Kā padarīt politiķa arodu grūtāku un atbildīgāku?

Pagājušā gadsimta sākumā iedibināt labākas dzīves pamatus cerēja arī Latvijas Satversmes tēvi, kuri Satversmē ierakstīja, ka Saeimu ievēlē vispārīgās, vienlīdzīgās, aizklātās un proporcionālās vēlēšanās. Tāda bija “eiropeiskā” mode. Proporcionālo vēlēšanu sistēmu uzskatīja par savā ziņā brīnumrecepti, kuru īstenojot, sabiedrība sāks dzīvot daudz labāk. Bija cerība, ka Latvijā, kur nebija noturīgo demokrātisko tradīciju, tas nodrošinās iedzīvotāju interešu proporcionālo pārstāvniecību Saeimā un mazinās spriedzi starp dažādiem sociāliem slāņiem.

Sākot no 5.Saeimas ievēlēšanas 1993.gadā, Latvijas sabiedrībā parādījās neapmierinātība ar pastāvošo vēlēšanu sistēmu, taču nekas tā arī nemainās. Proporcionālo vēlēšanu sistēmas attīstības un darbības pamatā ir stabilas un noturīgas partijas, taču Latvijas partiju sistēmu kā stabilu un līdz galam izveidojušos nevarēja vērtēt nedz deviņdesmito gadu sākumā, nedz tagad, Saeimas vēlēšanu priekšvakarā. Latvijā nav no paaudzes paaudzē pārmantotās partiju atbalstīšanas tradīcijas. Rezultātā partijas nav ieinteresētas atdot savas “iekšas” atbalstītāju vētīšanai.

Latvijas pieredze rāda, ka ir sarukusi saikne starp vēlētāju un deputātu, bet pastiprinājusies plaisa starp iedzīvotājiem un politiķiem. Saeimā tiek «iebīdīti» partiju saraksti, kurus balsta interešu atbalstītāju un lobētāju klubiņi jeb, kā tagad ir modē teikt, patiesā labuma guvēji. Šādi veidoto bezpersonisko partiju kandidātu sarakstu vēlētāju uzmanības piesaistīšanai «atšķaida» ar dažiem pievilcīgiem “tēliem”, staltākām stājām, un to visu pārklāj iespaidīgie lozungi un labskanīgie saukļi. Tomēr realitātē lielākā daļa sarakstos iekļauto cilvēku faktiski nekontaktē ar potenciālajiem sava apgabala vēlētājiem, vēl jo vairāk - viņi vispār var nebūt no attiecīgā reģiona. Tāpēc netiek nodrošināta vēlētāju interešu pārstāvniecība Saeimā. Tad cilvēki, protams, var būt pamatoti neapmierināti ar ievēlētajiem pārstāvjiem, taču tas īsti neko nedod - atsaukt konkrētu deputātu nevar. Tas veido situāciju, ka katrs no 100 deputātiem ir pārāks par tautu un atsvešinās no tās. Tautai atliek vien vēl četrus gadus čīkstēt un sūdzēties, cik viss ir slikti.

Taču tā tas nav bijis vienmēr. Tieši Latvijai svarīgākais lēmums - Latvijas neatkarības atjaunošana notika citādi. 1990.gada 18.marta Latvijas PSR Augstākās Padomes vēlēšanas norisinājās pēc mažoritārās vēlēšanu sistēmas 201 vienmandātu vēlēšanu apgabalā. Tieši šī Augstākā Padome maijā pieņēma Deklarācijas par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu. Mažoritārajā sistēmā ievēlētie deputāti skaidri zināja, ko grib viņu vēlētājs.

Ideja par pāreju uz mažoritāru vēlēšanu sistēmu izskan diezgan regulāri kopš 5.Saeimas laikiem. Arī es pats esmu nācis klajā ar izstrādātu attiecīgu likumprojektu, kura diemžēl neguva parlamentāriešu atbalstu. Kā ierasts, oponentu galvenais arguments ir traumas baiļu sindroms: mažoritārā sistēma varot labi darboties tikai viendabīgās sabiedrībās, bet tādā sociāli un etniski neviendabīgā sabiedrībā, kāda ir Latvijā, tas nedarbosies un var novest pie bīstamas sociālo un etnisko konfliktu padziļināšanas. Jāatzīmē, ka šobrīd senākā un vienkāršākā mažoritārā vēlēšanu sistēma pastāv vairāk nekā 80 pasaules valstīs, kuras nebūt nav pašas viendabīgākās.

Pasaulē pastāv trīs vēlēšanu sistēmas - mažoritārā, proporcionālā un jauktā. Katrai ir nianses un īpatnības, un nevar apgalvot, ka kāda no tām ir absolūti vislabākā. Tomēr laika gaitā, attīstoties valsts iekārtai, drīkst notikt izmaiņas arī vēlēšanu sistēmā - no tā nav jābaidās, izvērtējot visus plusus un mīnusus.

Pastāvot mažoritārai vēlēšanu sistēmai, valsts teritoriju iedala vēlēšanu apgabalos atbilstoši deputātu skaitam. Latvijā attiecīgi tie būtu 100 apgabali, no katra ievēlētu vienu cilvēku. Deputātu kandidātus joprojām izvirza politikās partijas.

Būtisks pluss ir tāds, ka katrs ievēlētais kandidāts profesionālajā un politiskajā darbībā ir saistīts ar savu apgabalu, pārstāv to, pārzina reģiona situāciju, izprot problēmas. Līdz ar to reģioni netiek atstāti novārtā, bet kandidāti «neceļo» no viena vēlēšanu apgabala uz citu. Kaut arī kandidātu izvirza partija, deputāts ir atbildīgs tieši vēlētāju priekšā, jo vēlētājiem ir tiesības šo deputātu atsaukt. Tādējādi tauta var «savus kalpus» kontrolēt. Skaidrs arī tas, ka izglītotā sabiedrībā par deputātu kandidātu izvirza personu ar vislabāko politisko piedāvājumu, nevis labākajiem sakariem.

Mažoritārās sistēmas pievilcība ir faktā, ka tā laika gaitā sakārto politisko partiju sistēmu. Ar laiku samazinās partiju skaits, mazinās gadījuma partiju veidošanās iespējas. Vēlētāji sadalās pēc noteiktiem principiem, apvienojas partijas ar līdzīgām vērtībām un ideoloģijām, un, kas svarīgi, ekstrēmistu partijas, par kurām parasti balso mazs vēlētāju skaits, zaudē iespēju iekļūt parlamentā.

Proporcionālo vēlēšanu vēl viens, taču pavisam nopietns, negatīvs “blakusefekts” ir fakts, ka ikvienam sarakstam ir līderis – lokomotīve, kas ievelk Saeimā arī citus. Laikam ejot, tiem, kuri ievēlēti līdzās lokomotīvēm, objektīvi ir vai nu jāpakļaujas līderim, vai arī, ja pašos pamostas līderība – jāiet prom, kas arī notiek katrā sasaukumā. Tikmēr mažoritārā sistēmā tā nav, jo ikviens ir personība un pakļaujas tikai vēlētājam.

Vēlēšanu sistēmas maiņa nav pašmērķis. Manuprāt, tas ir veids, kā Latvijā kopīgiem spēkiem var veicināt cilvēku aktivitāti, tautas uzticēšanos Saeimai un valdībai, valsts kopīgo attīstību.

Šobrīd, kaut arī sabiedrība nav apmierināta ar esošo vēlēšanu sistēmu un apzinās tās būtiskos trūkumus, vēlētāji turpina balsot par bezpersoniskiem partiju sastādītiem kandidātu sarakstiem, neprasot atbildību, bet pēc vēlēšanu rezultātu pasludināšanas šausminās un vaimanā. Kāpēc tas tā notiek - jājautā tautai. Tas mans, individuālais viedoklis.

Novērtē šo rakstu: