Iesaki rakstu: 
Sabiedriskā medija žurnālistiem savā jomā jābūt vislabāk atalgotajiem valstī. Tas ir sapnis un mērķis, kuru jācenšas sasniegt un par kuru nekādu diskusiju nav. Tomēr vienlaikus sabiedriskajiem medijiem jābūt arī paraugam citiem medijiem. Ar nevainojamu reputāciju un visaugstāko ētikas un faktu patiesības standartu.
Šoreiz runāsim par Latvijas Radio. Vēl pirms dažiem gadiem sabiedriskais medijs atradās bezdibeņa malā – tika tirgots saturs, maksātas nesaprotamas, nepamatotas ikmēneša piemaksas, kas par 200% pārsniedza algas apmēru, bija cilvēki, kuri uzņēmuma kabatās šiverējās kā savējās, un notika ļoti daudzas absolūti nejēdzīgas lietas, uz kurām norādījusi Valsts kontrole.
Jaunā valde Unas Klapkalnes vadībā apņēmīgi izskauda gan satura tirdzniecību, gan neadekvātās piemaksas, gan daudzas citas gadiem krātās nejēdzības un puslikumības sabiedriskajā medijā. Tika uzsākta arī administratīvā aparāta samazināšana. Pēc tam, kad Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome (NEPLP) izcīnīja papildu 439 423 eiro Latvijas Radio darbinieku algām, tika veikta algu reforma un palielināts atalgojums vidēji par 122 eiro vienam darbiniekam.
Vienlaikus tika mazināta plaukstošā kastu sistēma Latvijas Radio, kad dažs labs izredzētais bija kļuvis par vienu no vislabāk atalgotajiem cilvēkiem valsts pārvaldē vispār. Netaisnīgās piemaksas tika taisnīgi pārdalītas visiem, un, jā, daudzi zaudēja neadekvātus un nepelnītus ienākumus. Tāpat kā vairs nebija iespējams saņemt naudu no it kā “sadarbības” raidījumiem.
Pēdējo divu gadu laikā Latvijas Radio ir veikti trīs dažādi auditi, un visi parāda apmēram vienu un to pašu ainu. Smagnēja, plakana, sadrumstalota, nepārskatāma uzņēmuma organizatoriskā sistēma, diametrāli pretējas darbinieku noslodzes (daži pārstrādājas, bet citi, diplomātiski sakot, – ne visai) un iespējas atrast līdzekļus uzņēmuma iekšienē. NEPLP vienmēr uzstājusi uz strukturālo reformu nepieciešamību Latvijas Radio; to apņēmīgi sākusi darīt arī valde. Tomēr sauksim lietas īstajos vārdos – daudzi nebūt nav sajūsmā par šādām pārmaiņām. Tas nozīmētu rezerves patiešām atrast radio iekšienē, kas, protams, vieniem nozīmētu iespēju, bet otriem jaunus izaicinājumus. Rezultātu mēs redzam dažādos neuzticības paziņojumos.
Ziņu dienesta vidējais atalgojums – 1378 eiro – patiešām ir ļoti mazs. Taču vienlaikus 15 Ziņu dienesta darbinieki vidēji mēnesī saņem vairāk par šo summu (2158, 1946, 1834, 1789, 1759, 1710, 1700, 1610, 1543, 1530, 1494, 1435, 1410, 1406, 1405 eiro), vēl astoņi apmēram tās robežās (1372, 1365, 1360, 1359, 1344, 1296, 1284, 1281 eiro). Šī struktūrvienība ir labāk atalgota nekā daudzas citas, un vēl tikko – šī gada vasarā – korespondenti saņēma algas pielikumu 70 eiro mēnesī (un šī summa nav iekļauta iepriekš publicētajos vidējos rādītājos). Šīs algas esam publiskojuši savos feisbuka kontos.
Atbildot uz atsevišķu lasītāju jautājumu, kāpēc skaitļi nesakrīt, esam apzināti izņēmuši informāciju par slimību un atvaļinājumu pabalstiem, jo tā varētu tikt uzskatīta par pārāk personīgu un privātu informāciju. Visiem Latvijas Radio darbiniekiem pieejama arī veselības apdrošināšanas polise.
Taču par visu pēc kārtas. Šī gada vasarā Ziņu dienests ne tikai vienpersoniski un nesaskaņoti samazināja satura jeb sabiedriskā pasūtījuma apjomu, bet arī izvirzīja ultimātu. No 1. septembra Ziņu dienesta algas jāpalielina par 31,4%, citādi dienests paturot tiesības vienpersoniski saturu samazināt vēl vairāk. Valde piedāvāja visdažādākos risinājumus, taču tie tika noraidīti un viss beidzās ar neuzticības izteikšanu un vēlāk atteikšanos iesaistīties arī mediācijas procesā.
Redzot uzņēmuma izdevumu un organizatorisko struktūru, ir skaidrs, ka var atlaist gan valdi, gan NEPLP un iecelt mūsu vietā kaut pašu Dievu – problēmas būs tās pašas.
Ir jāsaprot, ka Latvijas Radio budžets nav bezizmēra. Minēsim skaitļus – tas ir 10 miljonus eiro liels, un no šīs summas 60% tiek izmaksāti darbinieku algās. Vēl 21% tiek samaksāts par apraidi, bet 5% par autortiesībām. Ap 360 000 eiro gadā tiek izmaksāti darbiniekiem dažādos labumos, jo tā paredz ar Arodbiedrību noslēgtais koplīgums (lai nerastos pārpratumi – visu cieņu Arodbiedrībai par savu spēju un māku pagātnē panākt sev tik ļoti labvēlīgus koplīguma nosacījumus).
Piemēram, katram arodbiedrības biedram pienākas 5 apmaksātas papildu brīvdienas gadā, tiem, kas pamet darbu uzņēmumā, noteiktos gadījumos tiek maksātas kompensācijas pat 5 mēnešalgu apmērā, un ir pieejami vēl dažādi labumi.
Tas viss tiek maksāts no valsts dotācijas jeb nodokļu maksātāju naudas, un Arodbiedrība ir kategoriski atteikusies rast kompromisu, kas šo koplīgumu padarītu kaut nedaudz elastīgāku un ļautu uzņēmumam elpot (koplīgums jebkādas reformas uzņēmumā padara ļoti, ļoti lēnas, smagnējas un dārgas). Tiesa, ir juridisks atzinums, ka atsevišķas nianses šajā līgumā varētu būt prettiesiskas un tas varētu neatbilst Darba likumam. Acīmredzot valdei nāksies vērsties tiesā, kurai būs jālemj, vai līgumu lauzt.
Atgriežoties pie sabiedriskā medija budžeta: tātad pāri visam – tehnoloģijām, attīstībai, ēkas uzturēšanai un tā tālāk – paliek tikai nedaudz vairāk par 10% jeb apmēram 1 miljons eiro. Ar šādu summu nodrošināt mūsdienīgu sabiedrisko mediju nav iespējams, un bez strukturālajām reformām jau pēc dažiem gadiem tiešām var iestāties katastrofa.
Tādēļ NEPLP tuvākajā laikā plāno ar lēmumu uzdot valdei, plānojot nākamā gada budžetu, uzņēmuma iekšienē atrast konkrētu summu no kopējā budžeta (nerēķinot apraides izmaksas). Tāpat lūgsim politiķus palielināt atalgojumu visiem Latvijas Radio darbiniekiem jau šogad par vidēji 7%. Esam arī pieprasījuši 989 000 eiro atalgojuma palielināšanai no nākamā gada 1. janvāra.
Latvijas Radio darbinieki publiskajā telpā ir izteikuši arī vairākus citus pārmetumus. Daži no tiem ir patiesi. Daži ne. Tātad – ir teikts, ka atalgojums nav atgriezies pirmskrīzes līmenī. Tā nav patiesība – pirms krīzes vidējā alga Latvijas Radio bija 716 eiro. Tagad tā ir 1024 eiro (attiecīgi ar piemaksām 790 eiro pirms krīzes pret 1280 eiro tagad).
Tiek teikts, ka no Latvijas Radio ir aizgājuši 56 žurnālisti. Taisnība – tas noticis trīs gadu laikā, un 24 no šiem cilvēkiem aizgāja pelnītā pensijā. Darbā pieņemts gandrīz tikpat liels skaits citu žurnālistu, un vidējā kadru mainība uzņēmumā nesasniedz pat 10% gadā, kas tik lielam organismam ir tikai normāli (šobrīd Latvijas Radio ir astoņas vakances). Kāds aiziet pensijā, kāds atnāk viņa vietā.
Pats nopietnākais apvainojums ir bijis paziņojums par Latvijas Radio valdes politisko ietekmējamību. Nekādi pierādījumi galdā nav likti, bet publiski izskanējuši divi pieņēmumi. Viens, ka valdes locekle Sanita Dika-Bokmeldere it kā vilcinājusies parakstīt atbildes vēstuli Ogres novada domei par to, ka nepiekrīt tās izteiktajām pretenzijām par kādu sižetu un dokumentu, it kā parakstījusi to spiediena dēļ. Otrs, ka Dika-Bokmeldere kļuvusi par Ētikas komisijas locekli.
Fakti ir tādi, ka Dika-Bokmeldere atbildes vēstuli ir parakstījusi un nosūtījusi likumā noteiktajā kārtībā un ir stingri aizstāvējusi korespondentu un viņa sižetu, kategoriski noraidot Ogres novada domes izteiktos pārmetumus. Savukārt Ētikas komisija izveidota, ievērojot Latvijas Radio Ētikas un rīcības kodeksu, turklāt šī Ētikas komisija ar Diku-Bokmelderi tās sastāvā pilnībā attaisnoja kādu korespondentu, kura iespējamie pārkāpumi tika izskatīti, piedevām valdes loceklei nebija pat balsstiesību.
Vienlaikus mēs aicinātu ikvienu, kura rīcībā ir pierādījumi par valdes politisko ietekmējamību, nekavējoties tos publiskot. Tas ir ļoti nopietni, un politiski ietekmētiem valdes locekļiem nav vietas sabiedriskajā medijā.
Valdei pārmests arī tas, ka Ziņu dienesta žurnālistiem jāstrādā pārslodzes apstākļos un noslodze ir 123%. Ir veikts Noslodžu audits, un tajā patiešām atklājies, ka Ziņu dienesta korespondentiem pēc viņu pašvērtējuma ir šāda noslodze. Vienlaikus kādai citai amata grupai Ziņu dienestā pēc pašvērtējuma ir tikai 95% liela noslodze. Taču, ja saucam lietas īstajos vārdos, nesen veiktais Noslodžu audits (kurš, mūsuprāt, būtu jāpublisko, un šobrīd apzinu ceļus, lai tas būtu iespējams) ļoti skaidri parāda problēmas uzņēmumā – daži tiešām strādā vaiga sviedros, bet ir ļoti lielas iekšējās rezerves. Un valdes uzdevums ir to visu izlēmīgi sabalansēt.
Vienlaikus jāatzīst, ka šī valde ir pieļāvusi arī ļoti nopietnas kļūdas. Bez jau minētajām komunikācijas problēmām, mūsuprāt, pārāk liela daļa atbildības tikusi deleģēta atsevišķiem darbiniekiem. Līdz ar to ir radusies sava veida divvadība uzņēmumā, un tas, protams, nav pareizi. Tāpat valdei ir bijis daudz vairāk jārunā ar darbiniekiem, neļaujot izplatīties dažādām baumām un meliem. Un, jā, strukturālās reformas, kuras, pateicoties Ziņu dienesta publiski atsegtajām problēmām, nu jau ir neizbēgamas, bija jāveic izlēmīgāk un ātrāk.
Ja reformas Latvijas Radio netiks veiktas, nekas nemainīsies. Redzot uzņēmuma izdevumu un organizatorisko struktūru, ir skaidrs, ka var atlaist gan valdi, gan NEPLP un iecelt mūsu vietā kaut pašu Dievu – problēmas būs tās pašas. Tāpēc paralēli, prasot budžeta palielinājumu, Latvijas Radio valdei nopietnas reformas būs jāsāk jau šoruden. Savukārt NEPLP tuvākajā laikā nāks klajā ar savu sabiedrisko mediju pakāpenisku apvienošanas plānu.
Pārpublicēts no lvportals.lv
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
