Ko reāli paredz „Kozlovska grozījumi": absolūta vara drošībniekiem, faktiska beztiesība iedzīvotājiem

Kozlovskis un grozījumu projektu vīzējusī Iekšlietu ministrijas valsts sekretāre Ilze Pētersone-Godmane projekta anotācijā skaidro, ka „vairākas valstis” (neviena konkrēta valsts gan netiek minēta) ir jau „veikušas izmaiņas savos normatīvajos aktos ar mērķi novērst radikalizācijas un ekstrēmisma izplatīšanos”.

„Ierobežot personas tiesības ceļot uz Eiropas Savienības dalībvalstīm, Šengenas līguma dalībvalstīm un trešajām valstīm” – tas, pēc likumprojekta autoru domām, ir „viens no valsts līdzekļiem minētā novēršanai”.

Saskaņā ar Kozlovska un Pētersones-Godmanes oficiālajiem skaidrojumiem vienīgās sabiedrības „mērķgrupas, kuras tiesiskais regulējums ietekmē vai varētu ietekmēt”, nemaz nebūs cilvēki, kuriem tiks aizliegta izceļošana no Latvijas, bet tikai un vienīgi „personas, kas pārkāps noteikto izceļošanas aizliegumu no Latvijas Republikas”.

Kozlovskis iecerējis, ka iekšlietu ministram varētu būt vienpersoniskas tiesības ikvienam Latvijas pilsonim un iedzīvotājam aizliegt iespēju izbraukt no valsts uz laiku līdz pat trim gadiem, turklāt pēc šo trīs gadu termiņa beigām ir iespējams nekavējoties noteikti jaunu aizliegumu, līdz ar to faktiski aizliedzot cilvēkam no Latvijas izbraukt neierobežoti ilgu laiku.

Viss, kas ir vajadzīgs ministram, lai šādu vienpersonisku lēmumu pieņemtu, ir – jebkuras valsts drošības iestādes atzinums, ka „minētā persona ārvalstīs plāno dalību tādos pasākumos, kā rezultātā persona var radikalizēties tādā mērā, ka atgriežoties Latvijas Republikā tā varētu apdraudēt valsts drošību un sabiedrības intereses, vai ja persona savu īpašību dēļ nespēj apzināties dalības sekas minētajos pasākumos”.

Likumprojektā nekas nav minēts par to, kas īsti ir šī radikalizācija, kas tieši un kā tieši to izmērīs un ar kādām metodēm noteiks, kas ir tās īpašības, kas cilvēkam var neļaut apzināties sekas dalībai kādos pasākumos. Savukārt grozījumu anotācijā apgalvots, ka „radikalizācija ir tādu uzskatu pieņemšana, kas pieļauj vardarbības izmantošanu politisku vai ideoloģisku mērķu sasniegšanai” un „radikālās islāma ideoloģijas pieņemšana, kas var novest pie terorisma kā procesa vai cīņas (džihāda) atbalstīšanas un iesaistes tajā”.

„Kozlovska grozījumos” nav noteikts, ka Iekšlietu ministrijai vai kādai citai valsts iestādei būtu pienākums par šāda aizlieguma noteikšanu nekavējoties paziņot cilvēkam, uz kuru tas attiecas. Faktiski tikai, iesniedzot ministrijai oficiālu pieprasījumu, vai arī brīdī, kad cilvēks mēģina doties uz ārzemēm, viņš varēs uzzināt, ka viņam ir aizliegts izbraukt no valsts.

Tas, ka Latvijas pilsonis būs uzzinājis, ka viņam aizliegts izbraukt no valsts, gan nenozīmē, ka saskaņā ar Kozlovska un Pētersones-Godmanes ieceri viņam būtu tiesības uzzināt, kāda tieši informācija ir šī aizlieguma pamatā. Viņš saņems tikai lēmumu par aizliegumu, kurā būs piemēroto tiesību normu uzskaitījums, termiņš, uz kādu ir noteikts personai aizliegums izceļot, un norāde, kur un kādā termiņā šo lēmumu var pārsūdzēt.

Šo lēmumu viņš varēs pārsūdzēt mēneša laikā kopš brīža, kad par to būs uzzinājis, turklāt lēmuma apstrīdēšana tiesā saskaņā ar „Kozlovska grozījumiem” neapturēs tā stāšanos spēkā, - viņš, kā to vienpersoniski būs noteicis iekšlietu ministrs, vienalga nedrīkstēs izbraukt no valsts.

Kozlovskis un Pētersone-Godmane iecerējuši, ka pieteikumu uzreiz izskatītu Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departaments, turklāt tā spriedums vairs nebūtu pārsūdzams. Tikai šī viena vienīgā tiesas sastāva ieskatā būtu gan tas, vai uz lietas izskatīšanu vispār aicināt attiecīgās drošības iestādes pārstāvi, gan tas, vai lietu skatīt atklāti.

Ir gan skaidri noprotams, ka šīs lietas tiks skatītas tikai un vienīgi slēgtās tiesas sēdēs, lai „aizsargātu valsts noslēpumu vai citu ierobežotas pieejamības informāciju, kas saistīta ar valsts drošību, kā arī personas privātās dzīves apstākļus, komerciālo vai profesionālo noslēpumu”.

No „Kozlovska grozījumiem” neizriet, ka cilvēkam, kuram iekšlietu ministrs būs aizliedzis izbraukt no valsts, vispār būs tiesības iepazīties ar atzinumu, uz kura pamata šāds lēmums pieņemts, jo šis atzinums var saturēt „valsts noslēpumu”. Tiesa, nezinot, kas šajā atzinumā minēts, viņam „ir pienākums iesniegt viņa rīcībā esošos pierādījumus, kas apliecina lietas izspriešanai būtiskus apstākļus”.

Lai iegūtu kaut jel kādu skaidrību par to, kas ir viņa „radikalizēšanās”, cilvēkam, kurš būs vērsies tiesā, nāksies izmantot par pārstāvi „Latvijā praktizējošu advokātu, kuram ir izsniegta speciālā atļauja pieejai valsts noslēpumam”. Ja viņš šādai pārstāvībai nepiekritīs, tiesa ar valsts noslēpumu saistīto informāciju pārbaudīs, pašam aizliegumu saņēmušajam un viņa izvēlētam advokātam liedzot iespēju ar to iepazīties.

Arī viss tiesas sēdes protokols, kurā būs skartas „valsts noslēpuma” tēmas, saskaņā ar „Kozlovska grozījumiem” būs klasificējams kā valsts noslēpuma objekts. Turklāt, kā jau minēts, šādi noritējušas tiesas spriedums būs galīgs un nepārsūdzams.

Novērtē šo rakstu: