Kā krīzē klājas vienkāršajai tautai, un cik taisnīgi mūsu valdības aparāts palīdz cilvēkiem pārvarēt krīzi

Nu jau pārliecinoši ir nostiprinājies viedoklis, ka dīkstāves pabalstus nesaņem nodokļu nemaksātāji un pelēkajā ekonomikā strādājošie. Tomēr mana pieredze liecina par ko citu. Dīkstāves pabalstam pieteicās par laimi tikai divi no manas plašās ģimenes. Abiem atteica.

Vai tiešām nemaksāja nodokļus? Viens no viņiem ir saimnieciskās darbības veicējs ar vienu darbinieku, kurš strādāja mikronodokļu režīmā un ne reizi nekavējot samaksāja visu, kas pēc likuma ir jāmaksā. Tomēr dīkstāves pabalsts – i ka ta nekā.

Kādēļ tā? Izrādās, viņš nav pašnodarbinātais un nav arī valdes loceklis. Līdz ar to – saimnieciskās darbības veicējam, kurš nodarbina arī vienu darbinieku, nekāds atbalsts nepienākas, lai gan ienākumi martā un aprīlī ir apaļa nulle. Pirms tam nodokļos maksāti ne tikai simti, bet pat tūkstoši.

Otrs ir vienīgais darbinieks SIA, kas strādā pilnā nodokļu režīmā un arī ir samaksājis pilnīgi visus nodokļus, kas saskaņā ar likumu ir jāmaksā. Valdes loceklis, ņemot vērā, ka firma ir pašā darbības sākumā, atalgojumu nesaņem. Algu saņem tikai vienīgais darbinieks, kura bruto alga mēnesī ir 600 eiro, no kuras tiek nomaksāts gan iedzīvotāju ienākumu nodoklis, gan valsts sociālās apdrošināšanas iemaksas.

Taču arī šim cilvēkam dīkstāves pabalsts nepienākas, lai gan firmas ienākumi martā un aprīlī ir apaļa nulles. Iemesls – firma mēnesī nav nodokļos samaksājusi 200 eiro. Tas nekas, ka no 600 eiro algas tik daudz nodokļos pēc likuma nav jāmaksā.

Pirmais no viņiem steidzami atlaida savu darbinieku, lai vismaz maijā varētu kvalificēties uz pašnodarbinātā statusu. Varbūt tad viņš kvalificēsies dīkstāves pabalstam. Vismaz viņš pats. Štrunts par darbinieku! Otrs kategoriski nolēma, ka turpmāk strādās ēnu ekonomikā un atlīdzību par savu darbu saņems aploksnē.

Otrs temats, kas mani izbrīna, ir dāsnās prēmijas valsts pārvaldē. Manā ģimenē diviem ir ievērojami, pat nenormāli palielinājies darba apjoms Covid 19 pandēmijas dēļ. Strādā 12-14 stundas dienā, augsta stresa apstākļos. Viens strādā valsts pārvaldē, bet otrs – privātā kompānijā.

Valsts pārvaldē strādājošais dancodams pārnāca mājās – būs prēmija 30% apmērā no algas. Super! Privātā firmā strādājošajam neviens pat nedomā maksāt prēmiju. Ir krīzes laiks, visiem jāsasparojas, ja gada beigās būs peļņa, tad arī maksās prēmijas, jo šobrīd nav zināms, vai superčaklā rosīšanās un strādāšana pārdabiskā režīmā arī dos cerēto efektu un pēc krīzes izdosies izķepuroties un atgriezties pie peļņas.

Vēl viens no manas plašās ģimenes ir skolotājs. Lai gan jau līdz šim jokojām, ka mājas darbus pilda tikai skolotāji, kuriem atgriešanās mājās pēc saspringtās dienas skolā nozīmē vēl pāris stundu gatavošanos nākamajai dienai, tagad ar pāris stundām nepietiek. Elektroniski izpildīto uzdevumu pārbaudīšana 270 skolēniem, pat, ja katram velta tikai piecas minūtes, prasa 22,5 stundas.

Piecu minūšu telefonsaruna ar aptuveni trešdaļu bērnu, kas uzdevumus nepilda, prasa gandrīz četras stundas. Vēl gandrīz tikpat jāvelta sarunai ar šo bērnu vecākiem. Un tad vēl tiešsaistes stundas, uzdevumu sagatavošana deviņām klasēm (4.a klase vienkārši jau paguvusi mācīties trīs tematus uz priekšu, kamēr 4.b tik raiti ar vielas apgūšanu neiet, līdz ar to katrai klasei atbilstoši apgūtajam arī jāgatavo uzdevumi).

Tā kā no ilgstošās skatīšanās datora ekrānā jau sāk sāpēt acis, atsūtītie mājasdarbi reizēm vienkārši jāizdrukā un jālasa papīra formātā. Vai kāds domā atlīdzināt par elektrību, papīru, drukas iekārtas tinti? Nu, mūsu izglītības ministre bija pārsteigta, ka skolotāji par savām superlielajām algām nav spējuši nopirkt jaunākās paaudzes datorus, kur nu viņai aizdomāties, ka visi mājmācības izdevumi tagad jāatrēķina no jau tā plānajām vakariņām.

Tādi ir mani novērojumi par to, kā krīzē klājas vienkāršajai tautai un cik taisnīgi mūsu valdības aparāts palīdz cilvēkiem pārvarēt krīzi.

Novērtē šo rakstu: