Iesaki rakstu: 
Ievadā jāteic, ka aitas labticīgais uzskats, ka vilks jēra ada ir zaudējis vilka tikumu, ir, maigi izsakoties, visnotaļ netālredzīgs un muļķīgs.
Tuvojas kartējās Saeimas (diezgan grūti pašlaik šo vardu "Saeima" rakstīt ar lielo burtu) vēlēšanas. Savstarpējo samazgu jūra (vai okeāns) un publiska bieži vien ar kaudzi (cenzēts) politisko apakšbikšu mazgāšana kļūst par savdabīgu Latvijas 4. maija republikas pastāvēšanas laika rutīnas elementu.
Protams, diez vai varētu naivi uzskatīt, ka visur citur šajā pasaulē citās valstīs iztiek bez oponentu nomelnošanas, apvainošanas, kompromata iztirzāšanas publiskajā telpā, tomēr - šo daudzo gadu laikā ir radies priekšstats, ka Latvijā šis process ir sevišķi iemīļots un gaidīts: kā bērns gaida dāvanas no Ziemassvētku vecīša, tā Latvijas iedzīvotāju krietna daļa kā seriāla kārtējo sēriju gaida tiešraides šovu "vēlēšanas".
It kā varētu jau pievērt uz visu šo miskasti acis, tomēr... jāatzīst ir tas, ka demokrātijas nostiprināšanā neesam pavirzījušies nekur tālāk, kā esam gribējuši virzīties pēc nosacītas neatkarības atgūšanas - nosacītas, jo Latvija joprojām nav panākumiem bagāta attiecībā uz savam māsām Lietuvu un Igauniju tādos reiz okupētai valstij svarīgos uzdevumos kā lustrācija, bez kuras veikšanas joprojām valstī dienaskārtību nosaka ne viens vien politiķis ar diezgan apšaubāmu pagātni un reputāciju, ka arī ilgtspējīga tautsaimniecības attīstība.
Faktiski notiek tāda savdabīga mīņāšanās uz vietas, nespējot piedāvāt neko jaunu vai nebijušu. Kaut ko pārdomātu, sakarīgu, loģisku. Visas priekšvēlēšanu programmas ir tukši teksti bez īpaša satura vai jēgas - no tiem jebkura brīdī drīkst atkāpties kā no Saeimas deputāta svinīga solījuma, un nebaidīšos sacīt - arī zvērests sen jau nav zvērests, bet tukša formāla muldēšana, lai vismaz radītu ilūziju, ka ir kāds, kas domā, vēlas un ir gatavs darīt kaut ko saturīgu Valsts laba.
Ironiski, bet šīs vēlēšanas, kuras iekrīt tieši pirms Latvijas Republikas dibināšanas gadskārtas, nesola nekādas pārmaiņas nedz mums, sabiedrībai, nedz politiskajai virtuvei – kārtējo reizi pabīdīsies un pārbīdīsies daži krēsli ar supermīkstu polsterējumu sēžamvietas atstutēšanai, un tas arī būs viss.
Un turpināsies lielais bezcerības un totālas bezjēdzības, klajas bezrūpības un noziedzīgas nolaidības seriāls, kuru vērojam jau kopš 1990. gada - Latvija joprojām nav demokrātiska valsts, bet gan brīvvalsts, kura vienlīdzīgas tiesības ir uz papīra, bet realitātē visi procesi visos iespējamajos līmeņos kā viena jauka Orvela gramata. Visi ir vienlīdzīgi, bet daži ir vienlīdzīgāki par citiem.
Un diemžēl šī jau ir pašas sabiedrības bezatbildības vēža forma, kuras metastāzes vērojamas visapkārt mums ikdienā. Vienpatība, egoisms, alkatība. Trīs vaļi, uz kuriem, nebaidos šīs atklāsmes, pašlaik balstās mūsu Valsts. Mūsu Latvija. Mūsu šodiena. Un, pēc visa spriežot - tāda ieplānota arī rītdiena.
Žēl, jo Latvija nosacītas neatkarības atgūšanas brīdī bija unikālā situācijā - visa Eiropa pēc Otra pasaules kara piedzīvoja lielas pārmaiņas gan ekonomiskajā, gan sociālās atbildības sfērā. Latvijai bija iespēja vērtēt labos un ne tik veiksmīgos attīstības modeļus - nogriezt pareizo mēru un doties zelta vidusceļu.
Mēs Latvijā vairs nevaram attaisnoties ar to, ka esam visas Eiropas Savienības dalībvalstu līmenī praktiski visos rādītājos priekšpēdējās vietās, jo "piecdesmit gadus Latvija bija okupēta" un tādēļ "esam tur, kur esam".
Pirmā Latvijas Republika sasniedza visas Eiropas līmenī tiešam atzīstamu rezultātu tautsaimniecības attīstībā krietni īsākā laika posmā nekā šobrīd "nobumbulētais" laiks kopš neatkarības atgūšanas. Tātad problēma vairs nav tajā, ka esam bijuši okupēti - problēma ir mūsos pašos. Jo mūsu problēma ir bezatbildība, egoisms un alkatība. Trīs vaļi, kuri spēj sagraut jebkuru sabiedrību un valsti visnotaļ norobežojamā laika periodā.
Es brīnos par sabiedrības spēju vienoties tādos krietnos pasākumos kā Dziesmu svētki. Es priecājos par sabiedrības spēju atsaukties brīžos, kad ir jāziedo, jāpalīdz kādam, kas sauc pēc palīdzības, spēju vienoties ikgadējās Lielajās talkās. Mēs to spējam, mēs to varam. Tātad - kādēļ, kas ir tas lūzuma punkts, tā dziļā aiza, kas neļauj palīdzēt beidzot pašiem sev un līdz ar to visai sabiedrībai, visai valstij, mūsu Latvijai?
Kādēļ mēs paļaujamies uz lētu populismu, ko atražo neliela saujiņa neliešu? Kādēļ ir tik grūti atkratīties no šiem savu laiku nodzīvojušajiem komunistu dinozauriem kā Lembergs, Ameriks un citiem "dižagriem"? Kādēļ pieļaujam to, ka mūsu Rīga vairs nav Rīga, bet, piedodiet, - "Muhosranska"?
Jautājumi, kuri šobrīd ir nekas vairāk kā filozofiskas apceres vērti un retoriski. Jo katram ir jāatbild pašam par sevi. Un te nu ir vietā reiz kaut kur dzirdētais: "Kā lemsiet, tā būs!"
Gata Šļūkas karikatūra no la.lv
Seko mums 
Jampadracis ap Lucavsalas ežiem un futbola stadionu parādīja, cik dīvainā Latvijā mēs dzīvojam. Turklāt šis temats uzkrita tik pēkšņi kā šīs nedēļas sniegs, un kopīgā histērija ap šo visu savācās vienkop tik lielā intensitātē, ka vienā brīdī varēja arī aizmirst, ka tā nav pēdējā problēma, kas mums valstī jāatrisina.
Vēlos padalīties ar sajūtām un lieliem novērojumiem par to, kas notiek, - par reālo situāciju Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas (JVLMA) skandālā un to. kā jūtas studenti un arī nesenie/senie katedras absolventi
Drošības eksperti vienbalsīgi norāda uz to, ka pēc kara sākuma Krievijas izlūkošanas un hibrīdoperāciju mērogs Eiropā ir krasi pieaudzis, ieskaitot operācijas, kuru agresivitāte ziņā pārspēj aukstā kara līmeni, - tādas kā sabotāžas, fiziskas provokācijas un tamlīdzīgi.
Deklarētais mērķis - atbalsts Ukrainai Latvijas ostu paralizēšanai - šķiet šizofrēnisks, jo kā gan tas saskan ar to, ka Ukraina pati joprojām saņem naudu no Krievijas un ļauj Krievijai transportēt gāzi caur Ukrainas teritoriju, bet neviens latvju bāleliņš par to pat nav iepīkstējies ES parlamentā?
Atsaucoties uz 2024. gada 18. aprīļa publikāciju "Aicinājums valsts amatpersonai Kristovskim: pirms publicēt ziņas par svešām algām, atklājiet savus ikmēneša ienākumus!" vietnē, informēju, ka saskaņā ar spēkā esošo likumu algu publiskošanas lietā Saeimas deputāti rāda priekšzīmi un Saeima Ģirta Valda Kristovska kā tautas priekšstāvja atlīdzību - tāpat kā visu citu tautas priekšstāvju Saeimā atlīdzības - publicē katru mēnesi internetā.
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
