Iesaki rakstu: 
Idiotija liecina par prāta un kompetences trūkumu. Valsts valoda nevar izvairīties no idiotijas. Valsts valoda ir sistēmas elements, un valsts valoda nevar funkcionēt citādāk nekā pārējie sistēmas elementi. LR nacionāli reakcionārais un krimināli oligarhiskais valstiskums ir idiotiska sistēma. Tajā visi elementi ir ietīti muļķīgā bezjēdzībā, kurai ne reti piebalso dziļa nelietība. Tas attiecas arī uz latviešu valodu – LR valsts valodu.
Idiotija ap valsts valodu sākās LPSR pēdējā posmā un turpinājās tūlīt pēc LR atjaunošanas. Tolaik par to liecināja valdības (konkrēti – Izglītības ministrijas) ciniskā atsacīšanās krievu skolās palielināt stundu skaitu latviešu valodas mācīšanai. Stundu skaits bija nepietiekams latviešu valodas pilnvērtīgai apguvei. Drīz sekoja tikpat ciniska valdības atsacīšanās valsts līmenī organizēt latviešu valodas mācības cittautiešiem darba kolektīvos.
Tā vietā valdība gribēja vienīgi kontrolēt cittautiešu latviešu valodas zināšanas un nodibināt speciālu inspekciju ar tiesībām bargi sodīt valsts valodas nepratējus. Valdības valodas politikā eksistēja sodīšana, bet nevis mācīšana. Tāpēc reāli arī bija tikai sodīšana, jo valsts ar mācīšanu sevi neapgrūtināja. Katram ir skaidrs, ka tāda taktika un stratēģija ir idiotija un nelietība.
Šīs esejas mērķis nav uzskaitīt teksta autoram visas zināmās idiotijas ap valsts valodu. Uzskaitījums būtu garš. Minēšu divus jaunākos idiotijas paraugus.
Valsts prezidents esot apstiprinājis likumu grozījumus par pāreju uz vidējo izglītību latviešu valodā. Par to vēstīja „Delfi” 2018.gada 2.aprīlī.
Ideja nav jauna. 80.gadu beigās, valodas politikas veidošanas sākuma periodā, speciālisti formulēja prasību vidējo izglītību pieļaut tikai latviešu valodā. Prasība saskanēja ar citu valstu praksi. Vidējai izglītībai ir jābūt tajā valodā, kādā ir augstākā izglītība. Pretējā gadījumā ceļš uz augstāko izglītību ir apgrūtināts, un valsts valoda sabiedrībā nefunkcionē visaptveroši.
Toreiz neviens „politiķis” neiedziļinājās speciālistu prasībā. Jaunizcepto „politiķu” mode ignorēt speciālistu viedokli sākās „perestroikas” laikā un, protams, sāpīgi apdraudēja ne tikai valodas jautājumu.
Rezultātā tika pieļauta idiotiska kļūda. Latviešu valodai tika liegts ieņemt stabilu vietu valstī. Tika ieslēgta zaļā gaisma divkopienu sabiedrībai.
No idiotiskās pieejas labums bija tikai politiskajiem primātiem. Viņi savtīgā nolūka izmantoja valodas jautājumu. Valodas jautājums kļuva tramplīns politiskajai karjerai, kas pats par sevi ir idiotisms. Latviešu valoda kļuva politiskā tirgus sastāvdaļa un mietpilsoņu tracināšanas tarkšķis pirms katrām vēlēšanām. Latviešu „naciķi” pirms katrām vēlēšanām tautā musināja valodas jautājumu. „Politiķa” karjerai valodas jautājumu tāpat lieliski izmantoja ždanokas, cilēviči, plīneri, tēlojot "krievvalodīgo" aizstāvjus. Secinājums ir drūms: 30 un vairāk gadus LR turpinās idiotija ap elementāru lietu – valsts iedzīvotāju prasmi zināt vietējo valodu.
Valsts prezidenta nesenā vizīte ASV atkal atgādināja par milzīgu idiotiju ap valsts valodu. Pie mums tā ir tradicionāla idiotija. Pēcpadomju gados tā ir izpaudusies visu Valsts prezidentu darbībā. Vējoņa kungs nav izņēmums.
Kā parasti, tiek ignorēta pasaulē vispārpieņemtā prasība. Proti, prasība Valsts prezidentam visur un vienmēr oficiālajā komunikācijā lietot tikai savas valsts valodu, bet nevis stostīties kādā svešā valodā un turklāt principā amorālā nolūkā.
Valsts galvas nerunāšana oficiālajā komunikācijā savas valsts valodā pamatoti tiek uzskatīta par nacionālo nodevību. Tā ir nodevība pret savu tautu un savu valsti. Valsts valodas nelietošana ir Valsts prezidenta necienīga izturēšanās pret Dzimteni, Tēvzemi.
Valsts valoda ir tāds pats valsts simbols kā karogs, ģērbonis, himna. Valoda ir viens no tautas esamības atribūtiem. Stostīšanās angļu valodā Baltajā namā un citur nevieš cieņu pret latviešu tautu un nerada stingru pārliecību par tās kristālskaidrību un cēlumu. Visdrīzāk stimulē priekšstatu par kaut kādu morāli amorfu etnisko mistrojumu, kuram nekas nav svēts un dārgs. Tāpēc nav nekāds brīnums, ka etniskā mistrojuma barveži lišķīgi tiecas izpatikt īstu etnosu un īstu valstu vadībai, ģeopolitiskajam saimniekam, pasaules varenajiem, „naudas maisiem” u.tml.
Pēcpadomju laikā, kad latviešu tautai mainījās saimnieks, latviešu tauta brīvprātīgi atsacījās no valsts suverenitātes un tāpēc latviešu „miljons” sāka pielīst amerikāņu un rietumeiropiešu politiskajai elitei, neesmu sastapies ar kāda līdzšinējā Valsts prezidenta nosodījumu par runāšanu angļu mēlē oficiālajā komunikācijā. Latviešu „miljons” ir vienīgi nosodījis prezidentu neprasmi pareizi izteikties angļu valodā.
Latvijā nacionālie nodevēji ir ne tikai Valsts prezidenti. Nacionālajai nodevībai ir daudzgalvaina sociālā bāze. Latviešu „miljonam” valsts valodas aizstāvēšana ir tikai tribīne skaisti pamuldēt par „patriotiskumu”. Latviešu „miljons” nemaz nezina, kā Valsts prezidentam ir konsekventi jāizturas pret savas valsts valodu.
Idiotijā ap valsts valodu atsevišķs aspekts ir valsts visaugstāko amatpersonu dzimstās valodas kultūras līmenis. Vējoņa kungu „miljons” kaunina ne tikai par slikto angļu valodu, bet arī par slikto latviešu valodu.
Atkal jāsaka – Vējoņa kungs nav izņēmums. Idiotijai ir transnacionāls vēriens. Jaunajos laikos, kad Rietumos nodarbošanās ar politiku kļuva masveida profesionālā darbība, dzimtās literārās valodas prasme politiķim nav obligāta prasība. No latviešu tautas oficiālo saimnieku politiskajiem līderiem laba literārā valoda bija vienīgi Kosiginam, Klintonam, Obamam. PSRS vienmēr valdīja cilvēki bez augstākās izglītības. Tā bija tikai minētajam Aleksejam Kosiginam. No Kremļa valdniekiem viņš vienīgais prata pareizi runāt krievu valodā. Gorbačovs arī neprot pareizi runāt. Savukārt no mūsu amerikāņu saimniekiem visneizglītotākais bija Bušs-jaunākais. Viņš vispār neprot savu domu sakarīgi formulēt, cilvēci uzjautrinot ar „bušismiem”.
No mūsu neoficiālo saimnieku politiskajiem līderiem laba krievu valoda ir Medvedevam, Putinam. Viņi runā kā augsti izglītoti cilvēki. Pats par sevi saprotams – t.s. protokola komunikācijā lieto tikai valsts valodu.
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
