Iesaki rakstu: 
Tūlīt jau šis ceturtais oktobris būs klāt. Pēdējais brīdis paraudzīties uz situāciju reālistiski - ja, protams, ir vēlme paredzētajam valstiskajam pasākumam pievērst uzmanību.
Tātad - var ticēt un var neticēt šiem, kā mums tik bieži apgalvots, caur un cauri nopirktajiem, nekur nederīgajiem, safabricētajiem utt. reitingiem. Taču fakts - pāris procenti šurpu vai turpu, taču kopš Zīgerista kaut īslaicīgā, tomēr negaidītā triumfa laikiem reitingi vienmēr ir izrādījušies nepatīkami atbilstoši vēlēšanu iznākumam.
Tas savukārt nozīmē: atvaino, Einar, atvaino, arī Artus(r), atvaino, 3.0 versijas jaunkonservator, atvainojiet, jokainā, cerams, uz visiem laikiem izbijušo kompānija, kurai vēl tikai Andra pietrūkst pilnam komplektam, atvainojiet, visi pārējie pasaku pasaules mistiķi, bet nevienam no jums vēlēšanās nekas nespīd. Cerams un ticams.
Dažus procentus no kopējā latviešu elektorāta balsu daudzuma būsiet pa visiem kopā savākuši un pilnīgā bezjēgā aizlaiduši miskastē - nudien, vienīgais prieks, ka tieši turpat būs nonākusi arī jūsu kampaņai sagrabinātā naudele. Cerams, vismaz kāda kripata būs nākusi arī no jūsu pašu, ne tikai kaut kā sašņorētu naudas devēju makiem.
Paliek tātad pieci saraksti, kam - ja vien nesataisīs kādas ziepes - reitingi sola pārkāpšanu pāri piecu procentu robežai un līdz ar to iekļūšanu Saeimā. Bet, ja runa ir par manu pasaules redzējumu un izjūtu, tad patiesībā paliek tikai četri tādi, kurus varu kaut teorētiski vērtēt kā ar manu balsi atbalstāmos. Viens atkrīt automātiski.
Jā, jā, pat no Aivara kabatas izkārpījušies zaļzemnieki un man tik mīļā Čigānes-Ēlertes-Zaķa-Kampara-Āboltiņas partija ir "sarkanās līnijas" šajā pusē - tajā, kur atrodas saraksti, par kuriem var kaut vai padomāt.
Savukārt otrā pusē ir partija, kuras līderis ir faktiski atbalstījis otras valsts valodas ieviešanu Latvijā ar visām no tā izrietošajām potenciālajām sekām, kas viņam kā pietiekami gudram, izglītotam un pieredzējušam cilvēkam, šo toreizējo lēmumu pieņemot, nevarēja nebūt skaidras.
Labi, labi, tas bija sen, viņam bija savi apstākļi, savi attaisnojumi, sava situācija un kas tik vēl ne, turklāt tagad viņiem tur ir daudz latvisku uzvārdu un visādas varbūt arī tīri labas idejas. Taču tas viss ir otršķirīgi. Mani kā latviešu vēlētāju viņš ar savu partiju pazaudēja uz visiem laikiem.
Atšķirībā no dažādiem histēriskiem bļāvējiem es gan nedomāju, ka šis cilvēks un viņa partija ir Latvijas tautas ienaidnieki un tautiskā apokalipse iestāsies dienā, kad viņi kaut kādas koalīcijas ietvaros nonāks pie varas. Gan jau viņi savā veidā arī grib Latvijai tikai labu - bet es neredzu, kā latviešu vēlētājs var nobalsot par viņiem. Atvainojiet.
Pieci mīnus viens tātad ir četri. No tiem trīs ir pie varas bijuši pēdējos gadus, un viens ir pilnīgi jauns.
Par šo vienu jauno nez vai kāds izteiksies gleznaināk kā slavenais feļetonists Līcīša kungs Latvijas Avīzē, izmantojot tādus dziļus un pārdomātus politoloģiskus argumentus kā to, ka "Gulbenes pojeni" fotokameras notvērušas "ar Kremļa cilvēkiem" un "vietējiem krievmīļiem", ka viņas kompānijā "pilns ar ložņām, slapstīklām, māžiem un glūnekļiem", ka partija ir "mušas svarā un steigā salasīta" un ka ne jau "ar galvu domājoši vēlētāji" ies balsot par "Sudrabas cauro šķūni", - tas tāds īss un vēl puslīdz pieklājīgs kopsavilkums.
Četri mīnus viens ir trīs. Un visiem šiem trim atlikušajiem sarakstiem ir viena kopīga iezīme: tādā vai citādā veidā tie visi mums vienā skanīgā balsī mēģina iegalvot - tas, kas ar mūsu valsti un mums pēdējos gados noticis, ir tīri labi un tātad arī turpmāk viņi duršot tai pašā virzienā.
Protams, viņi neko citu arī nevar teikt: tieši viņi - kurš aktīvi piedaloties, kurš paklusām rokas berzējot, kurš glupi noskatoties - ir kaldinājuši visus "metalurgus", "krājbankas", "airbaltikus", "vilcienus", "hipotēku bankas", "citadeles", "emigrācijas-nereemigrācijas" un tā tālāk, un tā tālāk.
Neviens no viņiem nekad nav atļāvies kaut par vienu no šiem "veiksmes stāstiem" atzīt - ai, piedodiet, šo gan mēs salaidām dēlī. Tieši pretēji - visas šīs sociālās, ekonomiskās un pārējās katastrofas viņi ir mēģinājuši un joprojām mēģina pasniegt kā savus panākumus un sasniegumus.
Viņu diriģētā un orķestrētā tiesiskuma ieviešana valstī nonākusi tiktāl, ka tā ieviešanas rezultātā Latvijas valdības vadītāja publiski paziņo - nevienam no vietējiem uzņēmumiem uzticēties nedrīkst! Paziņo - un visa šī varza piekrītoši māj ar galvu: jā, jā, mūsu tiesiskuma valstī visi uzņēmēji ir neatklāti blēži!
Savā pašapziņā viņi aizgājuši tiktāl, ka pat dažas nedēļas pirms vēlēšanām saviem potenciālajiem vēlētājiem skaidri un gaiši saka - mēslu vaboles, nebāzieties, kur nevajag, mēs zinām labāk, bet jūs pastāviet pie ratiem - kam gribēsim, tam to "Citadeli" arī pārdosim. Vai atdosim.
Vispār neviens no viņiem vairs ne par ko nekaunas, ne par ko nebaidās un neuztraucas. Viena nobarota morda bez kādām pārdomām atcērt - un kas jums, bauri, par daļu, ka es kopā ar "Citadeles" pircēju aizbraucu druscīt atpūsties par nezin kādu naudu?! Vēl pirms pāris gadiem šī pati morda vēl bailēs ļumēja un ļipa drebēja, kad atklājās tās īpašnieka nodokļu "nevainīgais čiki-briki", bet tagad...
Un tā tālāk, un tā tālāk. Likumsakarīgi, ka viņi visi tagad pilnā nopietnībā apgalvo - viss pie mums ir tīri labi, un, ja tik nobalsosiet par mums, tieši tā mēs arī turpināsim strādāt. Vai kā nu to sauc. Un tas, lūk, ir jau pa īstam šausmīgi, jo nozīmē, ka jauni "metalurgi", "vilcieni" un "citadeles" ir pat varbūtība, bet tikai laika jautājums.
Tāpēc personiski es gribu pārmaiņas.
Man nav ne mazākās pārliecības, vai vārda mākslinieka Līcīša kunga kaismīgi apdziedātais "Sudrabas caurais šķūnis" (gan nezinu, ko viens normāls lauku cilvēks iedomājas, šādu vārdu salikumu izdzirdot), ir tas, kas šīs pārmaiņas nodrošinās. Bet katrā gadījumā tas vismaz tiks Saeimā un atšķirībā no pārējiem trim pārmaiņas vismaz sola.
Bet varbūt ir zināma taisnība Sandrai Veinbergai, kas kaimiņportālā pārstāsta Valda Vītoliņa ideju - par kuru sarakstu lai arī balsotu, obligāti izsvītrot pirmos, teiksim, piecus numurus, lai "pie Saeimas barotavas palaistu citus – jaunus, svaigus, iespējams, neuzbarotus, nekorumpētus "rukšus" kaut vai no tām pašām partijām".
Jebkurā gadījumā es pilnīgi noteikti negribu noskatīties, kā šo pašreizējo "veiksmes stāstu" autoru un līdzzinātāju māgas "augs gudri" tik ilgi, kamēr akmens uz akmeņa nebūs palicis nenozagts vai neizķiņķelēts.
Toties es gribu, lai aptrakusi bāba, kurai nospļauties uz kaut kādiem tur ceļu satiksmes noteikumiem, ja runa ir par viņas augstdzimušā rumpja nogādāšanu no punkta A uz punktu B, ikdienā iemēģina trolejbusu. Piecpadsmito, piemēram.
Es gribu, lai atbildīgie par, piemēram, "Liepājas metalurga" krahu sēž nevis Briselē, bet cietumā. Es gribu, lai Artim Kamparam atņem viņa brīnumaino naudas tumbočku.
Es gribu, lai Dombrovsku famīlija atdod visu kredītu, ko saņēma no Latvijas valstij piederošas bankas. Un vēl visu ko tādu es no sirds vēlos - lai visi tie, kas, no valsts siles rijot, ir horizontāli "auguši gudri", beidzot sāktu atbildēt par savu slinkumu, stulbumu un zaglīgumu.
Es to vēlos, jo patiešām ticu, ka no šāda veida pārmaiņām Latvijas tautai un pašai Latvijai kļūs labāk, - lai cik skaļi zaķi un āboltiņas jums mēģinātu iestāstīt, ka labi ir tas, kas ir tagad.
Savukārt uz jautājumu, kas tādas reāli var nodrošināt, katram sev jāatbild pašam.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
