Iesaki rakstu: 
Pēdējās dienās lasu ziņās, ka Latvijas valdība Krievijas embargo upuriem varētu atvieglot nodokļus un sniegt kredītgarantijas. Šādu informāciju, ka valdība atbalsta uzņēmējus, varētu uztvert pozitīvi, ja vien mums nebūtu dzīves skolas, ko mēs izgājām no 2009.gada, kad arī valsts uzņēmās atbalstīt kādu krīzē cietušu grimstošu uzņēmumu.
Jāatceras, ka valsts atbalsts parasti tiek īstenots tikai šaura loka interesēs un viss smagums tiek uzkrauts uz nodokļu maksātāju pleciem. Nedaudz atsvaidzināšu atmiņu tiem, kam piemirsušies 2009.gada notikumi.
2008.gada decembrī valdība un Saeima izlēma, ka „valsts asinsrites”- banku glābšanai ir jāziedo iedzīvotāju labklājība. Valsts atbalsts šim „Titānikam” 2009.gadā bija 1,734 miljardi eiro.
No 2009.gada 1.janvāra vairumam strādājošo tika būtiski samazinātas algas, ļoti daudzi tika „samazināti”- atlaisti, tika palielināti nodokļi. Šā paša gada jūnijā tika nolemts vēl vairāk samazināt strādājošo algas, samazināt ģimenes valsts pabalstus tām ģimenēm, kurās ir vairāk nekā viens bērns, par 10% samazināt pensijas un strādājošajiem pensionāriem atņemt 70% no nopelnītā. Satversmes tiesa vēlāk šādu neprātīgu lēmumu par pensiju atņemšanu gan atcēla, bet ne visi sagaidīja šo Satversmes tiesas spriedumu un atguva savu nolaupīto pensiju.
Attiecībā uz tiem, kuri bija bez ierunām piespiesti ziedot savas algas, līdz pat šim brīdim nav izdomāts nekāds kompensējošs mehānisms, kaut gan izglābtā banku sistēma pusgada laikā pamanās uz šo pašu aplaupīto ļautiņu rēķina nopelnīt 176,793 miljonus eiro, kas ir par 59,8% vairāk nekā 2013.gada attiecīgajā laika periodā. 2014.gada jūnija beigās banku sektora kopējais aktīvu apmērs bija 28,331 miljards eiro, - tas salīdzinājumā ar maija beigām ir pieaudzis par 1,1% jeb 311,063 miljoniem eiro.
Līdz šim nevienam nav ienācis prātā aprēķināt cik patiesībā izmaksāja „banku sistēmas”- Parex bankas glābšana.
Vairumam šī banku krīze neaprobežojas ar algas samazinājumu par aptuveni 50%, daudzi palika vispār bez darba un ienākumiem. Ne Saeimai, ne valdībai neienāca prātā doma, ka vajadzētu aizsargāt šos cilvēkus, uz kuru pleciem tika uzkrauta „banku sistēmas” glābšana. Daudzi, nesagaidot atbalstu no valsts, aizbrauca, tādā veidā valsts budžets ik gadu zaudēja vairāk nekā 1,5 miljardus latu.
Visgrūtāk visus šos gadus klājas ģimenēm ar bērniem, jo Latvijā nav likuma vai noteikumu, kas regulē to personu aizsardzību, kurām pēc visiem šiem ekonomikas stabilizācijas pasākumiem, ar kuriem tika palielināti iedzīvotāju izdevumi un samazināti ienākumi, radās grūtības pat samaksāt par komunālajiem pakalpojumiem. Daudzi jaunieši nevarēja turpināt uzsāktās mācības, jo ģimenei nepietika līdzekļu
Pēc statistikas datiem Latvijā ir tikai 1000,3 tūkstoši ekonomiski aktīvu iedzīvotāju, bet vairāk nekā 900 tūkstoši personu ir Latvijas Bankas kredītu reģistrā, un vairumam no viņiem ir arī ģimene, kas liecina, ka parādu piedziņas jautājums ir nopietna sociāla problēma, kuru nedrīkst ignorēt.
Ja ticam statistikai, tad puse Latvijas iedzīvotāju objektīvu apstākļu dēļ pašlaik slīgst parādu jūgā. Parādu piedziņas prakse, nevis spēkā esošā likumdošana, ļauj parādniekam atņemt visu - gan paša parādnieka, gan galvotāja īpašumus. Banku uzpūstā nekustamo īpašumu burbuļa plīšanas rezultātā straujā nekustamo īpašumu cenu krituma dēļ arī ar ieķīlāto īpašumu pārdošanu izsolēs vēl nav gana, lai dzēstu parādus, un cilvēki paliek bez jumta virs galvas un ar parādiem. Tādas ES rezolūcijas, kas aizstāv šos postā iedzītos cilvēkus, mūsu varas partijas ignorē.
Valsts atbalsts banku glābējiem ir katastrofāls. Daudzi izmisumā iedzītie, kas ir mēģinājuši iegūt trūcīgas vai maznodrošinātas personas statusu, ir saskārušies ar bāriņtiesu un sociālo darbinieku draudiem atņemt bērnus un ievietot tos bērnu namā, ja vecākiem nav pietiekami daudz līdzekļu bērnu uzturam. Otrreiz šie grūtībās nonākušie cilvēki uz šiem dienestiem vairs neiet un palīdzību nelūdz, jo kurš gan vēlas zaudēt savus bērnus? Šiem cilvēkiem neatliek nekas cits kā doties uz kādu citu valsti, kur cilvēks ar bērniem ir vērtība un nav draudu pazaudēt bērnus tikai tāpēc, ka esi palicis bez darba.
Tas ir tikai neliels ieskats tajā ārprātā, ko izraisīja valsts sniegtā palīdzība grūtībās nonākušam uzņēmumam. Vai mēs esam gatavi vēlreiz „kāpt uz tā paša grābekļa”? Vai mums ir kaut neliela garantija, ka šobrīd plānotie atbalsta pasākumi mums būs mazāk sāpīgi nekā iepriekš minētie? Vai tiešām pret Parex patiesajiem glābējiem bija tik grūti piemērot saprātīgus atbalsta pasākumus uzreiz pēc algu samazināšanas?
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
