Liekulības un nekaunības tirgus jaunie asni

Var, protams, teikt, ka mūslaiku Lolitas Pindacīšas un Silvas Marionetes, kuru aizkustinoši slēptie, bet gaismā nākušie grēciņi ir tāds pats nieks kā Kristovska putrošanās melos par to, ko un uz kuru vēstuli viņš īsti atbildējis, – nu, vismaz saskaņā ar Āboltiņas un Co. „jaunās politiskās kultūras” izpratni. Galu galā par to, ka „jaunās politiskās kultūras” ietvaros stingri tiek iedalīti „savējie” un „svešie”, mēs, pateicoties pēdējā mēneša notikumiem, tā kā jau būtu lietas kursā.

Taču ir acīmredzams, ka šo „jauno politisko kultūru” pindacīšu-čigāņu un marionešu-bendrāšu jautājumos lietas kursā esam ne tikai mēs, bet arī visu citu līmeņu valstiskie potenciālie nekauņas. Vienotības dotais signāls – ja vien esat pietiekami pietuvināti varai, jūs varat atļauties „šo to”, kas vēl pirms pāris gadiem nebija iedomājams, - acīmredzami ir atradis dzirdīgas ausis. Un to īpašnieki ir sapratuši – reālā „jaunā politiskā kultūra” nozīmē, ka atšķirībā no senākiem laikiem vairs nevajag pat piepūlēties ar kaut cik ticamu melu izdomāšanu, kas ļautu sabiedrībai uz ausīm sakārt makaronus. Kā būs, tā būs labi – un mēs jau redzam pirmos šīs „jaunās politiskās kultūras” dzītos asnus.

Jā, protams, arī pirms dažiem gadiem LR Ģenerālprokuratūra laiku pa laikam bija spējīga uz fantastisku aklumu un dīvainībām un itin mierīgi varēja uzcept lēmumu, ar kuru no jebkādas atbildības tiek atbrīvoti visi tie „valstsvīri”, kas nogulēja valsts lielāko finanšu krahu, kas pēc šī kraha pamanīšanas sagrūda pusprivātā bankā simtus miljonu valsts naudas, ļāva tiem aizplūst un tagad apgalvo, ka valsts jau nekādus zaudējumus neesot cietusi.

Taču iedomāties, ka katram gadījumam šis lēmums tiks noformēts tā, ka ne tikai „parastajiem” cilvēkiem, bet pat Valsts kontrolierei nebūs tiesību to pārsūdzēt, - nē, to nudien vēl nevarēja iedomāties. Un – uz priekšu ir sperts pamatīgs solis inovatīvās nekaunības jomā.

Jā, protams, tas, ka Satversmes aizsardzības birojs savā totālajā visatļautībā un nekontrolētajā nekaunībā sevi jau sen uzskata par valsti valstī, nav nekas jauns. Taču, kad šogad tiek atklāts šī kantora atbildīgas amatpersonas ģimenītes bizness ar 140 miljonu latu „atmazgātāju”, paziņot – liecieties nu mierā, runa taču ir pat četrus gadus seniem notikumiem! – tā tomēr ir supernekaunība.

Nespēju iedomāties, ka vēl pirms dažiem gadiem jebkura valsts iestāde spētu sabiedrībai atklāti, bez kādas sarkšanas paziņot: jā, mēs jau pirms četriem gadiem zinājām, ka tur notiek šuri muri – nu un? Nekā TĀDA tur taču nav, padomāt tik, liela muiža – pa četriem gadiem saripojuši 140 miljoni... Un neviena prokuratūra mums klāt neķersies, ij nedomājiet.

Un tā tālāk, un tā tālāk – liekulības un nekaunības tirgus asni zeļ tā, ka prieks skatīties, turklāt visneiedomājamākajās jomās un formās. Valstiski superaizņemtais Eiroparlamenta deputāts Ivars Godmanis presei nekautrējoties stāsta, kā valsts labā sūri un grūti pūlējies, trīs stundas... noskatoties demonstrāciju Briselē. Spīdolas balvas piešķīrēji no Ekonomistu apvienības 2010 izsniedz balvu, draudzīgi norunā runājamo, draudzīgi novaimanājas par cilvēkiem, kam Latvijas valstī nav ko ēst, un tad tā vietā, lai šo neēdušo labad izvilktu no kabatas kaut mutautiņu, tikpat draudzīgi ķeras pie mielasta ar jēra kājām, forelēm, nēģiem, medus tortes, vīniem utt...

„Uzticēšanās ir nepieciešama, lai mēs visi kopā spētu paveikt tos darbus, kas ļaus veidot labāku valsti un dzīvot labāku dzīvi. (..) Mums ir jāprot pavisam citā kvalitātē sarunāties ar sabiedrību. Vēlētāju prasības pēc skaidrāka, atklātāka, demokrātiskāka politiskā procesa ir acīmredzami augušas. Sabiedrība pēc vēlēšanām nezaudē interesi par politiku, tā aktīvi vēlas iesaistīties un saņemt atbildes. Mums tas ir jāņem vērā,” – tā 18. novembrī no Saeimas tribīnes tukšrunāja Solvita Āboltiņa. Šķiet, reti kad šajā valstī vārdi tik ļoti ir atšķīrušies no darbiem un muldošā elite bijusi tik tālu no tās pieminētās sabiedrības.

Novērtē šo rakstu: