Latvijas paraugprove – Rīgas Latviešu biedrība

Nu jau pasauli sasniegušas ziņas par kārtējo krīzi Rīgas Latviešu biedrībā. Ar šo rakstu, pirmkārt, atvainojos avīzes Latvija Amerikā redaktorei Vitai Gaiķei par to, ka nosūtīju viņai savu feļetonu „Žēlaba”* bez izskaidrojošas pavadvēstules. Oficiālās  vēstules noformējums bija tik īsts, ka tajā sarakstīto  patiešām varēja uztvert par Rīgas Latviešu biedrības (RLB) tā laika priekšsēdētāja lūgumu augstākām instancēm. Tieši šī kļūme bija iegansts manai izslēgšanai no Rīgas Latviešu biedrības. Diemžēl traģikomiskajā „Žēlabā” daži patiesības graudi tomēr ir, tādēļ publikāciju nenožēloju. Uzskatu, ka ilgtermiņā tā palīdzēs mainīt situāciju uz labu.

Svarīgākais jautājums, uz kuru jārod atbilde: kādēļ biedrība, kas lika pamatus latviešu nācijai un valstij, laikā, kad atkal izšķiras mūsu tautas liktenis, stāv malā un muļķīgi smaida? Kādēļ biedrība nespēj apsaimniekot savu 8 miljonus latu vērto namu, nemaz nerunājot par peļņu, lai finansētu latviešiem svarīgus projektus – pētījumus, publikācijas, sabiedriskās diskusijas, jaunradi un kultūras attīstību?

Maza vēsturiska atkāpe.

Jau pirms četriem gadiem nejauši uzzināju, ka Rīgas Latviešu biedrība nav tikai Deglava romāna sižets vai 90. gadu sākuma kautiņi, bet ir organizācija, kas joprojām darbojas. Pēc nosaukuma spriežot, šai biedrībai vajadzētu pulcēt cilvēkus, kam ir svarīga latvietība, tādēļ sāku interesēties, ko tā dara, un, vai es varu tajā iestāties. Par darīšanu neviens man neko nemācēja izstāstīt, bet saņēmu atbildi, ka biedrībā tiek uzņemti cilvēki ar nopelniem, ordeņiem un pēc īpašiem ieteikumiem. Jaunus biedrus te negaidīja. 714 biedru vidējais (!) vecums 2009.gada beigās bija 74 gadi. Vislielāko īpatsvaru (208 biedri) sastādīja tieši vecumgrupa no 70 līdz 79 gadiem.

2010.gada pavasarī Ingmārs Čaklais atvēra biedrības durvis, ieaicinot tajā daudz jaunu un sabiedriski aktīvu cilvēku. Gada laikā, līdz 2011.gada pilnsapulcei, tika uzaicināti un biedrībā uzņemti 200 jauni biedri, tajā skaitā arī filozofe Maija Kūle, žurnāliste Sallija Benfelde, mācītājs Māris Ķirsons, brīvības cīnītājs Konstantīns Pupurs, dziesminiece Ieva Akuratere, EP deputātes Inese Vaidere, Sandra Kalniete un citi sabiedrībā pazīstami cilvēki. Kad arī mani uzaicināja iestāties biedrībā, es jutos pagodināta.

Jaunais RLB priekšsēdētājs paziņoja latviešiem Latvijā un pasaulē, ka Rīgas Latviešu biedrība nav un nebūs tikai nams, bet tie būs cilvēki, kam rūp savas tautas un valsts nākotne. Kā jebkurš cilvēks un vadītājs, kas kaut ko dara,  arī viņš ir pieļāvis kļūdas. Taču tās nevar salīdzināt ar pozitīvo pavērsienu, ko viņš iezīmēja biedrības ideoloģijā un saimnieciskajā darbībā.

Nams un kredīts.

Ingmārs Čaklais uzņēmās atbildību par biedrību brīdī, kad Parex bankas īpašnieku izraisītās un valdības veicinātās ekonomiskās krīzes dēļ aptuveni piecas reizes samazinājās biedrības maksas pakalpojumu apjoms. Drīz pēc tam izrādījās, ka uzkrāts arī milzīgs nodokļu un soda naudu parāds. Paņemot 143 410 Ls (198959,33 EUR) lielu kredītu, parādi tika dzēsti. Vēl ap simts tūkstoši latu tika rezervēti hosteļa būvniecībai un iekārtošanai. Kredītu bez ķīlas banka nedeva, tādēļ biedrības nams tika par šo summu ieķīlāts. Visus šos lēmumus pieņēma pilnsapulce. Katram pašam lemt, vai tas uz vispārējā fona ir liels vai mazs, taču citu risinājumu neviens nevarēja piedāvāt. Nodokļu parādi liedza pretendēt uz ES un valsts finansējumu dažādiem projektiem un draudēja ar tiesu darbiem.

Interesanti, ka lielākajai Latvijas sabiedrības daļai joprojām nav zināms, ka greznais nams Merķeļa ielā pieder biedrībai, nevis valstij. Tomēr šobrīd rādās, ka nams vairs nav bagātība, bet slogs, kuru biedrība nespēj nest. Arī visos strīdos un skandālos saistībā ar biedrību, vienmēr tieši nams tiek uzsvērts kā galvenā vērtība, ap kuru viss grozās. Vai tā tiešām ir? Vai vecākās latviešu sabiedriskās organizācijas pastāvēšanā un attīstībā tas ir vienīgais un galvenais faktors un mērķis?

Biedrības mērķi un pirmsākumi.

Biedrības mērķi noteikti statūtos un būtiskākie no tiem ir 3.1.1. sargāt un kopt latviešu tautas kultūru, valodu, tautas tradīcijas, nacionālo identitāti un latvisko dzīves veidu; 3.1.2. veicināt latviešu nacionālās piederības un valstiskās apziņas nostiprināšanos; 3.1.3. sekmēt izglītības, zinātnes, mākslas un literatūras attīstību.

Biedrības dibinātāji (1868.g.) bija gados jauni cilvēki, kam rūpēja latviešu stāvoklis – tautas izglītība, kultūra, nacionālā pašapziņa un saimnieciskā patstāvība, bez kuras pirmās trīs nevar pilnvērtīgi attīstīties. Biedrības namu viņi uzcēla viena gada laikā. Viņu pašaizliedzīgais darbs lika pamatus Dziesmu svētkiem, Brīvdabas muzeja etnogrāfiskajai kolekcijai, nākamās Latvijas valsts Universitātei, Nacionālajam teātrim, Mākslas akadēmijai un Zinātņu akadēmijai, un literārajai latviešu valodai un gramatikai. Tagad grūti iedomāties, ka to visu izdarīja saujiņa jaunu cilvēku. Par spīti visiem iekšējiem konfliktiem, tas tika paveikts.

Neatkarīgās Latvijas valsts pirmajos 20 gados par visu rūpējās valsts un biedrība kļuva par sabiedrības krējuma un nacionālās inteliģences, kultūras un zinātnes spožāko talantu pulcēšanās un izrādīšanās vietu. Biedrībā bija Jāzeps Vītols, Kārlis Mīlenbahs, Jānis Endzelīns, ģenerālis Balodis, Kārlis Ulmanis, u.c.

Nesenā vēsture.

Arī atjaunotās biedrības biedru vidū bija un ir kultūras un sabiedriskie darbinieki, mūziķi un zinātnieki, taču komisiju darbs bija apsīcis vai iegrimis rutīnā un biedrības galvenie mērķi sekmīgi piemirsti. Biedrība bija kļuvusi par vietu, kur dzied un danco, spēlē zolīti, runā esperanto, zīmē exlibri grāmatzīmes un šaurā vecu profesionāļu lokā savstarpēji izrādās biedrības komisiju vadība. Jaunu asiņu trūkums bija jūtams visā biedrības darbībā, it sevišķi, ja to salīdzina ar laiku, kad biedrība bija nacionālās kultūras pamatlicēja un virzītāja un nacionālās valsts šūpulis.

RLB nama reklāmas stendos bieži nebija nevienas latviskas afišas. Ieejot pustumšajā vestibilā, negribīgas atbildes deva apsardzes vīri, kuriem, kā likās, nebija nekāda sakara ar biedrību.

Pateicoties pilnsapulces procedūru demokratizācijai, gandrīz puse no RLB Domē 2011.gada sākumā ievēlētajiem locekļiem bija jauni cilvēki un arī jauno Valdi veidoja šķietami saimnieciski un ideoloģiski spēcīgs sastāvs. Radās cerības, ka izdosies piešķirt jēgu biedrības pastāvēšanai un darbībai.

Nacionālās identitātes komisiju papildināja tādi sabiedrībā zināmi un cienīti vārdi kā Guntis Kalme, Konstatīns Pupurs, Bruno Javoišs, Jānis Atis Krūmiņš, Dāvis Stalts, Jānis Bordāns, Vineta Poriņa un citi. Biedrības sarīkojumi un publikācijas iezīmēja atgriešanos pie latviskās orientācijas un biedrības mērķiem.

Tūlīt pēc pilnsapulces uzsākām reformas, lai samazinātu izdevumus un palielinātu ienākumus. Vajadzēja atrast jaunu restorānu, kas apdzīvotu telpas divos stāvos, palielināt zāļu nomas apgrozījumu un samazināt nama apsaimniekošanas izdevumus.

Maijā uz telpu nomu pieteicās restorāns „Moora”, kas ar izcilu reputāciju strādā viesnīcā „Radi un draugi” un vairākās citās vietās Rīgā.

Tika noorganizēti kursi visiem RLB darbiniekiem un izstrādāta motivācijas sistēma, lai biedrības darbinieki būtu ieinteresēti konkurēt ar viesnīcām sarīkojumu apkalpošanā. Tika pieņemts darbā pārdošanas vadītājs, kas uzsāka sadarbību ar tūrisma aģentūrām un restorāniem. Bija paredzams, ka jau oktobrī īstermiņa telpu nomas apgrozījums būs vismaz 25 000 Ls, kas pilnībā nosegtu biedrības ikmēneša izdevumus.

Tika izvērtētas nama apsaimniekošanas alternatīvas un izsludināts iepirkums par apsaimniekošanu – telpu un īpašuma tīrīšanu, inženiertehnisko sistēmu uzturēšanu un apsardzi.  Protams, tas apdraudēja zināmu daļu līdzšinējo darbinieku. Taču bija paredzēts, ka pirmspensijas vecuma cilvēki un vienīgie ģimenes apgādnieki darbu saglabātu, bet biedrībai vairs nebūtu jāuzņemas atbildība par algām, nodokļiem un darba samazinājumu vasaras periodā, kad biedrībā sarīkojumi nenotiek.

Kā biedrība nonāca līdz tik dziļai krīzei? Kādēļ atkāpās Ingmārs Čaklais?

Atbilde atkal ieceļ Rīgas Latviesu biedrību nācijas līderes godā.

Pēc piecu mēnešu darba Biedrības vadībā es uzdrošinos teikt, ka krīzes galvenie iemesli ir atsevišķu domnieku sīkās un savtīgās intereses (alga/nauda, gods, telpas sarīkojumiem utt.), seni grēki un bailes par to atklāšanu,  nama noslodzei neatbilstoši lielais darbinieku skaits (vai otrādi – noslodzes neatbilstība darbinieku skaitam), bet pats galvenais - biedrības mērķu un ideālu atstāšana novārtā.

Biedrībā 2010.gadā strādāja 28 darbinieki, un vidējie zaudējumi mēnesī bija 3811 Ls (22976 Ls ieņēmumi – 26 787 Ls izdevumi). Vislielāko izdevumu pozīciju veidoja darbinieku algas un nodokļi – vidēji 12 000 Ls mēnesī. Īpaši jāuzsver deformētā algu struktūra - 31% no algu fonda izmanto nama apsardzei. Cenu aptaujā guvām apliecinājumu, ka apsardzi varētu nodrošināt par vienu trešo daļu no šīs summas.

„Treknajos gados”, kad īstermiņa nomas apgrozījums sasniedza pat pusmiljonu latu gadā, patīkami lielas algas saņēma priekšnieks un trīs vietnieki un nekādi uzkrājumi netika veidoti. Papildus tam par aizdomīgi zemu cenu tika pārdots biedrības īpašums Kr. Barona ielā pretī Barona centram un par šo naudu nopirkts „Steinway” flīģelis. 

Arī citas tradīcijas neatpalika. Stājoties priekšsēdētāja amatā, Ingmārs Čaklais jau pirmajā dienā saņēma no restorāna „Preatore” īpašnieka Jura Apeiņa piedāvājumu par 15 000 Ls lielu „pateicību”, ja turpināsies uzņēmuma lobēšana. Tas liek domāt, ka tāda bijusi ilggadīga prakse. Nepatīkamu pārsteigumu sagādāja arī mazā aploksnīte ar 10 latiem par nesankcionētu telpu izmantošanu, kas nelāgas sakritības dēļ nonāca manās, nevis ilggadējās darbinieces Māras Kokinas rokās.

Par vienu no intrigu epicentriem kļuva „RLB nama un darbinieku arodbiedrība”, kuru bailēs par darba vietas zaudēšanu izveidoja struktūrvienību vadītāji, kas būtībā paši bija tieši atbildīgi par uzlabojumiem un izdevumu samazināšanu. Šajā arodbiedrībā bija trīs Rudzāti un divi Svenči. Vēl vienas arodbiedrības līderes, biroja vadītājas  Stallas Līpītes māsa Ieva Līpīte bija iepriekšējā grāmatvede, kas tika atlaista pēc lielā nodokļu parāda atklāšanās.

NB! Iepriekšējo Valda Rūmnieka un Jāņa Jurkāna vadību atlaida par to, ka tā neinformēja RLB domi par finansiālo situāciju, taču Stella Līpīte, kas vienlaicīgi bija domniece, nevarēja to nezināt, jo viņas māsa taču bija grāmatvede! Tas liek apšaubīt arī pārējo domnieku „neinformētību”, tai pat laikā liekot nešaubīties par padomju laika „labāko tradīciju” (radu un draugu būšanu) visās RLB struktūras - no augšas līdz apakšai.

No RLB ceturtā stāva īstu vētru sacēla domniece Mirdza Stirna. Šīs cienījamā vecuma biedrenes dzīves gājums (CV) nezin kādēļ sākas ļoti vēlu - tikai ar 1990.gadu. Rodas jautājums - ko viņa darījusi pirms tam? Taču viņai un viņas meitai, RLB Valdes loceklei Marijai Heislerei Celmai pieder trīs vai četri fondi (tajā skaitā „RLB un nacionālās kultūras atbalsta fonds” un „Brāļu kapu fonds”), kas par samazinātu īres maksu apdzīvo lepnas telpas ar skatu uz Vērmaņdārzu. Uzdrīkstos apšaubīt, vai „RLB un nacionālās kultūras atbalsta fonda” ziedotās summas sedz īres maksas starpību. Mirdzas Stirnas stāsti, ko viņa mutiski un rakstiski  klāsta visiem, sākot no Saeimas deputātiem līdz trimdas sabiedriskajiem darbiniekiem, ļoti piestāvētu bijušās VDK pakļautībā esošās LPSR Kultsakaru komitejas izdevumam Dzimtenes Balss. Efekts ir identisks – godprātīgi un nacionāli noskaņoti cilvēki tiek diskreditēti, labticīgi trimdas tautieši apvārdoti un izmantoti. Mirdzai Stirnai un viņas meitai bija arī sena, cieša un abpusēji izdevīga sadarbība ar jau pieminēto restorāna Preatore īpašnieku Juri Apeini, kurš maija sākumā aizbēga, atstājot nesamaksātu milzīgu īres parādu biedrībai. Marija Heislere-Celma kā juriste konsultēja šo uzņēmumu attiecībās ar RLB.  Taču tieši Mirdza Stirna šobrīd ir Statūtu un ētikas (!!!)  komisijas priekšsēdētāja un viņas rokās šobrīd ir jaunu biedru uzņemšana un nevēlamu biedru izslēgšana. 

Ingmārs Čaklais neizturēja psiholoģisko spiedienu no nebeidzamajiem uzbrukumiem un 20.jūlijā atkapās no amata. Līdz ar viņu arī tika atlaista visa Valde.

Visas reformas tūlīt tika pārtrauktas un to „ļaunās sekas” likvidētas, atkrītot attīstībā par gadu un uzsākot neauglīgu vainīgo meklēšanu nu jau piecu mēnešu garumā, kaut pietiktu tikai ar redzīgu aci paskatīties uz naudas plūsmu un algu struktūru, lai viss kļūtu skaidrs.

Kafejnīcu Moora ar intrigām un vilcināšanos aizbiedēja, pārdošanas vadītāju atlaida, un lielāko daļu pieņemto lēmumu, kas attiecas uz pakalpojumu pārdošanu, kā arī saimniecības reorganizāciju, atcēla. Bez domes lēmuma – tātad pret statūtiem. Likvidēta tika arī iekšējo projektu pieteikšanas sistēma, lai katru sarīkojumu pamatotu - ja ne ar naudas ieņēmumiem, tad ar publicitātes pieaugumu.

Lielu gandarījumu sagādāja audita ziņojums pēdējā novembra domes sēdē.  Auditore bija nonākusi pie tiem pašiem secinājumumiem, ko mēs RLB domei un darbiniekiem centāmies izskaidrot jau aprīlī. Biedrība nevar tērēt vairāk nekā nopelna, jo, ja izdevumi kaut tikai par pāris tūkstošiem pārsniedz ieņēmumus, parādi neizbēgami aug.  

Kādas bija Ingmāra Čaklā kļūdas, ko viņam patiešām varētu pārmest?

Pirmā un taktiskā kļūda bija manis izvirzīšana par priekšsēdētāja vietnieci. Bija jāņem vērā biedrības iesakņojušās tradīcijas, un stereotipi par vietnieka lomu biedrības vadībā. Būtu bijis pareizāk, ja es to pašu darbu darītu kā neievēlēta amatpersona.

Otrā kļūda bija Ingmāra Čaklā nespēja sastrādāties ar citiem aktīvākajiem valdes locekļiem - aizrautīgā rakstura un lielās aizņemtības dēļ.

Trešā un stratēģiskā kļūda bija pārāk plašā „frontes izvēršana”. Visi līdz šim naidīgie grupējumi – darbinieki un domnieki apvienojās draudzīgā korī, lai novērstu neērtības, kas varēja draudēt, ja Ingmārs Čaklais turpinās strādāt.

Ceturtā būtiskā kļūda bija viesnīcas koncepcijas un projektēšanas darbu iekavēšana. Ingmārs Čaklais nespēja atteikties no domas, ka pats personīgi var uzraudzīt projekta vadību un, kad beidzot bija gatavs atzīt, ka projektam vajadzīgs vadītājs, kas reāli var to virzīt, bija jau par vēlu.

Kas šobrīd notiek biedrībā?

Jaunā valde strādā tikpat nesavtīgi, kā iepriekšējā vadība un ir pratusi samazināt sīkos izdevumus, kā arī disciplinēt darbiniekus. Valdes locekle Lauma Celma uzņēmusies faktisko biedrības administratores darbu un vienlaicīgi izstrādā un vada Eiropas projektus, kas dod labumu jau šobrīd un nesīs arī nākotnē. Ir atrasts risinājums, lai samaksātu apkures un elektrības parādus un nams varētu uzsākt sarīkojumu sezonu. Atrasts arī īrnieks restorāna telpām pagrabstāvā un notiek jumta un bojāto telpu remonts. Par to un par daudz ko citu valde ir pamatoti jāuzteic.

Diemžēl iztrūkst stratēģiska skatījuma par biedrības attīstību un naudas plūsmas nodrošināšanu tuvākā nākotnē.

Spītīgi joprojām tiek novilcināta jauna pārdošanas speciālista pieņemšana, jo tas nozīmētu kļūdas atzīšanu. Taču, manuprāt, īstermiņa telpu nomas būtisks pieaugums ir vienīgais reālais risinājums izkļūšanai no mīnusiem. Biedrības namam ir nozīmīgas priekšrocības – sarīkojumi var notikt 5 greznās zālēs vienlaicīgi, būtisks resurss ir biedrības un nama nosaukums, kas katram sarīkojumam piešķir zināmu prestižu. Tomēr vajadzīgs cilvēks, kas uzņemas atbildību par šīs jomas attīstību un ir ieinteresēts rezultātā.

Otrs svarīgākais trūkums ir demokrātijas un informācijas trūkums. Valde bieži rīkojas bez atbilstošiem domes lēmumiem un iepriekšpieņemto lēmumu atcelšanas. Domes sēdēm netiek izsūtīti izskatāmo jautājumu pavaddokumenti un domē praktiski vairs nenotiek nekādas diskusijas, vien autoritāri ziņojumi. Arī jaunu biedru iesaistīšana ir gandrīz apstājusies.

Taču pats galvenais ir pilnīgs ideoloģijas trūkums un darbības novirzīšanās no Statūtos noteiktajiem mērķiem.

Muļķīgu kultūras un pašcieņas trūkumu parādīja gadījums, kad mācītājam Guntim Kalmem pirms Valsts Kultūras pieminekļa marķējuma plāksnītes atklāšanas sarīkojuma piezvanīja viena no valdes loceklēm un lūdza nekādā gadījumā neierasties talārā, jo namā tobrīd uzturēšoties ebreju rabīns (kas taču patiesībā ir viņa kolēģis!).

Vēlāk sekoja pilnīgs klusums pirms ārkārtas Saeimas vēlēšanām, kad katra sevi cienoša sabiedriska organizācija centās tikties ar visu partiju politiķiem un aizstāvēt savas intereses un mērķus. Biedrība turpināja klusēt arī laikā, kad tika vākti paraksti par krievu valodas valstiskošanu.

Taču kalpiskuma kalngals ir Saskaņas centra vadītās Rīgas pašvaldības Rīgas pieminekļu aģentūras vadītāja un vienlaicīgi RLB priekšsēdētāja Gunta Gailīša vēlme uzcelt cara Aleksandra I 1812. gada uzvarai pār Napoleonu veltīto Uzvaras kolonnu Jēkaba laukumā. Jājautā - vai šis laiks ir piemērotākais Krievijas impērijas pieminekļu atjaunošanai? Un vai tie vispār ir Latvijai vajadzīgi? Vai tiešām Rīgas Latviešu biedrības nams jāglābj par tādu cenu? Pagaidām neizskatās, ka biedrībai no šīs priekšsēdētāja uzkalpošanās būs kāds labums.

Plašās un mazsaturīgās Gunta Gailīša runas katras RLB domes sēdes sākumā par „nekādu jaukšanos politikā” nevar attiecināt uz biedrības mērķiem, kas ir TIEŠI saistīti ar latviešu valodu, kultūru un vēsturisko apziņu. Te būtu vietā Endzelīna pareizrakstība, kur „polītika” un „politika” ir divi dažādi jēdzieni. Biedrība nav polītiska organizācija, bet tai ir sava politika – savi mērķi un statūti. Tas vienreiz būtu jāpasaka skaidri uz visiem laikiem. Biedrībai nav jēgas, ja tā nepilda savas funkcijas. Rīgā nav vajadzīgs vēl viens Maskavas nams.

Ko darīt?

Es ticu, ka arī šajā smagajā situācijā biedrību var glābt. Taču jāatgriežas uz nopietnu saimniecisko un morālo reformu ceļa:

1.Domniekiem jāsaprot, ka biedrība nav noslēgts un elitārs galms, kas apdzīvo greznas telpas Rīgas centrā, un, kurā katrs jaunpienācējs nozīmē labumu pārdali. Jālikvidē visi šķēršļi jaunu biedru uzņemšanai. Biedrībā jāienāk jaunajai latviešu inteliģencei – mūziķiem, diriģentiem, rakstniekiem, režisoriem, sabiedriskajiem darbiniekiem, jo Latvijā nav jomas, kurā latviešu kultūra nebūtu apdraudēta – sākot no Dziesmu svētkiem, rakstniecības un dramaturģijas līdz pavisam atklātiem draudiem latviešu valodai.

2.Revīzijas komisijai jāizvērtē pārdoto RLB īpašumu cenu atbilstību tā laika tirgus situācijai un mākslas darbu kolekcijas atbilstību – pieņemšanas/nodošanas aktiem, lai beidzot likvidētu visas baumas un neskaidrības.

3.Biedrībai jāatver pašai savs ziedojumu konts, pārtraucot sadarbību ar „RLB un nacionālās kultūras atbalsta fondu”. Kādēļ gan ziedojumiem būtu vajadzīgs starpnieks?

4.Jāizvērtē, vai Mirdza Stirnas kundze augstajā Statūtu un ētikas komisijas vadītājas amatā ir neaizvietojama.

5.Jāparetina RLB darbinieku „dzimtas koks” – vismaz struktūrvienību vadībā, domē un valdē.

6.Jāņem vērā būtiskākie audita ieteikumi, nevis jālepojas ar atteikšanos no paklājiņu nomas, kas ienes vien dažu latu ietaupījumu vai parādu atlikšanu uz nākamo gadu:

6.1.Jāveic stingra katra sarīkojuma finanšu un resursu uzskaite, iekļaujot telpu un darbaspēka izmaksas. 

6.2.Jāmeklē jaunas iespējas klientu piesaistei vienreizējiem pasākumiem. Jāmaina atlīdzības aprēķināšana RLB darbiniekiem, maksājot viņiem nevis cieto algu, bet minimālo un procentus no piesaistītajiem klientiem. 

6.3.Jāveic darbinieku noslogotības audits. Jāatgriežas pie idejas par RLB ēkas apsaimniekošanas nodošanu kādam profesionālam uzņēmumam. 

Bet pats galvenais – jāsāk pildīt statūtos noteiktos mērķus!

Ja šī dome un valde to nespēj, steidzami jāsasauc ārkārtas pilnsapulce un jāievēl jauna dome un valde.

Kad sabiedrība redzēs, ka biedrība veic tautai un valstij nozīmīgu darbu un atbildīgi izmanto savus resursus un ziedojumus, sagaidāms, ka to būs arvien vairāk un lielāki. Visā pasaulē latviešu kopienas un draudzes risina jautājumus par saviem īpašumiem un vērtību nodošanu cienīgās rokās. Okupācijas muzeja nacionāli-patriotiskais darbs un panākumi ziedojumu piesaistē tam ir labs piemērs.

Biedrībai jābūt ne tikai tīrām rokām, bet arī karstai un ideālu pilnai sirdij.

Viss cits nāks piedevās līdzi.

Novērtē šo rakstu: