Musulmaņu invāzija – ievads: labākā aizsardzība ir uzbrukums

Ja demokrātiskā Ķīna vēlētos okupēt demokrātisko Krieviju, tad tai pietiktu pieteikt karu Krievijai un jau otrajā dienā padoties, un, neskatoties uz to, ka karš formāli būtu zaudēts, ja robeža starp Ķīnu un Krieviju tiktu nojaukta, okupācijas mērķi tā būtu sasniegusi, jo jau nākamajās demokrātiskajās vēlēšanās Krievija pārtaptu par Ķīnu.

No augstākminētā izriet, ka visbīstamākais ierocis, ko okupanti var vērst pret demokrātiskām valstīm, ir nevis ieroči, bet migrācija bez ieročiem, jo nav neviena likuma vai žoga, kas okupantus, kuri nāk bez ieročiem, spētu efektīvi apturēt no okupācijas plāna īstenošanas, turklāt pastāvošās likumdošanas ietvaros par žoga brutālu nojaukšanu viņi sodīti netiks, jo piemērots tiek tikai smagākais sods, un sods par robežas pārkāpšanu ir smagāks, bet paša žoga nojaukšana kā administratīvs pārkāpums būs tikai kriminālsoda fons.

No augstākminētā izriet, ka demokrātiskām valstīm vienīgā efektīvā aizsardzības politika, kā efektīvi aizstāvēties pret migrantiem, ir vairoties pašiem un ar konstitūciju aizsargāt savas ideoloģiskās vērtības, nepieļaujot nevēlamu ideoloģiju integrēšanu, tātad aizsardzība ir mūsu pašu demogrāfija un ideoloģisko vērtību nosargāšana.

Ja mēs nekonkretizēsim, nestiprināsim un neaizsargāsim savas ideoloģijas un ļausim tās piesārņot ar savstarpēji konfliktējošām ideoloģijām (piem., sātanistiem, seksuāli netradicionāli orientētajiem), kas ir pretējas kristīgām vērtībām, mēs padarīsim sevi par vājiem un viegli pārņemamiem upuriem, un pēc okupācijas integrēties nāksies mums pašiem, nevis okupantiem vai bēgļiem, kas bez ieročiem būs atnesuši savas spēcīgās un visai konkrētās ideoloģijas, kuras tie sludina neatkarīgi no vietas un likumiem, kuru varā tie nonākuši.

„Viss, kas nepieciešams ļaunuma triumfam, ir labu cilvēku bezdarbība” - Edmunds Bērks.

Iepriekšējā rakstā „Vai jaunie Krimināllikuma grozījumi spēj aizsargāt valsts drošību?” vērsu lasītāju uzmanību uz apstākļiem, kas var ietekmēt valsts drošību vēl būtiskāk nekā varas pārvaldes apdraudējums, kuru tik ļoti cenšas pasargāt likumdevējs, veicot grozījumus, - pret rakstā pieminētajiem apdraudējumiem valsts pārvalde ne tikai necīnās, bet ar savu bezdarbību tos pat veicina.

Kā piemēru norādīju uz to, ka saskaņā ar tiesu praksi un konvencijā deklarēto vārda un reliģisko brīvību musulmaņiem, sātanistiem un seksuāli netradicionāli orientētajiem, pat neskatoties uz to, ka dažas no šīm ideoloģijām ir antidemokrātiskas, ir tādas pašas tiesības skolās un bērnu dārzos propagandēt savu pārliecību kā kristiešiem. Šādu „vērtību” liberalizācija var aiziet tik tālu, ka jau tuvākajā nākotnē vajadzēs pārskatīt tādu jēdzienu kā ģimene, sabiedrība un vēl daudzu pamatvērtību definējumu, kuri ir nostiprināti Satversmē, jo par normālu tiks uzskatītas jebkādas savienības (ģimenes) kuru lokālajā ietvarā puses jutīsies apmierinātas, pat neskatoties uz šo organizāciju iekšējo antidemokrātisko politiku.

Patiesībā tādi procesi izpratni par to, kas vispār ir sabiedrība un kādas tad ir sabiedrības pamatvērtības, būs apgriezuši ar kājām gaisā, un sabiedrības uzbūves forma mums pazīstamajā veidolā būs iznīcināta, jeb citiem vārdiem - okupēta.

Satversmes preambula ir ļoti īsa, bet, pat tik komplicēti definējot pamatvērtības, kuras būtu jāsargā Satversmē, ir noteikts, ka valsts sargā vispārcilvēciskās un kristīgās vērtības, tāpat preambulā tiek norādīts ka Latvija, apzinoties savu līdzvērtību starptautiskajā kopienā, aizstāv valsts intereses un veicina vienotas Eiropas un pasaules ilgtspējīgu un demokrātisku attīstību. Šajā sakarā lietderīgi ir norādīt ka Satversmes preambulā nav norādīts gandrīz nekas no tā, ko un, galvenais, kā piedāvā sargāt drošību jaunie Krimināllikuma grozījumi – sargāt pastāvošo pārvaldes iekārtu, pat neskatoties uz to, ka tādā veidā tiek ierobežota demokrātija.

Šajā sakarā rodas jautājums, ko tad sargā Satversmes aizsardzības birojs, ja reiz spēkā esošā Satversmes preambula nosaka, ka pamatā sargājamas ir kristīgās vērtības un demokrātija. Varbūt birojam ir kāda īpaša izpratne par kristīgajām vērtībām un demokrātiju, jo kā gan līdzās kristīgajām vērtībām var pastāvēt kā leģitīmas viendzimuma laulības, sātanisms, daudzsievība un daudzas citas „vērtības”, ko nu nekādā veidā nevar nosaukt par kristīgām vai demokrātiju sludinošām?

Daudzi teiks, ka man nav taisnība, jo viendzimuma laulības, sātanisms, daudzsievība un citas kristīgām vērtībām nepiederošas lietas vairākumā demokrātisko valstu nav ar likumu atļautas, bet šeit der norādīt, ka nav arī aizliegtas, līdz ar to šādu „vērtību” likumīga legalizācija ir tikai laika jautājums, jo augsne šāda veida ideoloģiju attīstībai ir labvēlīga un to attīstībai netiek radīti nekādi likumiski šķēršļi.

Musulmaņu valstu pilsoņu emigrācijas cēloņi ir dažādi, bet pat ar optimistiskām prognozēm labi ja tikai puse no šiem iemesliem ir militāri konflikti vai ekonomisks pamats; pieļauju, ka vairāk nekā pusē gadījumu iemesls ir iespējas (viņu pozitīvā demogrāfija un valstī noturošu varu sabrukums), kas patriarhālu valstu pilsoņiem ir devušas iespēju un iemeslu migrēt uz matriarhāta attīstības seku pārņemošām valstīm. Smalkāk par šiem cēloņiem un labāko aizsardzības stratēģiju – uzbrukumu aprakstīšu nākamajā rakstā.

Novērtē šo rakstu: