Kāpēc ir svarīgi tādus kamparus iebukņīt, iebukņīt un vēlreiz iebukņīt

Ekonomikas ministram pinoties un aizmelojoties aizvien tālāk, mūsu un ne tikai mūsu publikāciju komentāros pietiekami masveidīgi parādījās divi galvenie pārmetumi saistībā ar aizvien jaunu Kampara „biznesu” un „godīgumu” atklājošu faktu celšanu gaismā (un tā droši vien tikai nejaušība, ka ko līdzīgu izplatām izplatījumā esot dzirdēts arī pats nabaga neveiklais blēdis).

Pirmais – kāpēc gan tiek masveidīgi darīts pāri vienam tādam salīdzinoši un neveiklam blēdim, bet neviens neliekas ne zinis par Lemberga bērnu tētukam oficiāli aizdotajiem deviņiem miljoniem latu un citu oligarhu briesmu darbiem?

Un otrais – noteikti, pilnīgi noteikti kāds tumšais spēks (Vienotības ienaidnieki, oligarhi, Iteras Savickis) ir pasūtījis šo atbaidošo nomelnojošo kampaņu, lai iznīcinātu gaišo Arti, kurš gandrīz vienīgais vēl stāv un krīt par plaukstošu Latvijas ekonomiku utml.

Ko lai saka. Saistībā ar pirmo pārmetumu nāk prātā pamatskolas gadu anekdote, kurā cilvēks, kas savulaik pakritis zem tvaika lokomotīves, ciemos pie drauga ar atlikušo roku ķer pēc krāsns kruķa un sāk enerģiski dauzīt svelpjošo tējkannu, vēl enerģiskāk izsaucoties: „Tā viņam! Tā viņam! Šitie ir jāsit, kamēr vēl maziņi!”

Protams, protams, no kamparveidīgas tējkannas nekad neizaugs šķēļveidīga vai lembergveidīga mahināciju un prihvatizācijas lokomotīve, bet vienalga: neatkarīgi no izmēriem un potencēm šitādi ir jāsit jau tad, kad kāja paslīd uz sīkumiem (ja, protams, desmiti tūkstošu latu kā Kampara gadījumā ir uzskatāmi par sīkumu) – citādi apetīte nāks ēdot, un nesodāmības apziņa tikai augs augumā.

Viedokļi var būt dažādi, bet man vismaz šķiet – ja jau tad, kad Andris Šķēle iepirka savus pirmos „zelta podus” vai ķērās pie ārzonu shēmām, viņš publiski un kārtīgi būtu dabūjis pa nagiem vēl „par sīkumiem”, mums vēlāk nebūtu jāskatās ne uz šī kunga desmitus miljonu vērto „vekseli”, ne uz to, kā tiek visiem interesentiem izpārdoti Latvijas vērtīgākie pārtikas uzņēmumi.

Vēl jo vairāk – ja visiem taču ir skaidrs, ar ko, visticamākais, beigsies Kampara lieta „no likuma viedokļa”. Jums nav? Pastāstīšu:

1) prokuratūra visu pārsūtīs KNABam, jo prokuratūrai svarīgāk ir visās instancēs pieprasīt notiesāt zagļus, kas lielveikalā nozaguši sieriņu par 19 santīmiem,

2) KNABs padomās un visu nosūtīs VIDam, jo KNABam svarīgāki ir iekšējie kariņi, turklāt deklarāciju pārbaude taču ir VID kompetence,

3) VID padomās un uzliks Kamparam (kurš pa to laiku jau būs pakonsultējies ar juristiem un grāmatvežiem un papildinājis deklarāciju ar „piemirstajiem” „sīkumiem”) 25 latu sodu par nepilnībām deklarācijā,

4) Kampars un Vienotība – tie paši, kas iepriekš paziņoja, ka, atklājot kādus pārkāpumus, ministrs nekavējoties demisionēs, tagad tikpat sirdsšķīsti paziņos – pārkāpumi ir pārāk sīki (kas nu tur īpašs – melot par ienākumiem gan valstij, gan sabiedrībai), taču ministrs uzņemas pilnu atbildību, ko demonstrēs strādājot, un vispār – nekļūdās tikai tas, kas neko nedara... Un Latvijas politikas melu un negoda hronikā būs ierakstīta vēl viena traģikomiska lappuse.

Jā, tāda ir sistēma, un vienīgais, ko var darīt valsts un tās neaizbraukušo iedzīvotāju labā, manuprāt, ir – ilgi, pamatīgi un sistemātiski bukņīt ne tikai šķēļveidīgās mahināciju lokomotīves, bet arī žēli svelpjošos kamparveidīgos čaiņikus. Tā, lai, nākamreiz ķeroties pie nelielas pablēdīšanās, druscīt – un varbūt arī ne tikai druscīt – padomātu.

Un par otro – pavisam īsi. Man nav ne vismazākās vēlēšanās mēģināt pārliecināt kādu pērkamu dvēseli, ka pasaulē ne mazums lietu notiek arī kādu citu iemeslu, ne tikai naudas dēļ: ja kādam, vienalga, pašam Kamparam vai kādam viņa organizācijas dienderim šķiet, ka ministra izmelošanās, finanšu fokusi un demonstrētā necieņa pret pretkorupcijas likumdošanas prasībām kļūs mazāk piedauzīgi, ja pietiekami ilgi un pietiekami tiks skaļi brēkts „pasūtījums, pasūtījums, pasūtījums!”, - uz priekšu. Naudas portālam nav vēl joprojām, bet katra šāda brēkāšana mums uzsit vēlmi vēl kādu brīdi paturpināt, neraugoties ne uz ko.

Un tā nu no savas puses es šo situāciju atļaušos izmantot, vēlreiz aicinot: cienījamie lasītāji, ja jūs redzat ko nejēdzīgu sev apkārt vai kur patālāk, neklusējiet – atrakstiet, un mēs darīsim, ko varēsim, lai par to pastāstītu visiem. Protams, visgardākais kumoss mums ir pie varas esošie – lai kas tie arī kuru brīdi būtu. Taču tāpat mūs interesē latvieši un krievi, politiķi un oligarhi, ierēdņi un miljonāri (ak, cik ļoti mēs gaidām kaut ko iznīcinošu par to pašu Iteras Savicki), saskaņieši un nacionāli, un visi, visi pārējie. Galvenais – lai būtu interesanti fakti, pie kuriem pieķerties un ar kuriem sākt. Neticat – pajautājiet Artim Kamparam.:)

Novērtē šo rakstu: