Kā es pie parazītiem pagonos ciemojos

Protams, nevaru atklāt, par ko tieši bija īsā saruna, - esmu parakstījies par neizpaušanu, kaut pēdējo gadu norises man ļauj puslīdz droši prognozēt: konkrētā lieta ir tāda, ka kāds no augšminētajiem parazītiem vai viņu politiskā "jumta" noteikti agri vai vēlu (drīzāk agri) saskatīs savas intereses tajā, lai lielāku vai mazāku gabaliņu no šīs lietas nopludinātu.

Taču šī ciemošanās gan radīja šādus tādus jaunus iespaidus, gan lika atminēties pāris iepriekšējas pārdomas par mūsu tā saucamajām "tiesībsargāšanas" iestādēm. Tajā tad arī padalīšos.

Pirmkārt, vēlreiz pārliecinājos par to, cik vienkārši mūsu tiesiskajā valstī ir safabricēt krimināllietu pret burtiski jebkuru personu, ja tā ir pārkāpusi kādas valstiskās noziedzības pārstāvju "sarkanās līnijas" un kļuvusi īpaši neērta un nevēlama. Vajadzīgos faktus un dokumentus var gan "piemeklēt" un vienkārši viltot, gan arī tikpat vienkārši "pazaudēt".

Aprakstītā aina nebūs saistīta ar konkrēto lietu, bet iedomājieties situāciju - jums priekšā pratināšanu telpā sēž cilvēks ar "palieliem" Latvijas Republikas policijas uzplečiem un, acis nemirkšķinot, jums melo. Par to, ka tādu un tādu dokumentu ne acīs neesot redzējis. Par to, ka, cik viņam zināms, tāds vispār dabā neeksistējot.

Jūs tikmēr simtprocentīgi droši zināt, ka šis cilvēks pagonos jums melo - viņš ar šo lietu nodarbojas jau vairākus gadus, un konkrētais dokuments viņa parazītu kantorim no cita valstiska kantora nosūtīts jau krietni pasen. Bet viņš, protams, nevar nemelot - jo tad izjuks visa lieta.

Vēl vairāk - tad nāksies atzīt, ka dokuments speciāli "nozaudēts" un "piemirsts", lai lietu vispār varētu uzsākt un varētu tajā iesaistīt viņam "pasūtītās" personas. Un to, protams, nedrīkst, - jo tad "jumts" nebūs priecīgs. Ar visām no tā izrietošajām sekām majoram un viņa kantora vadībai - jo, protams, ne jau bez tās ziņas viss notiek. Valstiskā bandītisma sistēmā tāda nesaskaņotība gadās reti.

Absurdi? Neiespējami? Neiedomājami? Nē, ne tuvu - es domāju, ka agri vai vēlu šai konkrētajai lietai slepenības grifi tiks noņemti, un tad par aprakstītajai attāli līdzīgu situāciju uzzinās ikviens. Cita lieta - ka konkrētie lietas fabricētāji jau sen atradīsies citos amatos vai būs pārkvalificējušies par advokātiem, savukārt viņu darbību - kuras ļoti gribas nodēvēt vienkārši par noziedzīgām - izvērtēšanai sen būs iestājies visu piedodošais noilgums.

Otrkārt, "parastajam cilvēkam" nudien ir neiedomājams un neaptverams tas valstiskais resurss, kas faktiski nekontrolēti ir nodots šādu te pasūtījumu pildītāju rīcībā. Savulaik jau tika aprakstītas KNABa iespējas, kam likums dod oficiālas tiesības jebkuram cilvēkam vai uzņēmumam pieprasīt faktiski jebkuru un jebkādu informāciju, pēc būtības nevienam neatskaitoties un nepamatojot, kādēļ šī informācija pieprasīta. Un tad to, protams, izmantot pēc pieprasītāja ieskatiem.

Taču KNAB nav vienīgais, - šāds pats resurss ir arī citu "tiesībsargātāju" rīcībā. Protams, teorētiski kaut kāda pārraudzība pastāv, - bet ne jau nu gadījumos, kad konkrētajā pasūtījumā ir iesaistīta arī konkrētā kantora priekšniecība un tas tiek piesegts arī no prokuratūras puses, turklāt pa rokai ir arī politiskais "jumts".

Treškārt, vēl viena jauka lieta ir tās papildiespējas, ko dod jebkurš safabricēts kriminālprocess. Varbūt pats process pēc kādiem gadiem arī ne ar ko nebeigsies, taču visā šajā laikā tas būs devis brīnišķas, caurcaurēm "tiesiskas" iespējas konkrētās lietas pasūtītājiem un  valstiskajam "jumtam" noskaidrot daudz ko tiem svarīgu un interesējošu.

Iedomājieties, piemēram, ka, teiksim, Drošības policija ir uzcepusi kriminālprocesu par kādu informāciju, kas parādījusies medijos. Šāds kriminālprocess, lai uz cik prettiesiska pamata būtu uzbūvēts, dod simtprocentīgi "tiesisku" iespēju ne tikai noklausīties iesaistīto (kāda starpība - pamatoti vai ne, neviens taču nepārbaudīs) personu telefonsarunas un kontrolēt cita veida saziņu, bet arī izsaukt šīs un vēl citas personas uz liecināšanu un valstiski paprasīt izklāstīt visu, kas zināms par konkrētiem cilvēkiem, struktūrām, finansēm, mediju īpašniekiem, informācijas avotiem utt., utt.

Ceturtkārt, pat tad, ja jūs redzat, kā jūsu priekšā faktiski tiek pastrādāts noziegums, ko veic šādi te vilkači pagonos, jūs faktiski nedrīkstat pat iepīkstēties, - nu, vismaz viņi uz to cer. Jūs esat parakstījušies par procesa ietvaros jūsu uzzinātās informācijas neizpaušanu - un viss. Laikā, kad šie pašiedomātie pludināšanas profesionāļi bez kādas aiztures pludina pa labi un pa kreisi visu, kas nāk par labu viņu un "jumta" interesēm (jo nav tak, par ko uztraukties - ja kas, pludināšanas pārbaudītāji būs savējie), jums mute ir "likumīgi" aizvērta.

Jūs teiksiet - bet var taču pasūdzēties kādam, teiksim, ģenerālprokuroram vai citai augstai amatpersonai, kas taču stāv un sēž jūsu interešu sardzē? Bet taču paši labi zināt, kas no tā sanāk šai valstī, - pat tad, ja konkrētā amatpersona pati nav pasūtījuma shēmas sastāvdaļa, jūsu sūdzība tiks nosūtīta izskatīšanai un pārbaudīšanai... protams, tiem pašiem vilkačiem pagonos. Un viss - nekas tur nesanāks, par jums vēl paņirgāsies.

Bet varbūt jūs teiksiet - nu, tas jau gadās tikai tādiem īpašiem cilvēkiem, kuri paši uzprasās, bet noteikti ne jau nu vienkāršam, ikdienišķam sava darba darītājam. Nekā tamlīdzīga. Ne šeit. Ne šajā valstī.

"Piedodiet par nepieklājīgu teicienu, bet, ja jūs neīstajā brīdī patrāpīsieties neīstajā situācijā, jūs paņems priekšā tā, ka maz neliksies. Ja jūs pagadīsieties pa kājām sistēmai - pat ne sistēmai, bet atsevišķiem tās pārstāvjiem, kas sapulcējušies interešu grupiņās, - jūs iznīcinās ja ne fiziski, tad vismaz profesionāli un finansiāli noteikti.

Turklāt ļoti iespējams, ka jūs pat nesapratīsiet, kuri ir tie „vilkači pagonos”, kas jūs gremdē. Varbūt jūs esat viņiem kaut kur pārgājuši ceļu. Varbūt jūs esat izvēlēti kā uzskatāms piemērs, lai pabaidītu citus — re, re, kas notiek, kad cilvēks nesaprot un spītējas. Varbūt caur jums kāds vēlas nodot „sveicienus” vai tikt klāt kādam jūsu draugam vai radiniekam. Varbūt vēl kaut kas," - tā bija rakstīts pirms nepilniem diviem gadiem iznākušajā grāmatā "Cits ķēķis".

Pašlaik, kad pamazām vācas (ar visām no tā izrietošajām, jau labi jūtamajām sekām) materiāli grāmatai, ko, ļoti iespējams, varētu saukt "Cits ķēķis - 2", es varu skaidri un gaiši teikt - aprakstītajā situācijā nekas nav mainījies uz labo pusi. Drīzāk jau otrādi. Cilvēkam, kuru pasūta mūsu valsts bandītiski valstiskās sistēmas pārstāvji, izredžu ir vēl mazāk nekā pirms pāris gadiem.

Ko tur var darīt? Ko vispār var darīt, ja cilvēks pēkšņi saprot, ka viņam pretī stāv visa valsts mašīna - nevis viens vai divi pusnoziedznieki pagonos, bet vesela sistēma, no kuras viņš redz tikai mazu daļiņu un precīzi nezina ne pasūtītājus, ne organizētājus, taču uz savas ādas vēl un vēlreiz pārliecinās, ka pret to cīnīties ar cerību uz tiesiskumu ir vismaz šķietami bezjēdzīgi?

Nebūšu oriģināls - vienkārši jāturas, bet vienlaikus jāatturas no latviskajai mentalitātei mutes turēšanas - sak, ko nu es, ko nu tur pīkstēt un spuroties, ja nu sanāk vēl sliktāk... Krieviski sakot, "prohodiļi". Ne tas vien ir gadījies. Komuņakus ar čekistiem kaut kā pārdzīvojām, un tie bija kaut kas krietni nopietnāks par šiem te parazītiem, tā ka gan jau kaut kā arī pašmāju puskoka lēcējus - erzacgestapoviešus pārlaidīsim. Viss, ko vien var, ir jādokumentē, visos veidos jāieraksta - un jāļauj par to uzzināt visiem. Vienā brīdī šī sistēma saļodzīsies un sāks brukt. 

Red.piez.: šis viedokļraksts bija publicēts portālā DELFI. Publicējam to arī šeit.

Novērtē šo rakstu: