Komentāru sokrāti, jeb iluzoro ģēniju narcisms

Savukārt XX gadsimtā eiropeīdiem bija stabila alerģija pret rokraksta tekstiem, no kuriem viņi kādreiz negribēja spītīgi šķirties. XX gadsimtā viņi atsacījās lasīt „ar roku” sagatavotos tekstus un pieprasīja visu pārrakstīt ar rakstāmmašīnu vai datoru. Tas gadsimta nogalē sāka izkonkurēt rakstāmmašīnu. Eiropeīdi vairs neatzina ne rokrakstā sastādītos dokumentus, ne autora ar pildspalvu rakstīto daiļdarbu un zinātnisko traktātu manuskriptus. Ierēdņi pieņēma tikai mašīnrakstā sastādītos dokumentus. Izdevniecību redaktori solīja lasīt „ar mašīnu” iesniegtos manuskriptus.

Bet aizvadītajā gadsimtā tā nebija vienīgā dīvainā parādība. XX gadsimta beigās eiropeīdi, varētu teikt, momentā (no pirmā acu skatiena) iemīlējās datorā. Tas notika tik strauji, ka retais pievērsa uzmanību kosmiskajam ātrumam datoru ieviešanā. Nācies ir lasīt tikai dažus rakstus, kuros ir fiksēts datoru ieviešanas straujais temps.

To autori secina unikālu ainu. Eiropeīdi nekad nebija tik ātri akceptējuši kādu inovāciju. Neizvērtās ne mazākā diskusija par inovācijas lietderību, priekšrocībām un sekām. Dators tika asimilēts „balto” cilvēku darbībā un komunikācijā bez jebkādas apdomāšanās un konservatīvās vilcināšanās.

Rakstāmmašīna tika momentā aizmirsta. Uz veco mantu noliktavu bez mazākās nostalģijas un žēlastības aizceļoja „erikas”, „mercedesi”, „brotheri”, „underwoodi”, „olympias”, „olivetti”, „maskavas”. Rakstāmmašīna, vēl nesen liels dārgums kantoros, rakstnieku un zinātnieku kabinetos, vecu mantu glabātuvē ilgi neskuma. Tā visai drīz bez mazākās nožēlas tika iemesta atkritumu konteinerā.

Taču „baltā” rase turpināja skriet acumirklīgās iemīlēšanās distanci arī pēc laulībām ar datoru. XX gadsimta nogalē sākās vispārējā iemīlēšanās internetā un tā interaktīvajos pakalpojumos.

1994.gadā Kimberlija Janga rekomendēja jaunu terminu – „interneta tieksme” (Internet addiction). Psiholoģijā līdz tam bija pazīstamas citas tieksmes jeb atkarības – alkohola, narkotiku, smēķēšanas, TV u.c. XX gadsimta beigās atkarību nomenklatūru papildināja interneta atkarība.

Pēc tam sabiedrības  liela daļa iemīlējās tādā interneta interaktīvajā pakalpojumā kā komentāri. Interneta publikāciju komentēšana kļuva par atsevišķu indivīdu dzīvesbiedru un galveno jēgu viņu produktīvi pilnvērtīgajā esamībā.  

Diemžēl komentāru rakstīšana izvērtās šausmīgākā problēmā nekā interneta atkarība. Atsevišķās zemēs komentāri kļuva par tumšāko bēdu ieleju. Saule šajā ielejā iespīd reti. Pašlaik mēs jau esam atmetuši cerību izkļūt no šīs bēdu ielejas. Samierinoties ar savu bezspēcību, komentārus mierinoši norakstām vispārējās degradācijas kontā. Tas, saprotams, lielā mērā atbilst patiesībai.

Atsevišķās kultūrās jau no paša sākuma komentāru rakstīšana izvērtās par drūmu sērgu, iegūstot ne vien psiholoģisko, bet arī politisko, ideoloģisko, morālo, izglītības, audzināšanas, valsts drošības raksturu.

Komentāri kļuva par etnisko īpašību atspulgu. Pie mums komentāros tūlīt atspoguļojās mūsu tradicionālā skaudība un naids pret talantu, literāri radošo veiksmi un saprātīgām idejām. Komentāros tāpat kā reālajā dzīvē tika atbalstīta un apjūsmota domas un stila pelēcība, un pliekanība. Visgaršīgākais gardums arī komentāros saglabājās banāli novērojumi.

Jauniešu vienai daļai komentāru sacerēšana kļuva pašmērķīgi stulba nodarbošanās, nemaz neinteresējoties par komentētā teksta saturu. Tāpēc ne reti sāka mutuļot komentāri par komentāru komentāriem, idiotiski devalvējot interaktīvās priekšrocības.

Komentāri liek parlamentiem pieņemt speciālus likumus, valdībām, policijām un drošības dienestiem sagādā nopietnas rūpes sakarā ar valstiskās lojalitātes, nacionālā naida un citu sociālo konfliktu musināšanu.

Komentāri vairo darbu prokuroriem, tiesnešiem, advokātiem. Komentāri papildina cietumu pavalstnieku kontingentu, jo tiek noķerti un notiesāti attiecīgi sodāmo komentāru autori.

Zinātnieki ātri saskatīja komentāru saistību ar vairākām kopīgām tendencēm sabiedrības garīgajā portretā. Visātrāk secināja komentāru vienotību ar visu kultūru. Īsi sakot, kāda kultūra, tādi komentāri; kāda kultūrā ir cilvēciskā kapitāla kvalitāte, tāda ir komentāru kvalitāte.

Pašā sākumā nopietnā auditorijā pret interneta interaktīvajiem pakalpojumiem un tajā skaitā komentāriem dominēja negatīva attieksme. Komentāri esot viduvējības un  diletantisma triumfs. No 10 komentāriem tikai 2 esot saprotami. Pārējie – murgi vai lamāšanās.

Jaunajās informācijas tehnoloģijās intelektuāļi saskatīja debilizācijas instrumentu. Viņi satraukti bažījās, ka internetā garantētā anonimitāte ieslēdz zaļo gaismu cilvēka dabas tumšākajām pusēm. Anonimitāti izmanto, lai apsaukātos, lamātos, rupji kritizētu, noliegtu, apsmietu, provocētu u.tml.

Komentāri bēdīgi interesanti atsaucās uz žurnālistu darbu. Viņi sāka baidīties rakstīt par daudzām tēmām, lai komentāros neizraisītu naidīgu reakciju. Arī mediju īpašnieki un atbildīgie redaktori sāka baidīties no komentāriem, apsverot informatīvi stratēģiskos plānus. Tā patiesībā bija traģēdija. Bija izveidojies jauns cenzūras veids – komentāru cenzūra.

Tomēr visai drīz nopietnā auditorija būtiski izmainīja savu attieksmi un pati sāka ļoti aktīvi izmantot interneta interaktīvos pakalpojumus savā intelektuālajā, ideoloģiskajā un cita veida profesionālajā darbībā.

Piemēram, ja pirmajā laikā Public Relations speciālisti neiesacīja valsts visaugstākajām amatpersonām izmantot interneta sociālos tīklus, tad visai drīz „tviterā” komentārus sāka rakstīt pat vislielāko valstu prezidenti. Mēdz jokot, ka šodien internetā komentārus neraksta vienīgi angļu karaliene.

Runājot par kopīgajām tendencēm sabiedrības garīgajā portretā, zinātnieki pievērsa uzmanību komentāru saistībai ar narcisma epidēmiju Rietumos kopš XX gadsimta 80.gadiem. Ārzemēs (īpaši ASV) par to ir sarakstītas vairākas grāmatas. Tajās tiek uzskaitītas cilvēka narcistiskā tipa galvenās iezīmes: slavas kāre, skaudība, pašpārliecinātība, vienaldzība pret citiem, savas unikalitātes apziņa, spēja ātri apvainoties, tieksme ekspluatēt pārējos, nepazīst atbildību un cieņu.

Narcistisko indivīdu klātbūtnē normāli cilvēki jūtas neomulīgi un nepārliecinoši. Narcistisko indivīdu pašpārliecinātība atbaida. Viņu dēļ var izjukt ģimenes, bizness, cilvēku savstarpējās attiecības.

Rietumos narcisma uzplaukums ietilpst cilvēku „dzīrēs mēra laikā”. Narcisms ietilpst „balto” cilvēku karnevāliskajā izmiršanas ceremonijā.

Narcisms nav atsevišķa psiholoģiskā problēma, bet gan sociālā problēma vispār. Narcisms tāpat kā glamūrs, patērēšanas mānija, dzīves baudīšanas iracionālais azarts, tagadnes fetišizācija, homoseksuālisma un seksuālā tematika publiskajā telpā liecina par sabiedrības pūšanu.

Tiesa, narcismam ir arī klīniskā forma. Amerikāņi uzskata, ka 10% no viņu jauniešiem diagnoze ir „narcisms”. Tā tas noteikti ir arī pie mums, – kāda daļa no komentāru fanātiķiem ir slimi cilvēki.

Narcismā veselīgs pozitīvs pašvērtējums tiek aizstāts ar neveselīgu mākslīgu paštīksmināšanos. Narcisma enerģiskie multiplikatori nekautrējās sevi „piarēt” un jebkādā veidā sekmēt publicitāti, pēc tam gardi priecājoties par saviem panākumiem.

Norma ir savu pārspīlēto ambīciju griezīga propaganda. Spilgts starptautiskais piemērs ir Perisas Hiltones vārdi: „Es kļūšu vislielākās atdarināšanas paraugs." Dāma nesen viesojās Jūrmalā, un mūsu mediji lieliski apstiprināja minēto vārdu aktualitāti. Saprātīgie žurnālisti publicēja milzīgas fotoreportāžas, tekstiem izvēlējās nepiedienīgi jūsmīgus virsrakstus un neslēpa savu skaudību dzeltenajā informācijā par necilās blondīnes „tusēšanos”.

Kā zināms, mūsdienās tiek apzināti izmantotas cilvēku vājības. Apzināti izmanto arī narcismu. Tā, piemēram, kreditēšana izmanto narcismu – pašpārliecinātību par savām spējām atmaksāt kredītu. Bankas veikli izmanto narcisma aptumšotos prātus.

Narcismu izmanto un stimulē Interneta sociālie pakalpojumi. Īpaši – Facebook. Tā pašmērķīgā popularitāte tiek panākta, ekspluatējot cilvēku paštīksmināšanās vājību.

Vispār interneta sociālo tīklu savstarpējā sacensība dvēseļu piesaistīšanā ir salīdzināma ar citu analoģisku sacensību. Kādreiz katoļi un luterāņi ticīgo dvēseļu piesaistīšanas divkaujā izmantoja reliģiskās literatūras izdošanu nacionālajās valodās. Tika uzskatīts, ka iespēja lasīt reliģisko literatūru nevis latīņu, bet dzimtajā valodā palielinās attiecīgās konfesijas ticīgo skaitu. Pirmās grāmatas latviešu valodā bija šīs sacensības elements.

Tātad sacensība balstījās uz garīgi vērtīgu materiālu un veicināja cilvēku garīgo izaugsmi. Mūsdienu sociālie tīkli turpretī balstās uz garīgi nevērtīgu materiālu un veicina cilvēku garīgo pagrimumu.

Online narcisms spilgti izpaužas komentāros. Neko nelabojot, citēju nelielu kolekciju no šīsvasaras komentāriem.

„Šai ziņā piekrītu Sokrātam, ka gudrs ir tas, kurš zin, ka viņš nezin :-).”

„Bet, tā kā indivīdam ir objektīva nepieciešamība izpausties, šis portāls ir viena no iespējām, labā nozīmē.”

„Toties skat cik auglīgas diskusijas raisa. Tā dēļ jau ir vērts...”

„Nekad neesmu nopietni ticējis viena īstenā Dieva esamībai. Bībeli lasīju tikai tāpēc, lai spētu argumentēti oponēt. Tā teikt, sporta pēc.”

 ''Ja gribi, lai tevi sadzird, ir jārunā čukstus''.

„Ej berns, rotalajies smilsu kastee, nevis nac te pieauguso cilveku sarunu telpaa. Nozelojams students biji, ko pasam domu nekadu, tikai valeju muti klausijies profesoru. Nepiesarno netu seit ar savu "intelektu”.”

„Cilvēki diskutē - bet tie jau lopi. Mēs stāvam pāri.”

„Cilvēkam jau patīk runāt daudz un par jebko(ka tik tēma būtu). To pierāda arī visas šīs diskusijas (nav svarīgi - kontruktīvas vai nekonstruktīvas). Tikai... ļoti iespējams, ka tieši tāpēc cilvēks nekādās formācijā tā arī nekad nebūs laimīgs, jo runā par daudz.”

„No vāvuļošanas (lasi - teorijām) nekas Visumā nemainās.”

„To arī gribētu visiem novēlēt (sev tai skaitā) - iziet no mājas un spēt pacelties augstāk.”

„Paldies visiem, kas izteica domas!”

„Daudz ir sarunāts, taču vārdi ... Vārdi var saveidot reliģijas. Pašu patiesības vēsti ar vārdiem nevar ne sagūstīt, ne kādam nodot.”

„Ļoti respektēju arī to ļauži viedokli, ka rakstam vispār nebija jēga. No tā nekaunos, jo, kad kaunu dalīja, manis nebija mājās.”

„Škiet, esam nonākuši pie slēdziena, ka visupirms valstī un pasaulē ir jārūpējas par kultūru un izglītību.(Man slinkums meklēt atsauces. Šīs tēzes pierādīšanai labi noder Senās Grieķijas attīstības un pagrimuma scenārijs).”

„Bet baidos, ka arī tas nepalīdzēs. Tevī ir pārāk dziļi iepotētas dažādas dogmas un strikti duāls pasaules (dzīves!) tveršanas veids.”

„Man arī ir prieks par konstruktīviem komentāriem. Normālas diskusijas negadās tik bieži.”

„Atkal - prieks lasīt konstruktīvus komentārus!”

Ārzemēs sociologi, kulturologi, komunikācijas teorētiķi, speciālie dienesti rūpīgi analizē komentārus. Ja pie mums būtu normālā līmenī attīstīta, teiksim, socioloģija, tad mūsu sociologi komentārus varētu klasificēt vairākās grupās.

Atsevišķā grupā varētu apkopot ultranarcistiskos fragmentus. Tajos ir sastopama paštīksmināšanās par savu sokrātisko prātu. Tādā pašā eksaltētā manierē tiek uzmundrināti citi komentāru aktīvisti. Šajā grupā dominētu pašpārliecinātības un pašapmierinātības abpusgriezīgais lidojums.

Citu grupu var veidot kosmiskā filosofiskā vēriena un fantastiski erudēto komentētāju oriģinālās dziļdomības paraugi. Mūsu komentāru autori droši apstrīd Sokrātu, Platonu, Marksu, Kantu, Hēgeli, Raini, Tolstoju, Šekspīru.

Mūsu komentāru ačgārnajā āliņģī vispār neeksistē neviena autoritāte un tēma, par kuru  savu intelektuālo aizcietējumu klusībā pie sevis gribētu paturēt digitālās superzvaigznes. Viņu apgrēcīgā devīze ir Dekarta devīzes parafrāze – „Es komentēju, tātad eksistēju”.

Piemēram, par Raini šīsvasaras nekauņas komentāros rakstīja - „Rainis – pavedējs un šmaucējs”; „Tas Rainīts būtu nostādāms, ar traģēdiju „Fausts” uz krūts, pie baltā vērša sūdu kūts”. Latvieti aizvaino pat sen miruša latvieša apdāvinātība un prāta varenība. Tā ir apsūbējusi patiesība.

Komentāri tāpat kā jebkura cilvēku darbības, uzvedības un komunikācijas forma atsaucas uz kultūras vispārējo tonalitāti. Tajās kultūrās, kurās ir vārga vai vispār neeksistē filosofija, humanitārās un sociālās zinātnes, un tāpēc politikā, saimnieciskajā darbībā, izglītībā, medijos, valstiskajos un garīgās kultūras pasākumos dominē primitīvas un vulgāras ikdienišķās apziņas barota mentalitāte, komentāri var izraisīt katastrofu. Tik tikko uzrakstītajā nekas netiek pārspīlēts.

Lieta ir tā, ka komentāru narcisms un ģeniāli sokrātiskais aizsmakums nevar neatspoguļoties sabiedrības reālajos notikumos. Komentārus neraksta citplanētu iedzīvotāji. Komentārus raksta mūsu sabiedrības pārstāvji – mūsu kultūras autori. Tāpēc komentāru zirgāboli agrāk vai vēlāk pārklāj politisko un ekonomisko diskursu, nosaka zinātnes imitācijas retoriku. Vārdu sakot, pārklāj kultūras visas sfēras.

Turklāt komentāru anonimitāte paver ceļu identitātes un sociālā statusa visnegaidītākajām transformācijām. Piemēram, mūsu dzīves procesu vadīšanā var uzkundzēties patmīlīgs un labākajā gadījumā mēnessērdzīgs, taču visbiežāk aprobežoti agresīvs un nekaunīgs komentāru autors. Izbaudot spožus panākumus komentētāju baļļā, viņam kādā naktī var ienākt prātā gūt slavu jaunā statusā. Pieņemsim,  „politiķa” statusā, kurā gūt siekalīgi kāroto publisko slavu pie mums ir visvieglāk.

Ja tāds „politiķis” sāk reāli tēlot politiķi, tad virtuālajā un anonīmajā vidē norūdītais viņa pašapzinīgums un viszinība var ietekmēt mūsu dzīvi tik sūri, ka mums vairs negribēsies šajā zemē palikt un paciest „politiķa” augstprātīgo seklumu un dumjības. Tie, kuri dzīvoja padomju laikā, minēto morāli psiholoģisko stāvokli var salīdzināt ar tā laika daudzu partijas sekretāru narcistisko un nekompetento diktatūru.

Tas viss ir reāli iespējams. Ja jau pie mums ir iespējams vienā naktī no ielas nonākt Valsts prezidenta krēslā, tad kādai komentāru superzvaigznei kļūt par menedžeri kādā dzīves jomā noteikti ir vēl vieglāk, nesastopoties ne ar kādu pretestību. Pie mums Valsts prezidenta izvēle tomēr ir mazliet saķēpināta ar valdošās kliķes ķīvēšanos un tirgošanos.

Komentāri drastiski  iznīcina kultūras tradīcijas. Saprotams, ne visās zemēs tas notiek vienādā mērā. Ne visur komentāru obskurantiskais potenciāls ir spējīgs dramatiski ietekmēt kultūru un iznīcināt tradīcijas.

Acīmredzot visnepatīkamāk ir tajās nacionālajās teritorijās, kurās ir stingri nostiprinājusies masu fenomenu segmentācija. Respektīvi, masu cilvēki un masu formāti valda dzīves (kultūras) visos procesos. Uz katra soļa pie varas ir masu cilvēki. Viss notiek vienīgi atbilstoši masu izdarību loģikai un kārtībai.

Tādas teritorijas tagad ir sastopamas. Tām ir veltītas drūmas analītiskās publikācijas. Arī pie mums Latvijā.

Pirmkārt un galvenokārt runa ir par klusēšanas tradīcijas iznīcināšanu. Nākas pieļaut, ka kāds no jaunajiem prātvēderiem par to vispār nav neko dzirdējis.

Rietumu civilizācijā ir tūkstošiem gadus izauklēta klusēšanas metafizika un poētika, dzīves gudrība un reliģiskā svētība. Klusēšanas tradīciju sargā baznīcas, ģimenes, mācību iestādes, gudrās zemēs – valsts ideoloģija un pedagoģija.

Esmu pārliecināts, ka pašlaik arī pie mums Latvijā joprojām ir ģimenes un pedagogi, kuri kvēli turpina saglabāt klusēšanas tradīciju, ar tās garīgo lietderību iepazīstinot bērnus un mazbērnus, skolēnus un studentus. Par klusēšanas svētību no kanceles atgādina mācītāji.

Klusēšana ir komunikācijas ļoti svarīga sastāvdaļa. Klusēt nozīmē klausīties, būt pieklājīgam un parādīt uzmanību sarunas biedram. Cilvēka sakars ar pasauli realizējās ne tikai valodas formā, bet arī klusēšanas formā.

Klusēšana ir pašcieņas korekta un patīkama izpausme. Klusēšana liecina par domas stabilitāti un zināšanu patstāvību. Klusēšana ir garīgās pieredzes mods (substances īpašība).

Klusēšana ir poētisks paņēmiens. Īpaši dramaturģijā un aktieru mākslā, kad klusēšana ir ļoti efektīva īstenības estētiskā reprezentācija. Visvairāk mīlam aktierus ne vien ar skaistu balsi, bet arī meistarību ieturēt pauzi. Teātra mākslas pedagogi uzskata, ka nevar iemācīt ieturēt pauzi, ja šī prasme nav cilvēka gēnos.

Garīguma imitācija ir runāšana un skatīšanās spogulī. Garīgums ir īsts tad, kad klusē un neskatās spogulī. Garīgums ir īsts tad, kad tam nav pašmērķīga vērtība un tas nekļūst refleksijas, tātad – runāšanas, priekšmets.

Par klusēšanu ir sastādīti aforismu krājumi, sarakstītas grāmatas un disertācijas. Populārākais aforisms: klusēšana – zelts. Savukārt populāra dzīves gudrība ir klusēt vajadzīgajā brīdī.

Jāklusē ir par to, kas attiecas tikai uz tevi. Labāk ir klusēt līdz laipnam lūgumam neklusēt, nekā runāt līdz dusmīgai pavēlei apklust. Ja nav klusēšanas dziļuma starp cilvēkiem, tad vārdi neko neizsaka.

XX gadsimta nogalē Rietumu civilizācija pārvērtās pļāpāšanas impērijā. Pļāpāšanu galvenokārt izraisa attiecīgā traģiskā dzīves loģika (dzīres mēra laikā) un jaunās informācijas tehnoloģijas. Rietumu civilizācijā nekad agrāk nebija tādi tukšvārdības plūdi, kādi sākās demogrāfiskās pārejas un Interneta laikmetā.

Pļāpāšanas impērijā strauji tiek aizmirsta nepieciešamība audzināt klusēšanu. Rietumu pedagoģiskajās mācībās klusēšanas audzināšanai vienmēr ir bijusi svarīga loma. Bērni tika audzināti klusēt vecāku cilvēku klātbūtnē. Bērni tika audzināti neiejaukties pieaugušo cilvēku sarunā.

Ģimnāzijās skolotāji un universitātēs pasniedzēji jauniešus mācīja cienīt un izturēties ar dziļu pietāti pret māksliniekiem un zinātniekiem, izciliem valstsvīriem un sava amata meistariem. Mācīja viņu darbus un darbību cītīgi studēt, bet nevis tūlīt vērtēt vai pat noliegt.

Jauniešiem delikāti lika saprast, ka konstruktīvi cienīga diskusija un polemika var notikt tikai starp erudēti un profesionāli līdzvērtīgām personībām. Skolēnam un studentam ir muļķīgi uzplīties ar savu viedokli mācību un studiju laikā. Ģimnāzista un studenta galvenais uzdevums ir iegūt zināšanas un atskaitīties par iegūtajām zināšanām, bet nevis bravūrīgi lielīties ar savu viedokli, kas parasti ir emocionālā reakcija tā saucamās sadzīves jeb (prasti sakot) ķēķa filosofijas garā.

Šodien ākstīgi modīgo komentāru un sava viedokļa bumu lielā mērā sekmē postmodernisma neoliberālistiskā un farizejiskā žvadzēšana par uzskatu brīvību un idejisko plurālismu, demagoģiski neatzīstot nekādu patiesību. Tas ir novedis pie tā, ka gandrīz visa jaunā paaudze ir gatava komentēt un uzstiept savu viedokli bez elementārām zināšanām un pietiekamas praktiskās pieredzes par jebkuru māksliniecisko, zinātnisko, politisko un sociālo jautājumu.

Mūsu saitos īpaši aktīvie sokrāti komentē jebkuru publikāciju. Viņi to dara ar lepni paceltu galvu, neprotot pat pareizi rakstīt, pareizi lietot terminus utt.

Viņi, protams, pagaidām nezina, ka valodas skaidrība ir savdabīgs spogulis domāšanas skaidrībai. Proti, skaidra valoda liecina par skaidru domāšanu. Viņu neskaidrā valoda tāpēc ir vispārliecinošākais pierādījums viņu neskaidrās domāšanas kritiski zemajai pakāpei.  

Pašrealizācijas iespējas ir sociāli vajadzīga terapija katrā valstī un katram cilvēkam. To neviens neapšauba. Taču ačgārna situācija iestājās tad, ja tiek apzināti veicināta pašrealizācijas simulācija.

Tagad simulāciju veicina jaunā tehnika: internets, spēles, hologrāfija, interaktīvie digitālie pakalpojumi u.c. Tagad simulāciju veicina transnacionālie spēki, kuri izmanto jauno tehniku savtīgās interesēs.

Jaunā  tehnika formē virtuālo realitāti. Tādējādi apzināti tiek grauta īstā realitāte, lai tā cilvēkiem nevarētu kalpot pašrealizācijai. Tiek darīts viss iespējamais, lai īstā realitāte nebūtu jaunrades, iedvesmas, spēka, garīguma, enerģijas, ideju, teoriju un koncepciju avots. Tiek darīts viss iespējamais, lai īstā realitāte pārvērstos mēslu bedrē un cilvēki sapņotu pārcelties uz virtuālo pasauli. Vieni ar spēlēm, otri  ar Facebook, trešie ar narkotikām, ceturtie ar komentāriem.

Tādējādi cilvēkus pieradina dzīvot simulakru pasaulē. Arī komentāri ir sava veida simulācija. Ja anonimitāte nepiesegtu šo simulāciju, tad daudzi komentāru fani rosītos savādāk. Saprātīgākie lasītu, krātu zināšanas, kontemplatīvi pārdomātu izlasīto, tūlīt (filosofiski apzinoties savu zināšanu nepilnību) tiektos pēc jaunām zināšanām. Garīgi pilnvērtīgajā reālajā dzīvē tikai anormālam subjektam var ienākt prātā simulēt Sokrātu un pašam sevi lielīt spoguļa priekšā.

Bet šodienas realitāte ir skaudra. Legālā simulācija – tā ir mūsu dzīves norma. Katrā ziņā jaunās paaudzes dzīves norma. No tās neviens jaunās paaudzes pārstāvis tik viegli negribēs atteikties. Brīvprātīga atteikšanās būs retu izņēmumu gadījumi.

Pie tam neviens mūsu sociālais institūts nav īpaši ieinteresēts jauno paaudzi atrunāt un atbrīvot no legālās simulācijas važām. Mūsu sociālie institūti tagad ir tā orientēti, ka tiem ir izdevīga legālajā simulācijā apmāta ne tikai jaunā paaudze, bet viss sociums. 

Attēls no posttypography.com

Novērtē šo rakstu: