Iesaki rakstu: 
Saistībā ar Pietiek jau daudzkārt aprakstīto Lato Lapsas gadiem ilgo cīniņu ar likumu ne visai ievērojošiem un cienošiem specdienestu un "tiesībsargāšanas" iestāžu pārstāvjiem šodien pārpublicējam šonedēļ laikrakstā Diena publicēto interviju par jaunumiem šajā jomā un žurnālista secinājumiem.
- Agrāk lasījām, kā Lato Lapsa kritizē politiķus. Tagad mērķis – Drošības policija. Kāpēc?
- Nu jau visi zina, ka pirms diviem gadiem pret mani bija safabricēts Drošības policijas (DP) kriminālprocess par grāmatu Cits ķēķis. Tajā bija publicēts kāda cilvēka iesniegums, ko DP vēlējās pasniegt, ka es esmu nelikumīgi ieguvis personu elektroniskā pasta saraksti. Divus gadus šis process gāja. Un viena lieta ir rakstīt par šādām lietām, otra – redzēt, kā patiešām šādas lietas notiek, kad acīmredzami pasūtīts kriminālprocess un viss, ko tu, cilvēks, dari un mēģini iestāstīt, ir kā pret sienu, kā izmeklētājs vienkārši primitīvi melo un arī tiek pieķerts melos. Kad pēc diviem gadiem prokuratūrai šī muļķošanās apnika, tā šo kriminālprocesu izbeidza nozieguma sastāva trūkuma dēļ.
- Kādi no tā secinājumi?
- Mēs dzīvojam valstī, kurā, ja tu pats ļoti rūpīgi visdažādākajos tehniskajos veidos nefiksē visu, kas ar tevi notiek, tad tev ir daudz mazākas, pat nē – tev vispār nav nekādu iespēju attiecībā uz sevi kaut ko pierādīt. Tieši šajās dienās man rokās nonācis kāds videoieraksts, kurā policisti benzīntankā aiztur cilvēku. Piebrauc busiņš, cilvēks apguļas, kā viņam saka, tad viņu rūpīgi atspārda, bet pats traģiskākais, ka pēc tam šis cilvēks dabū administratīvā pārkāpuma protokolu par nepakļaušanos policijas likumīgajām prasībām. Viņa laime bija tā, ka policija bija pietiekami stulba, lai to visu izdarītu degvielas uzpildes stacijā, kur ir kameras, un pietiekami stulba, lai nepaspētu šo kameru ierakstus izņemt un iznīcināt. Līdz ar to cilvēks no šī administratīvā pārkāpuma izvairījās.
Tad, lūk, pēc tam, kad šis kriminālprocess man laimīgi beidzās, kā zinātkāram un drusku principiālam cilvēkam man kļuva interesanti. Viena lieta – viens pasūtīts kriminālprocess, otra – cik vispār uz mūsu t. s. tiesībsargāšanas iestādēm attiecas likums. Kā rezultātā īsā laikā iedzīvojos tieši tāpat kā minētais atspārdītais pilsonis divos administratīvā pārkāpuma protokolos par it kā nepakļaušanos DP likumīgajām prasībām. Abas lietas bija pilnīgi absurdas, abas aizgāja uz tiesu, abās DP neuzskatīja par vajadzību pat acis rādīt, uz vienu DP darbiniekus kā lieciniekus nācās pat izsaukt, liecinieki meloja, ka ausis vien kust, bet viņiem, kā par nelaimi, atkal bija audioieraksts. Abas lietas pirmās instances tiesa noraidīja, jo pārkāpumu sastāva nav. Šajā brīdī sākas tas, kas ir, manuprāt, pavisam interesanti, Valsts policijas vadība – nevis kāds ierindas darbinieks, kurš šos protokolus sastādīja, bet vienā gadījumā Grišins, kurš ir Kriminālpolicijas priekšnieks, un otrajā gadījumā Ķuzis, kas ir Valsts policijas priekšnieks, tiesas spriedumu pārsūdzēja.
- Nākuši klāt jauni pierādījumi?
- Kā jau tas plaši aprakstīts, iepriekš es tiku aizturēts DP telpās par to, ka es veicu sarunas audioierakstu. No tā pilnīgi skaidri saprotams, kas man tiek prasīts un ko es atbildu.
- Nekādu valsts noslēpumu?
- Nē. Valsts policija šo audioierakstu pievienojusi lietas materiāliem. Bet tas pilnīgi netraucē Valsts policijas priekšniekam ģenerālim Ķuzim apelācijas sūdzībā tiesai sākt primitīvi melot.
- Konkrēti kā?
- Audioierakstā, atbildot uz aicinājumu nākt uz pārbaudi, Lato Lapsa saka: «Labi, tūlīt nākšu, bet man ir jautājumi, kurus vēlos jums uzdot.» Ķuzis raksta: «Minēto Lapsa atteicās izpildīt.» Lato Lapsam vienīgais, kas tiek pavēlēts, – «izejiet pārbaudi». Ķuzis raksta apelācijas sūdzībā: «Lato Lapsam tika lūgts nekavējoties pārtraukt prettiesisku informācijas ieguvi ar audio un, iespējams, citu ierakstošo tehniku.» Bet audioieraksts skaidri rāda, ka nekāda šāda prasība nav izteikta! Pirmās instances tiesa ļoti skaidri pasaka, ka administratīvā pārkāpuma protokolā nekas tāds nav fiksēts, ko jūs vispār te darāt! Ķuzis raksta: lai gan policijas darbinieku liecības nav pašas par sevi uzskatāmas par absolūti ticamām un neapstrīdamām, Valsts policijas ieskatā policijas darbinieku liecinātajam par notikumiem, kas risinājušies, piešķirama augsta ticamības pakāpe. Respektīvi, mēs dzīvojam šobrīd valstī, kurā, lai cik tas šķistu neiespējami, Valsts policijas priekšnieks bez jebkādiem sirdsapziņas vai tamlīdzīgiem pārmetumiem vienkārši primitīvi melo tiesai. Es varu zem šiem vārdiem parakstīties.
- Sanāk, ka pašas policijas lietai pievienotais audioieraksts ir mazāk ticams nekā policistu atstāstītais?
- Jā, tā sanāk.
- Kā to izskaidrot?
- Administratīvā pārkāpuma protokoli Latvijā tiek sastādīti tūkstošiem. Valsts policijas priekšnieki, kuri personīgi pārsūdz administratīvā pārkāpuma lietā tiesas spriedumu, ir uz pirkstiem skaitāmi. Tad ir jautājums – kas ir tās personas, kas var tā palūgt Valsts policijas priekšniekam parakstīt šādu dokumentu, ka viņš nevar atteikt? Un nav runa tikai par Ķuzi. Pirms tam līdzīgu apelācijas sūdzību parakstījis Kriminālpolicijas priekšnieks Grišins. Viņš savukārt raksta, ka «Lato Lapsa agrāk mēģināja iegūt informāciju par Drošības policijas ēku kompleksu ar bezpilotu tipa lidaparātu», bet turpat nākamajā rindkopā: «par konkrēto gadījumu nav sastādīts administratīvā pārkāpuma protokols, jo fakti neliecina, ka lidojums ir veikts».
- Pretruna.
- Tā pat nav falsifikācija – kaut kāds absurda teātris. Un atkal tas pats jautājums – uz kāda āķa šim cilvēkam ir jāsēž, lai viņam kāds varētu atnest šādu papīru un teikt: nepīksti, paraksti un sūti prom?
Abās lietās tiesa pirmajā instancē pateikusi, ka nekāda pārkāpuma nav bijis. Valsts Grišina un Ķuža personā ir pārsūdzējusi. Tagad lietas ir apgabaltiesā.
- Lapsa kādam traucē? Arī Džeriņš savulaik kaitināja policistus, kamēr tie atrada, pie kā piesieties.
- Protams, normāls Latvijas pilsonis var neuztraukties, ka viņam kaut kas tāds var gadīties, jo viņš taču nekad neies pie DP ar diktofonu. Nelaime ir tā, ka šī sistēma, kurā likums tiek pakārtots labākajā gadījumā kaut kādām slepenām instrukcijām, bet sliktākā vienkārši amatpersonu viedoklim, ka jādzīvo tā un ne citādi, var attiekties uz pilnīgi jebkuru cilvēku, jebkurā situācijā. Es jau pieminēju to gadījumu benzīntankā. Nekad arī nebūtu ticējis, ka kaut kas tāds ir iespējams, ja es nebūtu redzējis, kā Latvijas Republikas neatkarīgās tiesas priekšā stāv DP darbinieks, kas ir izsaukts kā liecinieks, viņam prasa: pēc kāda likuma jūs rīkojāties, darot to un to, un šis DP pārstāvis smīnot tiesnesim saka: mums ir mūsu slepenās instrukcijas, pēc kurām mēs rīkojamies. Pēc būtības sanāk, ka nekāds likums viņiem nav rakstīts. Mana laime, tagad skatoties atpakaļ uz šīm situācijām, ir tas, ka es kā profesionāls žurnālists vienmēr esmu uzskatījis, ka tas, kas ir ierakstīts, tomēr rāda, kā bijis patiesībā. Ja man nebūtu šo ierakstu no sarunas ar Drošības policiju, viss, kam tu iestāstīsi, ka bija citādi? Pat ar visu audio vai video priekšā ir ķuži, kas saka, ka policijas darbiniekam vienmēr taisnība.
Seko mums 
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
