Iesaki rakstu: 
Kad tu, cilvēks, esi noklausījies Borisa Grebenščikova koncertu, tu dvēseles pacilātībā jūties kā no jauna piedzimis. Kad esi nokļuvis kādā garīgās ugunis aizdedzošā vidē, kad tevi apbur pravoslāviskā sirsnība, kad tu apbrīno pareizticības dziļumu, senumu, izturību. Brīnišķas lietas dažreiz var sastapt milzum plašajā Krievijā - un dažbrīd tik dvēseliski aizgrābjošas, ka pat ilggadīgais pretkrievu cīnītājs ImKa reiz izteicies, ka gribas viņu par māsu saukt.
Bet tad tu nejauši Delfi.lv krievu versijā uztrāpi uz komenta: "baltiešu vaukšķi uz brīdi aizmirsuši, ka ir nedalāmās Krievijas Impērijas sastāvdaļa. Tā bija un tā būs vienmēr". Komentam 88 pozitīvi vērtējumi pret 17 negatīviem. Nākošajam komentam "viņu ārstēšana būs ilga un barga" - 125:9. Tad, kā Maidana spelgonī Berkuta ūdenslielgabala bliezienu saņēmis, tu skaudri apzinies, ka Krievija nav vis nekāda māsa, bet gan kā ļaunā pamāte mums uzglūnējusi jau kopš Livonijas laikiem.
Māsa ir Polija. Pat neminot tās pagātnes spožumu kopā ar mūsu leišu brāļiem, mēs redzam neseno likteņkopību - 1918-1920. g. neatkarības cīņas, 1939.g. neatkarības zaudēšana un tās atgūšana, sabrūkot PSRS impērijai. Tas rāda - kamēr pastāv neatkarīga Polija, var pastāvēt neatkarīgas Baltijas valstis un Latvija.
Tāpēc vienmēr lieti noder ieklausīties poļu viedokļos.
Pazīstamais poļu publicists un rakstnieks Pjotrs Skviečinskis (Piotr Skwieciński) savā rakstā "Kremlis paceļ konservatīvisma karogu" (Kreml podnosi sztandar konserwatyzmu) uzsver, ka Krievijas "bezprincipu" vadība sākusi apjaust nepieciešamību pamatot savas tiesības uz varu. Tā rezultātā Kremlis nolēmis pievērsties konservatīvismam. Šī ideoloģija ir labs ierocis, lai cīnītos ar Rietumos konstruēto "cilvēktiesību reliģiju" un arī iegūt Rietumos sabiedrotos - visus Eiropas nacionālistiskos, tradicionālos un labējos spēkus.
Šī ideja ir tikusi apskatīta jau agrāk - 90. gados Krievija atzina sabiedrības morālo krīzi, kuras cēlonis bija vairāk nekā 70 komunisma gadi. Baznīcu noteica par vienīgo faktoru, kas spētu saliedēt sabiedrību ap kādām vērtībām. Taču tikai nesen Krievija uzsāka pilnīgu kursu uz konservatīvismu.
Putins uzlika punktu uz "i", uzsverot, ka "pasaulē aizvien vairāk un vairāk cilvēku atbalsta tradicionālo vērtību aizstāvēšanu, vērtību, kuras gadu tūkstošiem bijušas gan civilizācijas, gan katras tautas garīgs un morāls pamats - patiesas cilvēka dzīves un tradicionālās ģimenes vērtības".
Tas viss nostāda Polijas konservatīvos sarežģītā situācijā. Daudzi cilvēki domā - no vienas puses Putins ir slikts, Krievija arī, bet, no otras puses - ir skaidrs, ka viņi dara labas lietas, pat ja viņu darbības stils mums nepatīk.
Dažs iebilst, ka tas viss nav jāņem nopietni, jo Putins un viņa svīta nav gluži godīgi. Viņi iebilst pret abortiem, pamatojoties nevis uz morāliem, bet demogrāfiskiem apsvērumiem. Un zem Putina konservatīvisma slēpjoties populisms, jo lielākā daļa Krievijas sabiedrības "nespēj sagremot" Rietumu ētikas tendences, piemēram, homoseksualitātes pieņemšanu. Šāds konservatīvisms esot virspusējs un utilitārs, tāpēc tam neesot nākotnes.
Skviečinskis atzīst, ka arī nezina par Putina pārliecības patiesumu viņa jaunajā līnijā, bet pat tad, ja tā būtu pilnīgi ciniska, tā pelna pozitīvu novērtējumu. No politiskā viedokļa nav būtiski, cik patiesi ir šie nodomi, bet gan kādi tiem rezultāti. Viņš par piemēru min Vidusāzijas ateistiskos padomju partijas bosus, kam islāms bija tikpat svešs, kā Putinam pareizticība. Taču viņu īstenotās politiskās līnijas maiņas rezultātā tur ir izaugusi jauna, īsti musulmaniska paaudze. Tāds pat scenārijs ir iespējams arī Krievijā. Rietumnieciski noskaņotā inteliģence tur ir tikai neliela sabiedrības daļa, pie tam vairumā ateistiska. Un lielākā daļa krievu, pat ja tie neapmeklē baznīcu, uzskata sevi pareizticīgiem pēc principa: "Es esmu krievs, tātad pareizticīgais."
Skviečinskis šeit saskata perspektīvu, ko nosauc par "glābjošo konfliktu":
"Šo perspektīvu nedrīkst novērtēt par zemu arī tāpēc, ka Krievijas lēmums uzņemt konservatīvu kursu ir labas ziņas Polijai. Tam ir vismaz divi iemesli.
Pirmkārt, tas sola pastāvīgu konfliktu starp Maskavu un sekularizētajiem Rietumiem. Pašreizējos apstākļos, kad Rietumos radikālā liberālisma izpratne par cilvēktiesībām aizstāj reliģiju, Kremļa jaunā izvēle sarežģīs viņu savstarpējo sapratni. Un vēl - Rietumu politiķi uzmanīgāk ieklausīsies mūsu brīdinājumos attiecībā uz Maskavu.
Visnelabvēlīgākā situācija Polijai būtu gadījumā, ja Krievijā ar neofītisku centību ieviestu Rietumu kultūras modeļus. Tad sajūsminātie Rietumu varasvīri varētu piekāpties lielākai Maskavas ietekmei Austrumeiropas un Centrāleiropas teritorijās. Putina pašreizējais kurss padara šādu attīstību neiespējamu.
Un, otrkārt, kultūru daudzveidība mūsu kontinentā mums ir vienkārši glābjoša. Tas nozīmē mazināt spiedienu, kuram mēs esam pakļauti, un dzesēt Briseles degsmi uzspiest radikālo sekulārismu visām ES valstīm.
Un no tā fakta, ka Krievija ir izveidojusi skarbu diktatūru, te absolūti nekas nemainās."
***
Latvietis un polis var sēdēt pie galda caurām naktīm, to vien darot kā lauzītā krievu valodā gānot krievu būšanas. Bet nu ir citi laiki, pūš jauni vēji un prāvu negatīvā vērtējuma daļu sāk saņemt Rietumu nejēdzības. Notiek tas, ko agrāk nekad nevarēja iedomāties - Putina rīcībā tiek pat saskatīta kāda pozitīva druska. Kura kā magnēts pievilkusi visus Eiropas nacionālistiskos, tradicionālos un labējos spēkus un kuru ietekme, pretstāvot pasaules elites multikultūrālajam karojošam sekulārismam, pieaug ar katru dienu.
Bet mums - cerība, ka reiz Krievijā līdzās pamatvērtību aizstāvju pieaugumam, pieaugs to skaits, kam vairs nepiemīt impēriskās ambīcijas, jo tās nav savienojamas ar cilvēciskām un reliģiskām pamatvērtībām. Lai tad ar prieku varētu arī sēdēt pie viena galda ar tādiem krieviem.
Seko mums 
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
