Īss ieskats praktiskās ģenētikas vēsturē

1860. gados faktiski visos ASV štatos tika pieņemti likumi, kuri aizliedza jauktās laulības starp dažādu rasu indivīdiem, lai novērstu balstās rases genofonda piesārņošanu ar zemāko rasu gēniem. 1930. gados šo pieredzi pārņēma hitleriskā Vācija, pieņemot t.s. Nirnbergas likumus, kuri ne tikai aizliedza āriešu laulības un seksuālās attiecības ar zemākajām rasēm (pārsvarā ebrejiem), bet arī aizliedza ebrejiem pieņemt darbā āriešu izcelsmes mājkalpotājas.

Tajā pašā periodā iedzimtību no ģenētikas zinātnes viedokļa sāka pētīt Č. Darvina brālēns F. Galtons (Francis Galton). Viņš tā laika ģenētiķu pieņēmumus sāka izmantot sociālās nevienlīdzības un valdošo aprindu privilēģiju pamatošanai. Galtons aristokrātu un tā laika elites privilēģijas mēģināja attaisnot ar pārākām spējām, kuras, viņaprāt, esot iedzimtas. Savu sākotnējo teoriju Galtons 1869. gadā apkopoja grāmatā “Iedzimtā ģenialitāte” (Hereditary Genius). Galtons un viņa atbalstītāji augstākajās aprindās lika pamatus eigēnistu kustībai, kas ātri pārņēma visu Rietumu pasauli abos Atlantijas okeāna krastos. Jau vēlāk Galtona teoriju nosauca arī par “sociālo darvinismu”, no kā iedvesmojās arī Hitlers un citi nacisma ideologi.

1904. gadā Galtons eigēnikas principus speciālā lekcijā izklāstīja Londonas Ekonomikas skolā. Diskusijās pēc lekcijas Herberts Velss, kuru vairāk pazīstam kā zinātniski fantastisku romānu autoru, izteicās, ka sugas ģenētiskās īpašības iespējams uzlabot, selektīvi iznīcinot vājo un deģeneratīvo gēnu nesējus. Tā kā no 1867. gada vēlēšanu tiesības Lielbritānijā sāka pakāpeniski piešķirt strādniecībai un citām zemākajām kārtām, Galtons brīdināja, ka šī tendence var novērst līdz nācijas un rases deģenerācijai, jo mazvērtīgo gēnu nesēji strauji vairojas.

Filozofs Herberts Spensers, kurš pats dažādu slimību iespaidā lielu sava mūža daļu bija piesaistīts gultai, sludināja “stiprāko izdzīvošanu” (survival of the fittest). Eigēniku (rases uzlabošanas teoriju) Galtons aicināja pacelt “nacionālās reliģijas” augstumos. Praksē eigēnika sāka izpausties kā “dzīves neveiksminieku” sterilizācija un “cilvēces dārza attīrīšana no nevērtīgām nezālēm”.

Rases higiēnas tapšana

1912. gada 24. jūlijā, gadu pēc Galtona nāves Londonā notika pirmā Starptautiskā eigēnistu konference, kuru apmeklēja visi tā laika ietekmīgākie valstsvīri (V.Čerčils, Lords Balfūrs, Č.Eliots u.c.). Vācu zinātnieks Alfreds Plots (Alfred Ploetz) entuziasma pilnā uzrunā aicināja ieviest “rases higiēnu”. Amerikas Sugas uzlabošanas asociācijas prezidents Blīkers Van Vagenens (Bleecker Van Wagenen) paziņoja, ka ASV desmitā iedzīvotāju daļa ir ar “sliktām asinīm”, tāpēc tā nav piemērota ne pavairošanai, ne kā derīgi pilsoņi, un jau 9 ASV štatos pieņemti piespiedu sterilizācijas likumi.

Sākotnēji ASV “nepilnvērtīgu” gēnu nesējus (šizofrēniķus, prostitūtas, bāreņus, klaidoņus, alkoholiķus, sīkus kriminālnoziedzniekus, sirgstošos ar depresiju, vājprātīgos, feministes, dažādus dumpiniekus un brīvdomātājus, zemāko rasu imigrantus u.c.) ieslodzīja Virdžīnijas štata kolonijā. 1924. gada 29. martā pēc šīs kolonijas pārvaldnieka un eigēnikas entuziasta Alberta Pridija (Albert Priddy) iniciatīvas Virdžīnijas štata tiesa pieņēma lēmumu sterilizēt jaunu meiteni Keriju Baku (Carrie Buck). Kerijas advokāts panāca lietas atkārtotu izskatīšanu ASV Augstākajā tiesā. Augstākā tiesa bēdīgi slavenajā prāvā “Buck v Bell” nolēma Keriju Baku sterilizēt piespiedu kārtā. Šis lēmums pavēra ceļu tūkstošiem “nepilnvērtīgo” piespiedu sterilizācijai visos ASV štatos. Valdošās aprindas šo tiesisko instrumentu izmantoja kā svarīgu sociālās kontroles sistēmas sastāvdaļu.

Ģenētikas un evolūcijas teorijas piekritēju tuvināšanās tika pasludināta par “Moderno sintēzi” vai pat “Dižo sintēzi” (Grand Synthesis). Britu bakteriologs Herberts Grifits (Frederick Griffith) nāca klajā ar Transformācijas teoriju, pēc kuras starp organismiem notiekot horizontāla gēnu apmaiņa. Eksperimentu ceļā Grifits noskaidroja gēnu ķīmisko dabu un deva lielu ieguldījumu eigēnikas teorijas tālākā attīstībā.

Pretēji eigēnistu sludinātajai “negatīvajai eigēnikai”, kas uzsvaru lika uz nevērtīgo indivīdu iznīcināšanu, rases attīrīšanu un selekciju, Kolumbijas universitātes (ASV) zinātnieks Hermanis Mullers (Herman Muller) sludināja “pozitīvo eigēniku”, kas, viņaprāt, īstenojama tikai radikāli vienlīdzīgā, egalitārā sabiedrībā. “Eigēnikas priekšnoteikums ir cilvēku vienlīdzība. Bez sociālās vienlīdzības eigēnika nenovēršami paklups uz aplamā priekšstata, ka tādi sociālie ļaunumi kā klaidonība, nabadzība, dažādas novirzes, alkoholisms un vājprātība ir ģenētiski iedzimti, kamēr patiesībā tās ir tikai nevienlīdzības sekas,” rakstīja H. Mullers. Vīlies ASV zinātnē, Mullers pārcēlās uz dzīvi un darbu Vācijā, kurš viņš sadūrās ar vēl radikālākām negatīvās eigēnikas izpausmēm.

Nacisms kā praktiskā bioloģija

Vācijā ar Rokfellera fonda (ASV) finansiālu atbalstu ģenētikas zinātnes centrs izveidojās Ķeizara Vilhelma vārdā nosauktajā Antropoloģijas, cilvēku iedzimtības un eigēnikas institūtā Berlīnē. 1933. gadā nākot pie varas nacistiem, visi Vācijas ģenētiķu un biologu sasniegumi tika izmantoti nacistu politikas radikālai ieviešanai dzīvē. Biologs Fricis Lencs (Fritz Lenz) tā arī pasludināja: “Nacisms ir nekas vairāk kā praktiskā bioloģija.”

Apkopojot iepriekš aprakstīto ģenētikas zinātnes pionieru Galtona, Priddija un Devenporta pieredzi, vācu eigēniķi ātri un efektīvi īstenoja valsts atbalstītu “ģenētiski defektīvo” vīriešu, sieviešu un bērnu ieslodzīšanas, sterilizācijas vai likvidācijas programmu. Jau 1933. gadā tika pieņemts Ģenētiski slimu bērnu novēršanas likums, kuru tautā sauca par Sterilizācijas likumu. Tika sastādīts “iedzimto slimību” saraksts un nodibinātas Ģenētiskās tiesas (pilns nosaukums – Iedzimtās veselības tiesas). Tajā pašā gadā tika pieņemts likums, kurš atļāva sterilizēt “bīstamus noziedzniekus”, pie kuriem pieskaitīja arī politiskos disidentus, brīvdomīgus rakstniekus un žurnālistus. 1934. gadā ik mēnesi pēc tiesu lēmumiem tika sterilizēti vidēji 5 tūkstoši pieaugušo. Labprātīgas nepakļaušanās gadījumā likums paredzēja piespiedu sterilizāciju (paralēles ar piespiedu DNS ekspertīzi mūsdienās).

Hitlera valdībā tika radīts speciāls Rases politikas departaments, 1935. gadā tika pieņemti Vācu tautas iedzimtās veselības aizsardzības likumi jeb t.s. Nirnbergas likumi.

Eigēnikas principus sāka mācīt jau no skolas sola, piemēram, risinot uzdevumus, cik valsts resursu patērē deģenerāti, kuru dzīvības nav dzīves vērtas (Lebensunwertes Leben). Visos Vācijas kinoteātros tika demonstrētas filmas Das Erbe (Iedzimtība) un Erbkrank (Iedzimtās slimības), bet augstākās rases izcilību demonstrēja Lenijas Rīfenštāles monumentālā kinofilma Olympia.

Jau tik agri kā 1935. gadā sākās pakāpeniska pāreja no “ģenētiski nepilnvērtīgā materiāla” sterilizācijas uz deģenerātu fizisku nogalināšanu, kuru politiski korektā valodā dēvēja par eitanāziju (vēl viena fantastiska sakritība ar mūsdienām, kad nu jau arī Latvijā apspriež eitanāzijas likuma nepieciešamību). Ceļu eitanāzijas masveida pielietošanai pavēra divu fanātisku nacistu ģimene – Ričards un Lina Krečmāri (Kretschmar), kura uzrakstīja Hitleram petīciju, lūdzot pakļaut eitanāzijai viņu defektīvo bērnu.

Tikmēr vācu biologi un ģenētiķi veica pētījumu par ebreju iedzimtajām neirozēm, liekot pamatu šīs “rases” iznīcināšanas programmai. 1936. gadā Minhenes universitāti beidza viens no pasaulē talantīgākajiem ģenētiķiem ar zinātnisko grādu “rasu morfoloģijā” Jozefs Mengele, kurš lika pamatus identisko dvīņu pētniecības metodei, kuru ģenētiskajos pētījumos izmanto līdz mūsu dienām. Savus dvīņu pētījumus Mengele turpināja Aušvicas un Birkenau nāves nometnēs, kurās šo zinātnieku iesauca par “nāves eņģeli”. Katru jaunu gūstekņu partiju Mengele sagaidīja ar pavēli: “Zwillinge heraus!” vai “Zwillinge heraustreten!” (Dvīņi, soli uz priekšu!).

1939. gadā no defektīvo bērnu nogalināšanas Vācija pakāpeniski pārgāja uz defektīvo pusaudžu un pieaugušo nogalināšanu. Šo eitanāzijas programmu sauca par “Aktion T4” (jo to vadīja Tiergartenschtrasse 4 izvietotais centrs Berlīnē). Līdz 1940. gadam Aktion T4 ietvaros tika nogalināti ap 250 000 bērnu, vīriešu un sieviešu. Sterilizācijas likuma ietvaros no 1933. līdz 1943. gadam tika sterilizēti 400 000 cilvēku. Taču tas bija tika programmas sākums, jo rasu higiēnas principus daudz lielākos mērogos Vācija izmantoja savos karos, koncentrācijas nometnēs un okupētajās teritorijās. Rietumu avotos pieņemts uzskatīt, ka kopumā nacisti un viņu simpatizētāji kara periodā iznīcināja 6 miljonus ebreju, 200 000 čigānu, vairākus miljonus poļu un padomju pilsoņu, kā arī grūti aplēšamu daudzumu intelektuāļu, rakstnieku, mākslinieku, politisko disidentu, pretošanās kustību dalībnieku un homoseksuāļu.

Rietumu ģenētikas padomju versija

Lai gan oficiāli PSRS ģenētikas zinātni pirms kara neatzina, uzskatot to par buržuāzisku pseidozinātni, kuras mērķis ir nostiprināt un pamatot cilvēku individuālās atšķirības, padomju akadēmiķis Trofims Lisenko 1929. gadā pasludināja savu skolu, pēc kuras iedzimtās augu un organismu īpašības ir maināmas, ja tās pakļauj radikālai iedarbībai. Piemēram, kviešu sēklas pakļaujot liela aukstuma un sausuma iedarbībai, iespējams radīt tādu kviešu šķirni, kas būtu ražīga ziemeļu un tuksnešainos apgabalos. Šķiet, šīs teorijas iespaidā pēc kara Ņikita Hruščovs deva norādījumu visās PSRS klimatiskajās joslās masveidīgi sēt kukurūzu. Eksperiments izgāzās.

XX gadsimta trīsdesmitajos gados Lisenko zinātniskā skola kļuva dominējošā PSRS un izspieda no PSRS Zinātņu akadēmijas citādi domājošos biologus. 1940. gadā Lisenko iecēla par PSRS Ģenētikas institūta direktoru. Viņa teoriju sāka izmantot arī sociāliem mērķiem, uzskatot, ka nepareizi domājošus cilvēkus, kuri paši nav atbrīvojušies no buržuāziskiem aizspriedumiem, var pāraudzināt, ja tos uz laiku izolē slēgtās darba nometnēs. Tā tapa PSRS Gulaga nometņu tīkls.

Tomēr jāatzīst, ka Padomju Savienībā tika daļēji (jo normālo attīstību pārtrauca II pasaules karš) īstenotas iepriekš minētā ASV zinātnieka Hermaņa Mullera idejas. Vēl ātrāk vīlies Hitlera eksperimentā, Mullers pārcēlās uz PSRS, kur bija valsts līmenī pasludināts mērķis radīt sociāli vienlīdzīgu sabiedrību. Pēc skaudrās atkopšanās pēc kara postījumiem PSRS tiešām veidojās nosacīti vienlīdzīga sabiedrība, un jāatzīst, ka sociālo noviržu īpatsvars PSRS tiešām krasi samazinājās, apgāžot eigēnistu tēzi, ka slimības un novirzes ir iedzimtas. Strīds par to, kas ir noteicošais cilvēka attīstībā – iedzimtība vai vide, arvien turpinās.

Ģenētika pēc Nirnbergas procesa

Pēc kara un Nirnbergas procesa, kurā ģenētiķu eksperimenti tika pielīdzināti noziegumiem pret cilvēci (vārdiem ģenētika un genocīds ir tā pati sakne), starptautiskā eigēnistu kustība uz laiku nogāja pagrīdē, taču drīz vien atjaunojās zem citiem nosaukumiem, piemēram, Starptautiskā ģimenes plānošanas un seksuālās veselības federācija, kuras filiāle “Papardes zieds” un citas darbojas arī Latvijā.

Pašās ASV vairs nav likumu, kas aizliedz rasiski jauktas laulības, ļauj veikt piespiedu sterilizāciju vai nosaka iebraukšanas kvotas zemāko rasu ieceļotājiem. Politkorektuma kults vispār aizliedz rasismu vai diskrimināciju pēc citām pazīmēm, lai gan ASV cietumos arvien ieslodzīts nesamērīgi liels “zemāko rasu” pārstāvju īpatsvars, un tieši ASV var lepoties ar vislielāko ieslodzīto īpatsvaru pasaulē.

Taču ASV ir iniciējusi un finansē plašas cilvēku sterilizācijas programmas Trešās pasaules valstīs, it sevišķi Latīņamerikā. Zemes pārapdzīvotības vārdā citām valstīm tiek uzspiestas dzimstības kontroles programmas, bez kurām šīs valstis nevar saņemt starptautisku palīdzību. Ne visur sterilizācija notiek ķirurģiski, jo tiek popularizēti kontracepcijas līdzekļi, kā arī īstenotas ķīmiskās sterilizācijas metodes un sterilizācija ar ģenētiski modificētu pārtiku, kuras nereti īsteno, par tām neinformējot sabiedrību.

Par dramatisku eksperimentu ar nezināmā sekām var uzskatīt ģenētiski modificēto pārtikas produktu uzspiešanu pasaulei, izmantojot brīvās tirdzniecības līgumus. Nauda pētījumiem par ģenētiski modificēto produktu ilgtermiņa ietekmi uz cilvēku veselību netiek piešķirta, bet vairāki notikušie pētījumi, kuru rezultātus visādi cenšas padarīt nepieejamus plašākai sabiedrībai, liecina, ka šī ietekme ir graujoša un tālākās sekas grūti prognozējamas. Piemēram, ģenētiski modificētu kartupeļu pētījumi Rovetas institūtā Skotijā no 1995. līdz 1998. gadam, Ķīnas lauksaimniecības ministrijas un Huazhong lauksaimniecības universitātes līdz 2014. gadam veiktie pētījumi, pēc kuriem Ķīna aizliedza ģenētiski modificētu rīsu importu.

Mūsdienās ģenētiķi aizņemti ne tikai ar Cilvēka genoma projektu, bet arī ar pētījumiem par ģenētiski modificētu cilvēku radīšanu, kuri nekad neslimos un vienmēr būs laimīgi. Pasaules prese pilna ar sensacionāliem materiāliem par “atkarību gēniem”, “bagātības gēniem”, dažādu slimību gēniem, etniskās izcelsmes gēniem un citu drazu. Tiek piedāvāti arī attiecīgi pakalpojumi: ģenētiskā slimību diagnosticēšana un ārstniecība, etniskās un ģeogrāfiskās senču izcelsmes noteikšana, ģenētiskā kodēšana utt.

Nav nekur pazudis arī vecais eigēnistu mērķis radīt augstāko rasi jeb superrasi. Par to liecina reliģiskiem kultiem līdzīgās posthumānisma, transhumānisma, transgenderisma, pangenderisma un citas starptautiskas kustības, kuru teorētiskie elementi jau nostiprinājušies mūsu bērnu mācību grāmatās, sākot jau no bērnudārza. Šo kustību pārstāvji un sekotāji izceļas ar sevišķu neiecietību pret citādi domājošiem. Tas viss saprātīgu cilvēku dara piesardzīgu. “Viņš gribēja būt Dievs... un radīt jaunu rasi,” par Jozefu Mengeli teica kāds viņa gūsteknis Aušvicas nāves nometnē.

Izmantotie avoti:

Erin E. Murphy. Inside the Cell: The Dark Side of Forensic DNA, Nation Books, 2015;

Siddhartha Mukherjee. The Gene: An Intimite History. Scribner, 2016;

William Engdahl. Seeds of Destruction: The Hidden Agenda of Genetic Manipulation, 2007.

Novērtē šo rakstu: