – Komitejas repatriācijas sekmēšanai un kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs Latvijas nodaļas – darbinieks, PSRS un ārzemju draudzības biedrību savienības darbinieks vai Latvijas un ārzemju draudzības un kultūras sakaru biedrības darbinieks, kā arī pēc 1991.gada 13. janvāra darbojusies PSKP (LKP), Latvijas PSR Darbaļaužu internacionālajā frontē, Darba kolektīvu apvienotajā padomē, Kara un darba veterānu organizācijā, Vislatvijas sabiedrības glābšanas komitejā vai tās reģionālajās komitejās, ir vai ir bijusi ārvalstu drošības dienestu, izlūkošanas vai pretizlūkošanas dienestu darbinieks”.

Vēl reglamentā ir teikts: „10.2. Reglamenta 10.1. apakšpunktā minētie zinātniskās darbības veikšanas ierobežojumi attiecināmi arī uz Komisijas zinātniskajam darbam piesaistāmām personām. 10.3. Slēdzot līgumu, Komisijas loceklis vai cita Komisijas zinātniskajam darba piesaistītā persona apliecina Reglamenta 10.1. apakšpunktā minēto zinātniskās darbības ierobežojošo apstākļu neesību, parakstot attiecīgu deklarāciju (!?) ar atrunu, ka gadījumā, ja sniegtais apliecinājums neatbilst īstenībai, attiecīgā persona lūdz uzskatīt, ka iesniegts Darba likuma 100. panta piektajā daļā paredzētais darbinieka uzteikumu, sakarā ar kuru lūdz uzteikt darba līgumu ar dienu, kurā konstatēta neatbilstība īstenībai, sakarā ar tikumības un taisnprātības (!?) apsvērumiem un zinātnisko ētiku (!?), kas neļauj turpināt darba tiesiskās attiecības, kā arī pauž apņemšanos atlīdzināt nodarītos zaudējumus un kaitējumu.”

Ko tas nozīmē? Kā izturēties pret šādu cilvēku unikālu „tarifikāciju”?

Tā ir nepārprotama vēlēšanās maksimāli kompromitēt latviešu inteliģenci un pazemot latviešu inteliģences spējīgāko daļu. Dotajā dokumentā unikālā veidā ir norakstīta visa Latvijas latviešu inteliģence. Tā ir iegrūsta sengrieķu Tartarā – mirušo pazemes valstībā. Mēs teiktu - ellē.

Latvijas latviešiem ir pilnīgi skaidrs, ka Kangeris vēlas nobīdīt malā praktiski visus cilvēkus, kuri strādāja padomju struktūrās. Labi, ka Raimonds Pauls nav zinātnieks un tāpēc nevar izmeklēt „čekas maisus”. Arī viņu Kangeris ir iegrūdis ellē. Pauls bija LPSR Kultūras ministrs – Ministru Padomes loceklis.

Bet, protams, Pauls nav vienīgais Kangera ellē. Tur vēl Kangeris ir iegrūdis ZA prezidentus, augstskolu rektorus, zinātnisko institūtu direktorus, akadēmiķus, profesorus, Tautas māksliniekus un Tautas dzejniekus. Visus nav iespējams uzskaitīt. Jāuzskaita latviešu inteliģences tūkstoši.

Kangeris ir iegrūdis ellē inteliģenci, kura ar savu darbu radīja 70.gadu grandiozos panākumus latviešu kultūrā. Ellē tāpat ir iegrūsti tūkstošiem strādnieku ar radošu prātu. Viņi darbojās Kangera uzskaitītajās brīvprātīgajās biedrībās. Strādnieki bija arī citās struktūrās (LKP CK u.c.).

Kangera saraksts ir pretīgi divkosīgs. Dokumentā ir minēti „iznīcinātāju bataljona komandieri”, bet nekas nav teikts par slaveno Arāja komandu – ebreju šāvējiem, vācu okupantu atbalstītājiem. Pretīga nelietība ir minēt tikai „Krievijas pareizticīgo baznīcu”, bet neminēt luterāņu, katoļu un citas Latvijas baznīcas.

No Stokholmas mūs ir aplaimojis kadrs ne tikai ar šķebīgu „taisnprātību”, bet arī ar „zinātnisko ētiku”. Būtu labi, ja viņam būtu izdevies aptraipīt tikai odiozās komisijas locekļus ar „zinātnisko ētiku” un Latvijas latviešu inteliģence turpinātu dzīvot saskaņā ar zinātnes ētikas normām un zinātnieku ētikas kodeksu, kurā nekādā ziņā neietilpst etniskais sadisms.

Novērtē šo rakstu: