Iesaki rakstu: 
Eiropā ir tāda organizācija - Prāgas platforma, jeb pilnā vārdā „Eiropas atmiņas un sirdsapziņas platforma”, kas vieno 43 institūcijas no 18 valstīm ar mērķi izglītot sabiedrību par totalitāro režīmu pastrādātajiem noziegumiem. Man bijis tas gods šajā organizācijā pārstāvēt Latvijas okupācijas izpētes biedrību.
Ar lielu pārsteigumu izlasīju, ka Prāgas platformas prezidents Jorans Lindblats ir apturējis Čehijas Totalitāro režīmu izpētes institūta dalību Prāgas platformā, neskatoties uz to, ka šis institūts bija viens no platformas dibinātājiem. Kā iemeslu šādam izšķirīgam solim prezidents minējis to, ka vadības grožus Čehijas institūtā pārņēmuši komunistu kolaboranti jeb bijušie komunistiskās partijas nomenklatūras funkcionāri, kas ir nepieļaujami saskaņā ar platformas statūtiem.
Piekritīsit, šodienas Latvijas iedzīvotāja ausij Lindblata lietotais vārdu savienojums „komunistu kolaborants” skan visnotaļ nepierasti, pat nedaudz ekstrēmi. Nacistu kolaboranti, jā, - tādus mēs zinām un vienbalsīgi nosodām, bet ar komunistu kolaborantiem ir nedaudz sarežģītāk. Tiesāts tāds mums neviens nav, ja neskaita Alfrēdu Rubiku, taču arī viņa grēki acīmredzami nebija nekādi nopietnie, jo pretējā gadījumā viņš šodien jau cēli nepārstāvētu mūsu valsti Eiropas parlamentā.
Latvijā izveidojusies paradoksāla situācija - visi (izņemot PSRS laika iebraucējus) atzīst, ka okupācija bija, taču šīs okupācijas īstenotāju - okupantu un kolaborantu - nav. Ir tikai kaut kādi mistiski čekas ziņotāji un arī to vārdi vēl ar vien, izmantojot dažādus ieganstus, tiek turēti slepenībā, tādējādi kultivējot maldīgu uzskatu, ka īstie vainīgie par PSRS okupāciju droši vien būs tais maisos. Taču ir pilnīgi skaidrs, ka ziņotāji nebija galvenie PSRS okupācijas realizētāji Latvijā.
Galvenie biedri, kas rūpējās, lai PSRS okupācija šeit noturētos maksimāli ilgi, bija Latvijas komunistiskās partijas vadītāji, LKP CK locekļi. Tieši viņi deva pavēles čekai. Tieši viņi vadīja un koordinēja čekas represijas pret Latvijas neatkarības cīnītājiem. Arhīva dokumenti par to nepārprotami liecina.
Es zinu, ka daudzi vēl arvien godā bijušos LKP CK vadoņus, jo viņi atjaunoja Latvijas valsti. Diemžēl tā ir taisnība. Esošā Latvijas valsts patiešām tika veidota komunistiskās partijas funkcionāru vadībā. Es gan to nesauktu par valsts atjaunošanu. Korektāk acīmredzot būtu runāt par LPSR valdošās elites plūstošu transformāciju kapitālisma apstākļos pēc PSRS sairšanas. Ja tādās valstīs kā Čehija un Polija pēc 1990. gada lietas pārņēma bijušie politieslodzītie, tad Latvijā - tā pati vecā LPSR varas elite.
Komunistisko funkcionāru un viņu draugu privātīpašumā pamazām pārceļoja valsts manta, savukārt atjaunotā Latvijas Republika kļuva par vienu no vistrūcīgākajiem un atpalikušākajiem apvidiem visā Eiropā. Jēdziens „komunistu kolabrants” mūsu 4. maija republikā neiesakņojās, jo bija pretrunā ar 20 gadus plaši kultivēto mītu, ka bez komunistu un čekistu gudrās virsvadības latviešu tauta nekādu brīvību sev izcīnīt nespētu. Kur nu vēl valdīt un organizēt biznesu pēc neatkarības iegūšanas. To, protams, spēja tikai bijušie LKP, VĻKJS un VDK vadības cilvēki, kuri „par laimi” neliedza savu palīdzību.
Aptuveni tā Latvijas neseno vēsturi izprot liela daļa jaunatnes, kura barota ar 4. maija oficiālās historiogrāfijas mītiem.
Domāju, ka šodien, kad atkal aktualizējies čekas maisu jautājums, būtu nepieciešams izskaidrot, kāda tad bija ierindas „stukaču” un kāda LKP funkcionāru loma, piemēram, čekas represiju koordinēšanā laikā, kad gruva Padomju savienība un kad latviešu aktīvisti veidoja pirmās organizācijas Latvijas neatkarības atbalstam (Helsinki-86, LNNK, Pilsoņu komitejas).
Tāpēc es atbalstu Latvijas Okupācijas muzeja vēsturnieka Dr. Ritvara Jansona pausto viedokli, ka būtu nepieciešams zinātnisks pētījums, kurā šie jautājumi būtu salikti pa plauktiņiem. Tas ievērojami mazinātu ažiotāžu ap čekas ziņu pienesēju maisiem un fokusētu starmešu gaismas uz galvenajiem personāžiem - uz tiem, kuri deva pavēles, tiem, kuri vadīja represijas pret Latvijas brīvības cīnītājiem.
Šodien šie biedri, kurus Eiropā dēvē par galvenajiem „komunistu kolaborantiem”, pie mums klusi vada savas vecumdienas komfortablos apstākļos. Siltās čībās pie televizora viņi ar labpatiku noraugās, kā tauta nu jau divdesmit gadus ņemas ap čekas ziņotāju maisiem un, ja Dies’ (jeb Ļeņins) dos, ņemsies vēl 30 gadus saskaņā ar pēdējiem ierosinājumiem. Kas notiks pēc tam, tas viņus vairs īpaši neinteresē. Ja kāds ļoti gribēs, varēs tad arī publiskot un pētīt, galvenais, lai tagad liek mieru. Vismaz gadus desmit, divdesmit, jeb, vislabāk ar rezervi - trīsdesmit.
Raksts pirmoreiz publicēts apollo.lv 2014. gada 17. janvārī.
Seko mums 
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
