Iesaki rakstu: 
Ir labas ziņas, un ir arī ārkārtīgi kritizējamas ziņas, - tā politologs Jurģis Liepnieks izsakās par valdības sagatavoto 2011.gada budžeta piedāvājumu.
Valdība vairāk vai mazāk, tomēr pašlaik ir aptuveni pateikusi, kā veidosies 2011.gada budžets, uz kā rēķina būs konsolidācija. Kā šo piedāvājumu vērtēt?
Vispirms jāatzīmē tas, ka dažus priekšvēlēšanu solījumus valdība ir īstenojusi, piemēram, solot ieviest kaut kādu progresivitāti nodokļu sistēmā. Pašlaik piedāvātās nodokļu izmaiņas tiešām faktiski neskars tos cilvēkus, kuriem ir nelieli ienākumi.
Līdz ar neapliekamā minimuma, minimālās algas palielināšanu cilvēkus ar zemiem ienākumiem, piemēram, būtiski neskars PVN kāpums. Cilvēkiem ar maziem tēriņiem, kuri mēnesī iztērē 150 – 200 latus, šis nodokļu pieaugums būs kaut kur robežās starp 1,5 - 2 latiem mēnesī. Tas nav tik būtisks, un faktiski viņiem tas tiks kompensēts ar to, ka palielinās neapliekamais minimums.
Tā ka sabiedrības mazaizsargātākie slāņi zināmā mērā ir ieguvēji no šī budžeta. Tāpat jāatzīmē tas, ka pensionāri arī ir arī ieguvēji, viņi būs tā sabiedrības grupa, uz kuriem budžeta samazinājums neattieksies.
Tāpat pie labajām ziņām droši vien vērts minēt to, ka ļoti liels līdzfinansējums budžetā ir atstāts ES fondu naudas apguvei, kas ir nozīmīgs veids, kā valsts domā par kaut kādu attīstību. Cik šāds attīstības veicināšana efekts ir liels, to, protams, šobrīd ir grūti pateikt, bet tas ir pareizi.
Tad jāsecina, ka vēlētājs var justies apmierināts?
Negribu visu kritizēt, tāpēc vispirms norādu uz lietām, kuras ir pozitīvas un, manuprāt, jāvērtē pozitīvi.
Kas tad ir tās kritizējamās?
Protams, ir lietas, kuras jāvērtē ārkārtīgi kritiski, un galvenā no tām ir saistīta ar pilnīgi nekādu nevēlēšanos reformēt neefektīvās valsts pārvaldes jomas un veikt tā sauktās strukturālās reformas.
Lielākās, samilzušākās problēmas ir tādas sfērās kā iekšlietu sistēma, par kuru mēs tagad zinām, ka Latvijā uz 1000 iedzīvotājiem ir vairākas reizes vairāk policistu nekā, teiksim, vidēji citās valstīs. Un valdības attieksme tai pašā laikā ir tāda, ka viņi ne tikai nevirza šīs reformas, bet iekšlietu ministre Linda Mūrniece pat lepojas ar to, ka viņai ir izdevies, nu, tā iegrozīties, ka nekādas reformas nevajadzēs veikt. Un acīmredzot premjers atbalsta šādu politiku, jo iekšlietu ministrs ir tas, ko viņš speciāli izvēlējies šim amatam, neskatoties uz dažādiem iebildumiem.
Tāpat ir arī ar reformām izglītībā. Visi jau tik sen zina, ka jāveic reformas profesionālās un augstākās izglītības sistēmās. Tāpat tieslietās ir sen zināmās problēmas, piemēram, ar to pašu reģistru sistēmu. Un nekas. Lai gan ir droši vien grūti atrast nozari, kurās šīs reformas nebūtu nepieciešamas.
Vēl vairāk - man šķiet, ka ir pat tādi kliedzoši gadījumi. Piemēram, svētdien runāju ar cilvēkiem, kas ir redzējuši pēdējo budžeta versiju, un prasīju: „Kāds tad būs ietaupījums no vides un reģionālas attīstības ministrijas apvienošanas?” Atbilde bija: „Nu, šķiet, ka tāds ietaupījums nav paredzēts.” Tā! Varbūt šī vēl nav galīgā budžeta versija, bet šī brīža versijā šķiet, ka ietaupījums neveidojas utt.
Tas, protams, ir galvenais pārmetums valdībai, jo tas nozīmē, ka valdība kvalitatīvi tā arī nav spējīga savu darbu uzlabot, valdība turpina darīt to, ko viņa dara, meklējot, kur varētu nogriezt, ko kādam atņemt, ieekonomēt.
Tai pašā laikā finanšu ministrs taču vēl nedēļas nogalē teica, ka budžeta konsolidācija būs balstīta uz strukturālām reformām, nevis lineāru griešanu?
Nu, var viņam šodien uzprasīt, kāpēc viņš tā teica un kāpēc nekas tāds nav noticis, un kāpēc budžetā nav pat mājienu, nekādu par jelkādam reformām. Kāpēc viņš tā runā? Varbūt viņš nesaprot tos vārdus, ko tas nozīmē.
Vai tas veids, kā valdība informē sabiedrību par budžetu, ir pieņemams, caurskatāms, godīgs?
Nu, par to jau ... Protams, ka nav saprotams, kāpēc visus šos scenārijus, piemēram, ar nodokļiem, kurus valdībā tagad piedāvā, nevarēja apspriest pirms vēlēšanām un kāpēc par tiem nevarēja diskutēt. Nekas jau tur tāds nav. Es saku, par daudz labu ziņu.
Piemēram, par to, ka būs izmaiņas sociālajā nodoklī, mēs uzzinājām tanī dienā, kad tās tika publiskotas. Faktiski par to pat diskusijas nebija, tur vispār nekā nebija.
Lai gan rezultāts nav tāds, ka tas būtu viennozīmīgi slikts un nepareizs, tur ir sava loģika, daudzas lietas ir loģiskas, bet tā komunikācija, protams, ir tāda kāda viņa ir.
Kāda ir prognoze - vai šai koalīcijai izdosies budžetu Saeimā pieņemt, ņemot vērā intrigu par attiecībām starp ZZS līderiem Brigmani un Lembergu un to, kurš tur kādu teātri spēlē?
Es domāju, ka starp Brigmani un Lembergu ir brīnišķīga sadarbība, un domāju, ka budžetu izdosies pieņemt.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
