Kur Latvijas valstij ņemt naudu? No cilvēkiem, kuriem tā ir?

No viena sava laba paziņas, cienījama vecuma, gudra ebreju tautības cilvēka reiz dzirdēju ebreju joku par šo tēmu - “Kur ņemt naudu? No cilvēkiem, kuriem tā ir“. Izskatās, ka mūsu sabiedrība ar valdību priekšgalā jau sen šo dzīves gudrību ir ņēmusi par pamatu, izveidojot daudzus mūsu valstī esošos kontroles dienestus.

Jūs teiksiet – kāds sakars rakstam ar privātu kantori, kurš, spriežot pēc viņu web lapā atrodamās informācijas, ir starptautisks? Es atbildēšu – zivs pūst no galvas – biznesa vidi nosaka un regulē valsts. Mūsu valstī noteikti.

Mūsu valstī mierīgi privāts uzņēmums “Conventus” var sūtīt iedzīvotājiem sodus par it kā nesamaksātajiem rēķiniem pašvaldības uzņēmumam“ Rīgas Satiksmei” (tas pats “pārkings”) kopš 2013, 2014. vai 2017.gada. Kurš var pārbaudīt – pārkāpums bija? Sods nav samaksāts? Vai varbūt kļūdaini tika ievadīts automašīnas numurs, reģistrējot stāvvietu? Nu jā, tās ir biezo problēmas, ja ģimenē ir auto. Un tikai maksā kopā ar vājprāta uzcenojumu. Tiesa arī to sen legalizējusi par normu. Ikvienā jomā, ne tikai autostāvvietām.

Turpināšu ar pilnībā valsts uzraudzībā esošu sfēru – foto radariem (neesmu gan pārbaudījis, vai to “apkalpošanai” nav izveidots kāds privātais uzņēmums, vienu brīdi pavisam noteikti bija).

Tātad - foto radari. Pirms dažiem mēnešiem atbildīgie par satiksmes drošību uz mūsu valsts ceļiem paziņoja, ka foto radaru projekts sevi nav attaisnojis un ka nepietiek līdzekļu to uzturēšanai. Respektīvi, sen radušās aizdomas par to, ka foto radari mūsu valstī ir savdabīgs biznesa veids, peļņas avots, nevis rūpes par satiksmes drošību, apstiprinājās. Tika demontēts vienīgais vidējā ātruma mērošais posms uz nesen izbūvētās “Maskavas šosejas’’.

Ko mēs vēl varam novērot saistībā ar foto radariem? Pareizi – to atrašanās vietas. Es bieži gribētu pajautāt speciālistiem – ko tieši šeit šī iekārta dara? Labi, pieņemsim – kalpo, lai samazinātu plūsmas ātrumu. Tad kādēļ stacionārie foto radari periodiski tiek griezti uz otru pusi, lai “šautu mugurā”? Pareizi – ienākumiem no darbības jābūt, radariem ir jāpelna (un ar satiksmes drošību tam nekāda sakara nav)!

Pārvietojamie foto radari ir atsevišķa tēma. Ļoti bieži neatstāj sajūta, ka to novietošanai nav nekāda sakara ar satiksmes drošības uzlabošanu, bet elementāru peļņu. Taisns posms, divjoslu šoseja, saulaina brīvdiena. Un ceļa malā trijkājis ar kasti uz tās. Un daždesmit metrus tālāk pelēks “kabluks” ar avīzi lasošu pilsoni iekšā.

Pēdējā laikā viņi ir kļuvuši vēl izdomas bagātāki – pārvietojamo foto radaru novieto ceļa malā, stāvoša transportlīdzekļa aizsegā. Stāv ceļa malā buss, aiz viņa foto radars. Izdomas bagāti ļaudis, neko piebilst. Tikai mans jautājums ir iepriekšējais: šīs iekārtas - foto radari ir peļņas avots vai līdzeklis drošības uzlabošanai? Es saprotu, esmu jau to vairākkārt teicis – mūsu valstī ļoti labi prot izmantot vajadzīgas lietas šauras sabiedrības daļas, lasi – ierēdņu labklājības celšanai. Nevis visas sabiedrības, bet šauras grupas labklājībai.

Es apzināti sāku ar vieglāko un visiem saprotamāko daļu – parkošanās, foto radari. Mums vēl ir daudzi, pēc būtības represīvi dienesti. Pats populārākais – Valsts ieņēmumu dienests. Jebkura, vismazākā pieļautā kļūda – tas ir sods. Sods un uzrēķins, lai cilvēks turpmāk labāk orientētos mūsu vienkāršajā un uz izaugsmi vērstajā nodokļu sistēmā. Vai arī, lai bankrotētu.

VID ir labi kalpojis arī kā “nolikšanas pie vietas” institūcija. Kas notiek ar valstij nepaklausīgajiem? Kas notiek ar advokātiem, kuri tiesājās ar valsti un ar pašu VID: pareizi – privātais audits. Padomju laikā bija teiciens – lai tik būtu cilvēks, pants atradīsies. Un tas viss laikā, kad PVN shēmas vai kontrabandas vilciena sastāvi paliek nepamanīti. Vienlaikus zibens spēra videokamerās uz robežas, tad ilgstoši PVN daļu vadīja dāma, kuras vīrs sēž un ir sēdējis cietumā par smagiem noziegumiem. Un tā tālāk. Es jau esmu izteicies - cik ļoti patiesībā mēs sākam līdzināties PSRS un apsmaidītajai Krievijas Federācijai?

Vēl mūsu valstī ir tāds Pārtikas un veterinārais dienests. Nenoliedzot katras šīs pieminētās institūcijas pozitīvi vērtējamo pienesumu, pārāk bieži tās tiek izmantotas represijām pret privātiem uzņēmumiem un privātpersonām. Vienreiz man kāds restorāna īpašnieks stāstīja absurdu, cik reizes kontroles dienesti ir bieži viesi, it kā šis restorāns gribētu noindēt visus savus apmeklētājus. Ko šī institūcija dara pašlaik? Saņem pilnu algu, pareizi.

Reiz, pusdienojot paziņam piederošā armēņu restorānā, novēroju, kā ienāca Valsts valodas centra darbinieki un gribēja satikt īpašnieku. Īpašnieks – armēņu tautības cilvēks, kurš brīvi pārvalda 4 (ieskaitot latviešu) un sarunāties var 5(!) valodās, iznāca aprunāties. Par ko bija saruna? Par to, vai restorāna nosaukums atbilst valodas likumam, vai par to, kādā pakāpē īpašnieks pārvalda valsts valodu? Vai par to, ka restorāna mājas lapā nedarbojās latviešu valodas versija, vai tajā bija kļūdas? Ko vispār šie ļaudis meklēja privātā uzņēmumā?

Man, latvietim, bija kauns. Šis pats kungs man turpinājumā izteicās – vēl jau ir daudzi citi… kaudze cilvēku un institūciju, kuri pēc būtības nodarbojas ar reketu. Un, starp citu, tagad krīzē Valodas centra vadībai esot piemaksa. Par ko?

Vēl mums nesen ir izveidota struktūra ar globāliem procesiem atbilstošu nosaukumu - Finanšu izlūkošanas dienests. Es nemēģinu iztēloties, kas notiek cilvēku prātos, kuri dienestu Latvijā nosauc šādā vārdā, es tikai pajautāšu – ko šī organizācija ir paveikusi (lai valstī būtu lielāka labklājība), ko dara pašlaik un kā redz savu vietu Latvijas (un acīmredzami – pasaules) finanšu saimniecībā?

Kā viņi taisās pierādīt savas eksistences nepieciešamību šodien? Jo ir piešķirts dāsns budžets, tiešām dāsns. Un valdība izliekas, ka nav dzirdējusi manus aicinājumus pārskatīt šīs institūcijas lomu atbilstoši situācijai.

Ko viņi šobrīd darīs? Kādu finanšu plūsmu izlūkos? Kā apgūs piešķirtos 10 miljonus EUR gadā? Maksātnespējas kontroles dienests - drīz kontrolieru būs vairāk par uzraugāmajiem, bet valsts no tā kļūst bagātāka? Visizdevīgāk ir strādāt profesijās, kur atņem citiem. Valsts amatpersonas miljonāri. Nevis bizness - miljonāri, bet tie, kuri atņem. Tas ir nepareizi pašos pamatos.

Nobeigumam. Vai šādi būtu jānotiek civilizētā Eiropas valstī? Vai civilizētā Eiropas valstī tevi soda, ja uz 20 minūtēm ieskrien pārtikas veikalā? Vai civilizētā valstī VID ar automātiem iet pārbaudīt dīkstāves pabalstu saņēmējus vai taisa pārbaudi restorāna darba laikā, restorāna viesiem klātesot? Vai vismaz tam jānotiek šobrīd, kad cilvēkiem acīmredzami nav lieku līdzekļu, mēs varētu neizmantot mums piešķirto varu, dienesta stāvokli naudas atņemšanai cilvēkiem? Vai mēs nevarētu sākt reiz domāt, kā pelnīt, nevis atņemt un pārdalīt? Jautājumi retoriski. Skaidrs ir viens - kaut kam ir jāmainās. Radikāli.

Lai jums visiem laba diena, draugi. Centīsimies būt iejūtīgi. Mēs katrs. Mēs to varam. Sākt dzīvot kā civilizēta, ne represīva valsts. Un tas ir domāšanas maiņas jautājums. Mums visiem.

Novērtē šo rakstu: