Kā Viņķele rūpējas par savu atpazīstamību un ceļ savus reitingus

Pēc Viņķeles pārliecības, tikai nomelnojot kādu citu sabiedrības acīs, var celt savu vērtību un veidot pozitīvo tēlu. Pirmā, pret kuru Viņķele gatavojās vērsties, bija Sociālās integrācijas valsts aģentūras direktore Regīna Simsone. Jau novembrī no Saeimas tribīnes viņa publiski nomelnoja iestādes vadītāju, bet šajā brīdī viņai nebija atbalsta no galvenās palīdzes, ģimenes draudzenes un ministres biroja darbinieces Maijas Poršņovas. Toties bija šīs pašas kundzes spiediens atrast sabiedrībā pamanāmāku kandidātu, lai celtu Viņķeles atpazīstamību un veidotu ministres pozitīvo un varonīgo godīgās cīnītājas tēlu.

Kandidāts nebija tālu jāmeklē – sabiedrībā atpazīstamākā no Labklājības ministrijas iestāžu vadītājiem bija Nodarbinātības valsts aģentūras direktore Baiba Paševica. Dažādi paskaidrojumi par visdažādākajām tēmām tika tūlīt pat no direktores pieprasīti, bet nebija, kam piesieties. Tad izdomāja jaunu veidu: ja nekā nav, var taču izdomāt un juridiski ietērpt kā tikai vajag. Ideju, domājot par savas ģimenes labklājību, nejauši piespēlēja Aleksejs Loskutovs.

No direktores tika pieprasīti paskaidrojumi, šoreiz jau par darba samaksas jautājumiem 2012.gadam. Mēneša laikā sešas reizes direktore gan mutiski, gan rakstiski sniedza skaidrojumus par darba samaksas jautājumiem, pierādot, ka 2012.gadā nekāds iztrūkums nav ieplānots un neveidosies. Skaidrojumi tika vienkārši ignorēti, jo tie nebija Viņķelei vajadzīgi, - mērķis bija pavisam cits. Galvenais bija paziņot sabiedrībai par kaut kādu iztrūkumu un rezultātā veidot drosmīgās un nesavtīgās cīnītājas tēlu.

Rezultātā 2012.gada 11.janvārī tika ierosināta disciplinārlieta, direktore atstādināta un publiskajā telpā paziņots, ka NVA budžetā nu „gandrīz jau” ir izveidojies iztrūkums 180 tūkst. LVL apmērā, Paševica pasludināta par izšķērdētāju un noziedznieci. Viņķele ar „savu atbalstītāju pulciņu to izdarīja nežēlīgi, izmantojot visnetīrākās un smalkākās «melnā PR» metodes. Sabiedrība tika pārsteigta ar pēkšņu, bet ļoti precīzi izplānotu uzbrukumu.

Viņa dzelžaini paštaisnā pārliecībā deklarē savu uzticību visaugstākajiem, vispareizākajiem ētikas, augstās morāles standartiem. Viņa sevi dēvē par visgodīgāko, caurspīdīgāko, gudrāko un uzticamāko pareizās lietas aizstāvi. Viņas acīs deg tāda pārliecības dzirkstele, ka nav šaubu - šī morāles praviete ir svētāka par pašu Romas pāvestu. Brīžos, kad viņa pamana kādu, kurš neatbilst viņas «pareizības» izpratnei, vai tiek apdraudēts viņas tēla spožums sabiedrības acīs, tiek organizēts nikns uzbrukums. Viņķele palaiž savus «smadzeņu skalošanas» tankus, zem kuru kāpurķēdēm tiek malti «nepareizie». Viņas apkārtnē visi - no ministres biroja līdz pat izpildītājiem ir atlasīti tā, lai pēc pārliecības atbilstu Viņķeles izpratnei par «patiesību». Ja kāds neatbilst «vienīgajam un pareizajam» formātam, no viņa klusi un mierīgi atbrīvojas. Iemeslus var atrast vienmēr.”[1]

Pārliecinot sabiedrību par „vainīgās personas” noziegumiem, pārējais jau bija ļoti vienkārši. Pie darba ķērās ierēdņu vidū pazīstamais un bēdīgi slavenais „pasūtījumu” izpildītājs - „juridiskais bende” Māris Knoks, kas vienā personā bija disciplinārlietas komisija. B.Paševicas paskaidrojumi tāpat kā iepriekš tika ignorēti, veiktā pārbaude NVA būtībā parādīja tikai vienu, ka NVA Personāla nodaļas vadītāja Sarma Krīvēna, kas pēc pašas vārdiem ir Māra Knoka bērna krustmāte, ir pieļāvusi virkni kļūdu savā darbā. Šajā gadījumā, protams, netika ierosināta nekāda disciplinārlieta, jo savējiem netiek pamanīts vispār nekas vai tā tiek norakstīta kā atsevišķa nebūtiska «kļūda».

B.Paševica mēģināja cīnīties pret šo „gaļas maļamo mašīnu”, bet, kā tas bija jau sagaidāms, zaudēja. M.Knoks safabricēja juridiski pārliecinošu materiālu B.Paševicas atbrīvošanai, to pamatojot ar nepareizu plānošanu un informācijas slēpšanu, kaut gan Viņķeles publiskie paziņojumi bija jau pilnīgi par kaut ko citu – iztrūkumu.

Šobrīd varētu par to visu pasmaidīt, ja nebūtu tik nožēlojams viss šis stāsts. Sausais atlikums B.Paševicas gadījumā ir tāds, ka atbrīvota viņa tika tāpēc, ka pēc Viņķeles paziņojumiem sabiedrībai 2012.gadā varētu veidoties iztrūkums NVA atlīdzībai 134 tūkst.LVL apmērā, bet patiesībā, kā liecina NVA iekšējie dokumenti, tad 2012.gadā atlīdzībai ir veidojies pārpalikums 144 tūkst.LVL apmērā, kas decembrī klusiņām un bez skaļiem paziņojumiem tikuši izmaksāti darbiniekiem prēmijās. Secinājums – galvenais ir saduļķot visu pēc iespējas vairāk un melot pēc iespējas pārliecinošāk, tad vajadzīgais rezultāts tiks sasniegts.

2012.gada otrā puse ar daudzajiem sabiedrības demisijas pieprasījumiem Viņķelei atkal prasīja viņas tēla spodrināšanu. Atbilstoši intelektuālajām spējām izeja ir tikai viena – atkal vajadzīgs kāds, ko nomelnot un pasludināt par „noziedznieku”, tā ceļot savu popularitāti. Te nu noderīga izrādījās SIVA direktore Simsone, kuras iestādi nule kā pārbaudījusi Valsts kontrole (VK). Neraugoties uz to, ka VK līdzīgas pārbaudes jau bija veikusi 8 iepriekšējos gadus – šajā reizē piepeši tika atrasti milzu pārkāpumi. Varam tikai pabrīnīties, vai tiešām šīs kļūdas un neizdarības nebija redzamas jau iepriekšējos gados?

Papildus aktīvi darbojas arī ministrijas pārbaudītāji – skaļi safabricējot lietu par mistiski pazudušajiem 306 tūkst.LVL. Kļūdas dēļ kases aparātā nepareizi izsistajos čekos parādās mistiski skaitļi, kas it kā rada aizdomas. Vai gan loģiski domājošs cilvēks varētu iedomāties, ka iespējams kādu apvainot par vispār nesamaksātas naudas nozagšanu? Taču notiek tieši tā – skaļi saucot „Ķeriet zagli!”, ministre, ne mirkli nešauboties, apgalvo, ka ir nopietnas aizdomas par naudas pazušanu, un visi skaidrojumi atkal tiek vienkārši ignorēti.

Līdzās tam izmisīgi meklējot citus iespējamos pārkāpumus, ministre ar Knoka palīdzību, kurš jau atkal vienpersoniski ir disciplinārlietas komisija, būvē juridiski ticamu apvainojumu virkni. Jāsaka, ka šajā reizē pat pieredzējušajam juristam nenākas viegli, jo intervijā ar žurnālisti par Simsones lietu viņam nākas atzīties, ka apvainojumi ir balstīti uz „intuitīviem pieņēmumiem”. Nez vai uz tādiem var patiesi taisnīgi veikt kādas lietas izmeklēšanu, taču atkal tiek ieslēgti jau izmēģinātie un labi ieeļļotie mehānismi – skaļi paziņojumi presei un sabiedrībai, dažādu „sapētīto” materiālu nopludināšana TV sižetu veidošanai, disciplinārlietas ierosināšana un direktores atstādināšana, kas, protams, beidzas ar atlaišanu. Iemesls atkal ar „baltiem diegiem” šūts, galvenais - parādīt sabiedrībai „ienaidnieku” un saprotami fokusēt galveno „taisnības cīnītāju”.

Gan Paševicas, gan Simsones gadījumā shēma bija vienāda – vispirms masu medijos tiek uzkurināta histērija par iespējamu „baisu noziegumu, iztrūkumu”. „Tiek aktīvi mesti naidīgi ziņojumi, kuros ieprogrammēti noteikti „vainīgo personu” diskreditējoši «atslēgvārdi». No viena avota parādās nevis viens, divi vai pat trīs kritiski un izdomāti paziņojumi, bet gan desmit, divdesmit un pat vairāk. Tiek uzkurināts pūlis, drīz vien tam pieslēdzas arī citi „zinoši” darboņi. Viņi lieliski zina, cik ļoti pūli uzbudina žults, asinis un kolektīvās atspārdīšanas akcijas. Drīz vien medijos parādās nikni, kritizējoši viedokļa raksti, ko ar sajūsmu uztver un izplata tālāk uzkurinātais pūlis.

Ass viedokļa raksts vai sižets kādā medijā nav nekas ārkārtējs vai īpašs. Tā dara daudzi, un tur vēl nav problēmas. Bet tālāk notiekošais jau ir brutāla ņirgāšanās par „nepareizo”. Nākamais solis ir tikpat cinisks, Viņķele pārsūta kādam medijam sagatavoto «pētniecisko» materiālu, kurā tiek apkopoti nomelnojoši notikumi un viedokļi par «sabradājamo» objektu. Lieki teikt, ka „ekspertu” viedokļi pēc pārbaudītas shēmas ir savākti iepriekš paredzami kritiski. Līdzsvarojoši vai pretēji viedokļi tiek atmesti kā nederīgi.

Lai sabiedrība tiktu smalki maldināta, „sabradājamā” viedoklis tiek ar kāda „speciālista” (parasti Knoka) muti sagrozīts vai ignorēts, gan tā, lai vismaz radītu iespaidu, ka otra puse formāli ir uzklausīta. „Sabradājamajam” jātop nospārdītam Viņķeles spožā tēla vārdā!

Novērtē šo rakstu: