Pietiek :: Lai panāktu čekas maisu nepubliskošanu, Maizītis pat atnesis uz žurnāla redakciju un izrādījis VDK materiālus
Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Lai panāktu čekas maisu neatvēršanu un LPSR Valsts drošības komitejas (VDK) aģentu vārdu nepublicēšanu, Satversmes aizsardzības biroja (SAB) direktors, bijušais ģenerālprokurors Jānis Maizītis ir bijis gatavs uz interviju žurnāla redakcijā pat atnest līdzi un izrādīt viņa vadītās iestādes rīcībā esošos VDK materiālus, - tā rāda žurnāla Klubs jaunākajā numurā publicētā saruna ar Maizīti.

„SAB vadītājs Jānis Maizītis uz redakciju atnāca, līdzi ņemot ekskluzīvu uzskates materiālu – to, kā izskatās čekas maisu saturs, un to, kā Latvijā sen vairs nav,” notikušo atstāsta žurnāls.

„Šobrīd diskusija sabiedrībā ir tik destruktīva, tāpēc spēru šādu soli. Esmu gatavs parādīt to, ko izpētes komisija negrib nākt skatīties. Izskaidrot to, kādai bija jāizskatās aģenta lietai. Mums ir tikai viens paraugs, sevišķi slepens savā laikā. Pašu aģenta lietu Latvijā vispār nav,” savu rīcību skaidrojis Maizītis.

SAB direktors gan nav atklājis konkrētus vārdus un uzvārdus, toties ar no SAB telpām iznesto dokumentu palīdzību dažādos veidos ir mēģinājis pamatot savu jau iepriekš uzstājīgi pausto viedokli – ka čekas maisu saturu pilnā apmērā noteikti nevajag publiskot.

Pietiek šodien publicē spilgtākos SAB direktora argumentus – kāpēc čekas maisi vismaz pašlaik un vismaz pilnā apmērā noteikti neesot publiskojami:

- „Vai kartotēka, kas atrodas Totalitārisma seku dokumentēšanas centrā, ir pilnīga vai nav. Es ar 99% pārliecību varu teikt, ka nav pilnīga. Ir daudz stāstu no pašiem politiķiem par to, ka Augstākajā padomē maisi krituši ārā. Kreituses kundze nesen atklāja, ka zina par gadījumu, kad kartīti piedāvāts pirkt. Tas bijis iespējams tāpēc, ka nav atskaites punkta, cik bija jābūt kartītēm, kad kartotēku pārnesa no VDK uz Augstāko padomi.”

- „Kartīte ir, bet Godmaņa kungs ir izgājis tiesisko kārtību, kādā konstatē vai nekonstatē sadarbības faktu. Viņš publiski visu laiku atkārto - tiesa sadarbības faktu nav konstatējusi. Ko tālāk? Viņš un visi tie, par kuriem tiesa devusi šādu atzinumu, ir pakļaujami sarakstam vai nav? Vienmēr var strīdēties par to, kāda ir pierādīšanas latiņa, bet to tiesa ir pateikusi likumīgā veidā. Mēs tagad to visu nojaucam un sakām - nē, viņi tomēr arī visi ir vienā sarakstā. Tā nevar rīkoties.”

- „Maisu publiskošanas ieguvums nebūs samērojams ar kaut kādiem taisnīguma, pašattīrīšanās principiem, jo tas nav iespējams pilnībā objektīvu apstākļu dēļ. Kāds, kurš ir atstāts maisā, nonāks publiskā sarakstā, bet cits ir izņēmis vai nopircis kartīti. Kāda tam saistība ar elementāru taisnīgumu?”

- „Jābūt ļoti, ļoti uzmanīgiem, publicējot vārdus, uzvārdus. Esmu pārliecināts, ka cilvēki bez pamata ieraudzīs, ka ir čekas ziņotāji. Mēs tomēr pretendējam uz to, ka esam tiesiska valsts. Būs tiesu procesi par goda un cieņas aizskaršanu, personas datu izpaušanu. Tas ir iemesls, kāpēc mēs komisijas pētniekiem prasām saistību rakstu. Mēs kā iestāde neesam gatavi atbildēt par kaut kādas neskaidras informācijas publiskošanu. Ja kāds ko tādu dara, tad, lūdzu, mīļie draugi, ejiet un paši atbildiet starptautiskajā vai cilvēktiesību tiesā. Mēs tomēr dzīvojam citā tiesiskā telpā ar citām garantijām personas privātās dzīves aizsardzībai.”

- „Totalitārisma seku dokumentēšanas centra 18. pants nosaka, ka mums ir tiesības neizpaust informāciju par VDK darbiniekiem un aģentiem, tas ir arī mūsu pozīcijas pamatā.”

- „Aģenti bija dažādi, jāpēta, ar ko tie nodarbojās. Vai tā tiešām bija ideoloģiskā piektā nodaļa vai aģenti, kas sāka VDK strādāt ar organizēto noziedzību - laikā, kad komunisti sāka atzīt, ka tāda tomēr pastāv. Ne jau milicija nodarbojās ar organizēto noziedzību. To pamatā darīja VDK. Tas arī ir viens no paradoksiem. Aģents varbūt ir palīdzējis strādāt ar organizēto noziedzību, un mēs viņu tagad tā mierīgi atklāsim...”

- „Ja es būtu politiķis, teiktu - viens variants ir pagarināt termiņu un priekšvēlēšanu gaisotnē neskriet ar galvu sienā, radot papildus neizpratnes. Publiski jau arī ir ļoti grūti izskaidrot visas nianses - kādas būs juridiskās, sociālās sekas. Pirmsvēlēšanu gaisotnē daudzas lietas akli notiek. Tas nav īstais brīdis.”

- „Pētīt noteikti vajag, bet ir jābūt skaidrai metodoloģijai. Nevis sākt ar to, ka viss ir publiskojams, bet pētīt un saprast, ko no tā visa var izlobīt. Par ko tika ziņots, kas bija cilvēki, kuri ziņoja, cik lielā mērā ziņojumi ietekmēja citu cilvēku dzīvi. Piemēram, ja ir runa par Smerš aģentiem, tad ir skaidrs - viņi šāva nost. Varbūt tā ir daļa, kas jāpublisko.”

- „Manuprāt, ir jāgrupē un jāskatās, kas ir jāpublisko, bet tā vienkārši publiskot sarakstu - tā nu gan noteikti ir nepareiza pieeja. Viena lieta, ka cilvēki savstarpēji runā - jā, es zinu, viņš bija VDK, bet otra, ka valsts tagad, piemēram, Latvijas Vēstnesī nodrukās sarakstu ar vairāk nekā 4000 uzvārdiem, neko neskaidrojot. Ja cilvēks vēl ir dzīvs, kāpēc ar viņu neaprunāties, tai mēs zinātu viņa versiju? Varbūt VDK darbinieks vēl ir dzīvs? Tā ir pētīšana, izpēte, izzinot darba metodes, ar kādām strādāja totalitāra režīma drošības iestādes. Lai to darītu, jābūt zināšanām, pieredzei un tas, manuprāt, ir milzīgs darbs, kas jādara.”

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...