Jānim Reiram nevis cilvēki ar invaliditāti, bet liekēži un korumpanti

Jāņa Reira paziņojums invaliditātes lietu padomes sēdē: “Sanāk tā, ka ir sprādzienveidīgs uzliesmojums invaliditātes piešķiršanai. Pārsvarā tie visi ir cilvēki, kas pieprasa trešās grupas invaliditāti. Eiropā šāda veida invaliditātes netiek piešķirtas. Mēs esam pēdējā valsts, kas ir palikusi. Eiropa vērtē darba spējas, bet Latvijā diagnozes, kas ir pilnīgi nepareizi. Visi ir izdomājuši iet vieglāko ceļu un uzreiz sakārtot visus papīrus. Invaliditātes pabalstiem tiek novirzīti lieli līdzekļi – 175 miljoni eiro gadā.”

Vai tiešām labklājības ministrs cilvēkus ar invaliditāti apsūdz korupcijā?

Kā lai pareizi saprot ministra apgalvojumu, citējot garās rindas pie pakalpojuma piešķiršanas – “Visi ir izdomājuši iet vieglāko ceļu un uzreiz sakārtot visus papīrus”? Varbūt Jānim Reiram šķiet pareizāka iesniegumu un pievienojamo dokumentu iesniegšana neatbilstoši kārtībai, lai cilvēkam, kurš jau tā ir smagi slims, nāktos tos iesniegt vēlreiz?

Vai varbūt drīzāk Jānis Reirs ar “papīru sakārtošanu uzreiz” saprot koruptīvas darbības, domājot nepieciešamo medicīnisko izmeklējumu prettiesiska apiešanu?

Šādi neskaidri izteikti apgalvojumi piederētos neaudzinātam cietuma zekam, bet nevis labklājības ministram, kura politiskais pienākums ir atvieglināt grūtībās nonākušu cilvēku saskarsmi ar valsti.

Labklājības ministrs publiski melo par invaliditātes piešķiršanas kārtību

Apgalvojums, ka “mēs esam pēdējā valsts, kas ir palikusi. Eiropa vērtē darba spējas, bet Latvijā diagnozes, kas ir pilnīgi nepareizi”, ir tikpat nepareizs, cik greiza ir šā kunga atrašanās tik nozīmīgā amatā. Latvijā tiek vērtēti funkcionālie ierobežojumi pēc “Starptautiskās funkcionēšanas, nespējas un veselības klasifikācijā (SFK) noteiktajiem principiem,” lai noteiktu darbspēju zudumu. Savukārt funkcionālo ierobežojumu izpausmes ir konsekventi piesaistīti darbspēju zudumam, kas savādāk nemaz nevarētu būt.

Es nezinu, cik pašreizējā sistēma ir pilnīga, bet nepareiza tā noteikti nav un nepavisam – Latvijā nevērtē diagnozes, lai piešķirtu invaliditāti. VDEĀVK tikai izskata invaliditātes piešķiršanas nepieciešamību atbilstoši konstatētajiem personas funkcionālajiem traucējumiem, par to pamatojumu ņemot vērā piešķirto diagnozi, bet diagnozes atbilstību pacienta veselības stāvoklim vērtē ārstējošie ārsti, to piešķirot.

Varam tikai minēt iemeslus, kamdēļ Jānis Reirs izvēlējās paust klaji melīgus apgalvojumus, it īpaši, kad Labklājības ministrija jau no 2015.gada vidus strādā pie projekta “Profesionālo darbspēju vērtēšanas pieejas iekļaušanas invaliditātes noteikšanas sistēmā iespēju izvērtējums un profesionālo darbspēju vērtēšanas metodika”, kas nozīmē to, ka darbspēju zuduma aprēķināšanas sistēmā, kurā pašreiz vērtē tikai funkcionālos ierobežojumus, tiks ieviesta arī pašu darbspēju zuduma vērtēšanas metodika, kas būtiski pilnveidos invaliditātes piešķiršanas sistēmu.

Labklājības ministra “lielie” līdzekļi invaliditātes pabalstiem

Ja var ticēt apgalvojumam “invaliditātes pabalstiem tiek novirzīti lieli līdzekļi – 175 miljoni eiro gadā”, jāsecina, ka mūsu ministrs ir ļoti zemisks cilvēks vai arī ar izteikti vājām zināšanām aritmētikā.

Latvijas iekšzemes kopprodukts gadā ir aptuveni 26 miljardi eiro. Attiecīgi sarēķinām: 100 : 26 000 000 000 x 175 000 000 = 0,67%, aptuveni tik no valsts ekonomikas tiek tērēts invaliditātes pabalstiem, t.sk. invaliditātes pensijām.

Salīdzinājumam – Saeimas budžets 2016.gadā ir 24,58 miljoni eiro. Tiesa, šajā summā ietilpst visas izmaksas - deputātu atalgojums, kompensācijas, darbinieku algas un tehniskie izdevumi. Lai valsts aprūpētu cilvēkus ar invaliditāti tāpat, kā nodokļu maksātājiem proporcionāli izmaksā viena Saeimas deputāta valstisko interešu apkalpošana, pieņemot, ka tādu cilvēku skaits valstī ir aptuveni 180 tūkstoši, valsts budžetam gadā tas izmaksātu vairāk nekā 44 miljardus eiro. Valsts kopbudžeta ieņēmumi tiktu pārsniegti 6 reizes.

Uz šī fona cilvēkiem ar īpašām vajadzībām atvēlētie 0,67% no IKP jeb 2,36% no šā gada valsts budžeta apmēra izskatās vairāk nekā nožēlojami!

Reira kungs ļoti gribētu palīdzēt, bet nekādi nevarot palīdzēt

Jānis Reirs izteica savdabīgu apgalvojumu, ka pieaugošais 3.grupas invaliditātes saņēmēju skaits traucē rast papildus sociālās drošības mehānismus smagāk slimiem cilvēkiem. Kurās vēl Eiropas Savienības dalībvalstīs labklājības ministrs varētu vainot cilvēkus ar īpašām vajadzībām pie valsts vispārzināmās bezatbildīgās sociālās politikas, pēc tam paliekot sava amatā?

Kad valsts atteiksies no 3.invaliditātes grupas piešķiršanas, neloloju ne mazākās cerības, ka ietaupīto naudu iztērēs sniedzot 1. un 2.invaliditātes grupas saņēmējiem vairāk sociālo pakalpojumu vai lielākus pabalstus. Es pat apšaubu, ka pat vispār Jānim Reiram ir bijuši plāni uzlabot 1.un 2.grupas invaliditātes gadījumā pienākošo sociālo nodrošinājumu.

Ja ministra izteikto apgalvojumu mērķis ir diskreditēt cilvēkus ar īpašām vajadzībām, radīt par tiem tādu priekšstatu sabiedrībā kā korumpantiem, piedevām netieši arī apšaubot viņiem piešķirtās invaliditātes lietderīgumu, apgalvojot, ka tie, kuri iegūst 3.grupas invaliditāti, atņem sociālā atbalsta iespējas par sevi slimākiem cilvēkiem, noteikti iesaku Reira kungam iepazīties ar krimināllikuma 150.panta 1.un 2.daļu:

“(1) Par darbību, kas vērsta uz naida vai nesaticības izraisīšanu atkarībā no personas dzimuma, vecuma, invaliditātes vai jebkuru citu pazīmju dēļ, ja ar to radīts būtisks kaitējums, - soda ar īslaicīgu brīvības atņemšanu vai ar piespiedu darbu, vai ar naudas sodu.

(2) Par šā panta pirmajā daļā paredzēto noziedzīgo nodarījumu, ja to izdarījusi valsts amatpersona vai uzņēmuma (uzņēmējsabiedrības) vai organizācijas atbildīgs darbinieks, vai personu grupa vai ja tas izdarīts, izmantojot automatizētu datu apstrādes sistēmu, - soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz trim gadiem vai ar īslaicīgu brīvības atņemšanu, vai ar piespiedu darbu, vai ar naudas sodu.”

Cik ilgi vēl šis nihilists darbosies?

Novērtē šo rakstu: