Neglīts ieraksts LTV simtgades rēķinā: TV arhīva izcenojumi apgrūtina nacionālo kino
Imants Vīksne, Analītiskās žurnālistikas darbnīca 6K31.10.2017.
Komentāri (7)
Iesaki rakstu: 
Sagaidot Latvijas Republikas pastāvēšanas simtgadi, kinoļaudīm darba pilnas rokas. Ir pasūtījums ražot, ir piešķirta valsts nauda, taču producentiem to nākas tērēt arī tur, kur šķiesties nebūtu pamata. Latvijas Televīzijas arhīvs ir viens no dārgākajiem ja ne visā Eiropā, tad vismaz mūsu reģionā noteikti.
Dziļi simboliski šo problēmu atspoguļo topošajai Jāņa Norda spēlfilmai Ar putām uz lūpām piestādītais rēķins. Sižeta līnijā vienā no ainām bija nepieciešama slima mežacūka. Fonā, kadrā esošā televizora ekrānā. Televīzija cūku atrada. Precīzāk ziņu sižetu, kurā mednieks stāsta par mežacūku slimību. Filmas vajadzībām tika atlasīti divi ziņu materiāli ar skaņu un viens bez – kopumā nepilnas minūtes garumā.
Un tad filmas veidotājiem tika piestādīts rēķins. 2614 eiro + PVN par 55 sekundēm. Aprēķinā iekļauta apmaksa par arhīva materiāla sameklēšanu un faila kopēšanu. Tātad kopā vairāk nekā 3000 eiro, un vienas sekundes cena pārsniedz 47,52 eiro + klāt vēl jārēķina nodoklis. Un šis nebūt nav tas lielākais rēķins.
Filmai uzliek ķepu
Nākamā gada 23. februārī nacionālā pirmizrāde gaidāma citai studijas Tasse film producētai spēlfilmai Paradīze 89. Tā top programmā Latvijas filmas Latvijas simtgadei, un tāpat kā pirmā - ar Nacionālā kino centra atbalstu. Šai gadījumā Latvijas televīzijas rēķins izrādījās kinoveidotājiem nepaceļams pat ar visu valsts palīdzību. 14 000 eiro plus PVN par nepilnām septiņām minūtēm. Tie ir divu dziesmu videoieraksti: Atdziedi dvēsele un Tumša nakte zaļa zāle no 1988.-1989. gada. Baltijas ceļa kadri. Vienas sekundes izmaksas 35,89 eiro + PVN.
Tā gluži nav, ka televīzija šādā spiedīgā finansiālā situācijā nenāk pretī filmas veidotājiem. LTV piedāvā barteri – mēs jums cūku vai dziesmu, bet jūs mums filmu. Tādā gadījumā piecus gadus jauno spēlfilmu producenti nedrīkst dot izrādīšanai citās telekompānijās. Daļēji tā arī ir atbilde, kādēļ pašmāju ražojuma filmas salīdzinoši reti redzamas televīzijās.
Arī telekompānija MTG gribējusi pirkt tiesības izrādīt filmu Paradīze 89 – tas būs sirsnīgs ģimenisks kino, piemērots plašai auditorijai. Bet darījums nenotika. Latvijas televīzija ar šiem pāris pārdotajiem kadriem uzlikusi filmai ķepu. Un nav svarīgi, vai tā ir spēlfilma vai dokumentālā, kurai vēl mazākas izredzes kaut ko atpelnīt. Režisores Katrīnas Neiburgas dokumentālajā filmā Garāžas izmantots sešdesmito gadu muzikālās filmas Kā minors kļuva par mažoru skaņu celiņš. 126 sekundes Laimas Andersones balss. No nieka 20 000 eiro filmas budžeta televīzijai nācās samaksāt vairāk nekā desmito tiesu. 2240 eiro plus PVN.
Prasa nacionālo atlaidi
Studijas Tasse film producente Alise Ģelze spriež, ka LTV prakse nav taisnīga: “Kam tad citam tā vēsture ir vajadzīga, ja ne mums pašiem!” Tieši Latvijas producenti ir potenciāli lielākie LTV arhīva patērētāji. Taču ar esošo kino finansējumu viņiem nav tādas maksātspējas, lai šo Latvijas kino saturā tik svarīgo arhīvu pilnvērtīgi izmantotu. Turklāt arhīva materiālu iegāde neatbrīvo no pienākuma maksāt autortiesības. Tātad galīgās summas ir vēl lielākas.
“Jā, varbūt BBC atnāk un saka – jūsu arhīvam ir zemas cenas, bet mūsu filmu budžeti nekad nebūs tādi kā BBC!” saka producente. Turklāt uz citu valstu fona LTV arhīva izcenojumi nebūt nav lēti. Somijā, Lietuvā, Igaunijā, Krievijā – visur cenas ir zemākas. Pat CNN arhīvs ir pieejamāks. Bet mūsu pašu Latvijas radio takse ir 44 reizes zemāka nekā televīzijas audiomateriālam aprēķinātā. Tikai 0,40 eiro par sekundi. Un abi šie taču ir Latvijas valsts uzņēmumi.
Sasāpējušais jautājums nesen apspriests Latvijas Kinoproducentu asociācijas sapulcē. Gadiem ilgi Latvijas televīzija dažādos raidījumos pati izmantojot kino fragmentus, – nesaskaņojot to ar filmu īpašniekiem un neko viņiem nemaksājot. Filmu izrādīšanai televīzija arī paģēr samazināt licenču maksas. Tai pat laikā panākties pretī kinoražotājiem televīzija nevēlas. Producenti uzskata, ka pilnu cenu par arhīva pakalpojumiem būtu normāli iekasēt no ārzemniekiem, taču pašu cilvēkiem pienāktos koeficients 0,1.
Dārgi, likumīgi un lietderīgi
Kompromisa meklējumi sākti Filmu padomē, kas ir Kultūras ministrijas sabiedriska padomdevēja institūcija. Pēdējā sanāksme, kā atstāsta Nacionālā kino centra vadītāja Dita Rietuma, beidzās uz pozitīvas nots: “Tarifi ir jāpārskata, un Beltes kungs teica, ka domās, kā var nākt pretī.”
Tomēr saviem padotajiem televīzijas vadītājs Ivars Belte (attēlā) šo vēsti nav nodevis, varbūt nemaz negrasās. Analītiskās žurnālistikas darbnīca 6K televīzijas preses dienestam nosūtīja vairākus jautājumus par LTV arhīva cenu politiku un iespējamajām izmaiņām tajā. Īpaši attiecībā uz pašmāju ražojuma un simtgades filmām.
Taču pēc nedēļu ilgas gaidīšanas LTV komunikācijas direktore Dace Jansone atsūtīja šādu strupu vēstījumu: “Tiesiskais pamats ir: Publiskas personas finanšu līdzekļu un mantas izšķērdēšanas novēršanas likums, kurā noteikts, ka publiskai personai, tajā skaitā arī publiskas personas kapitālsabiedrībai ar finanšu līdzekļiem un mantu ir jārīkojas likumīgi un lietderīgi, tas ir, rīcībai jābūt tādai, lai mērķi sasniegtu ar mazāko finanšu līdzekļu un mantas izlietojumu, un manta atsavināma un nododama īpašumā vai lietošanā citai personai par iespējami augstāku cenu.” Tātad sekundes cenai jābūt maksimāli augstai, un tā ir LTV atbilde uz visiem jautājumiem.
Gaida konstruktīvu - jā
Kultūras ministrija gan norāda, ka pastāv arī tāds tiesisks pamats, kas ļauj un pat aicina televīziju atkāpties no saviem dzelžainajiem biznesa principiem attiecībās ar pašmāju kino ražotājiem.
Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likuma 69.pants nosaka Latvijas televīzijas pienākumus, sniedzot atbalstu Latvijas filmu nozarei, un citastarp arī šo: Latvijas televīzija nodrošina Latvijas nacionālā audiovizuālā mantojuma pieejamību sabiedrībai, iepērkot nacionālās filmas, savās programmās demonstrējot tās un veicot citus Latvijas filmu nozares atbalsta pasākumus saskaņā ar šo nozari regulējošiem tiesību aktiem. Ministrijas pārstāve Lita Kokale vēsta:
“Kultūras ministrijas ieskatā LTV arhīva cenrāža diferencēšana, paredzot atvieglojumus Latvijas filmu nozarei, varētu būt viens no šādiem atbalsta pasākumiem, jo LTV arhīvu izcenojumiem nevajadzētu likt šķēršļus LTV arhīva izmantošanai Latvijas filmu veidošanā, tostarp filmās, kas ir guvušas valsts finansējumu.”
ARHĪVA APTUVENIE IZCENOJUMI CITOS MEDIJOS
* Igaunijas Nacionālās Televīzijas (ETV) arhīvs:
Arhīva materiāla izmantošana filmā bez teritorijas ierobežojumiem 1sek/16 EUR
* Lietuvas Nacionālās Televīzijas (LRT) arhīvs:
Arhīva materiāla izmantošana filmā bez teritorijas ierobežojumiem 1sek/3EUR
* Somijas Nacionālā Televīzijas (YLE) arhīvs:
Arhīva materiāla izmantošana filmā bez teritorijas ierobežojumiem 1sek/33 EUR
* Zviedrijas Nacionālā Televīzijas (SVT) arhīvs:
Arhīva materiāla izmantošana filmā bez teritorijas ierobežojumiem 1sek/95 EUR
* Krievijas Televīzijas arhīvs (materiāls tika izmantots spēlfilmā Paradīze 89):
Arhīva materiāla izmantošana filmā bez teritorijas ierobežojumiem 1sek/16 EUR
* Telekompānijas CNN arhīvs:
Norādot izmantošanu filmā bez teritorijas un laika ierobežojumiem 1sek/19 EUR
* Latvijas Radio arhīvs (iespēja iegādāties tikai minūtēs, minūtes takse sadalīta sekundēs):
Arhīva materiāla izmantošana komerciālos nolūkos bez teritorijas ierobežojumiem 1sek/0,40 EUR
DATI: TASSE FILM producente Alise Ģelze
Seko mums 
Ar katrām jaunām vēlēšanām tiek mazliet pilnveidotas un atvieglotas iespējas nobalsot — Eiropas Parlamenta vēlēšanas jūnija sākumā nav izņēmums. Lasām likumu un aplūkojam, kādas jaunas iespējas un ērtības šogad ieviestas nobalsošanā.
Laikā, kad skolas pāriet uz mācībām tikai latviski, kad atsakāmies no krievu valodas kā otrās svešvalodas, kad pat Latvijā dzīvojošajiem Krievijas pilsoņiem jāpierāda savas latviešu valodas zināšanas, Latvijas Televīzija (LTV) kā tāds atpakaļrāpulis nākusi klajā ar paziņojumu, ka Eiropas Parlamenta priekšvēlēšanu debates tā rīkos arī krievu valodā!
Latvijas Televīzijas Redakcionālā padome šobrīd neizskata iespēju atcelt plānotās RUS.LSM Eiropas Parlamenta priekšvēlēšanu debates.
Ņemot vērā sabiedrībā aktualizēto diskusiju par priekšvēlēšanu debašu organizēšanu krievu valodā, partiju apvienība Jaunā Vienotība uzsver, ka īpaši kopš Krievijas brutālā iebrukuma Ukrainā ar Latvijas medijiem ir jākumunicē Latvijas valsts oficiālajā – latviešu – valodā. Arī Eiropas Parlamenta priekšvēlēšanu laikā diskusijām medijos jābūt tikai valsts valodā, tādēļ politisko partiju apvienības Jaunā Vienotība pārstāvji nepiedalīsies priekšvēlēšanu debatēs un raidījumos, kas notiks krievu valodā.
Saeimas 2024. gada 16. maija darba kārtībā izskatīšanai otrajā lasījumā ir iekļauts likumprojekts Grozījumi likumā “Par atjaunotā Latvijas Republikas 1937. gada Civillikuma ievada, mantojuma tiesību un lietu tiesību daļas spēkā stāšanās laiku un piemērošanas kārtību” (565/Lp14). Likumprojekts Saeimā iesniegts 2024. gada 17. aprīlī un pirmajā lasījumā izskatīts jau nākamajā dienā. Lai arī likumprojekts skar aptuveni 300 tūkstošus iedzīvotājus, viņu viedoklis tāpat kā vairākos Satversmes tiesas spriedumos izteiktās atziņas un ekspertu brīdinājumi ir ignorēts.
Komentējot publiski pieejamo informāciju – Latvijas Televīzija 2024. gada 3., 4., 5. un 6. jūnijā ir paredzējusi Eiropas Parlamenta deputātu kandidātu debates rīkot krievu valodā – Latviešu valodas aģentūra izsaka skaidru nosodījumu, vēršot atbildīgo personu un sabiedrības uzmanību, ka šāda rīcība ir pretrunā gan ar Satversmē nostiprināto valsts valodas statusu, gan ar Valsts valodas likumu. Eiropas Savienībā tiek īstenota daudzvalodība – ir 24 oficiālās valodas, tostarp latviešu valoda.
Par Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (attēlā – tās vadītājs Jānis Siksnis) ieceri noturēt sabiedriskajā televīzijā Eiropas Parlamenta priekšvēlēšanu debates krievu valodā.
Ņemot vērā, ka Latvijas Republikas Satversmes preambula nosaka, ka Latvijas valsts ir izveidota, lai garantētu latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem;
Bloķētas lidostas, lielceļi, ostas un tūkstošiem traktoru Berlīnē. Bloķēti ceļi Polijā, degošas riepas un pārrautas barikādes Briselē. Tonnām uz ceļa izbērtu tomātu un bloķētas veikalu ķēdes Spānijā, un visbeidzot – teju 2000 traktoru Latvijas reģionos. Lauksaimnieku protesti Eiropā tika izvērsti iepriekš nepieredzētos apmēros, turklāt, ar katru nākošo protestu tie kļuva aizvien daudzskaitlīgāki un radikālāki. Un tomēr, šīs akcijas, kurām likumsakarīgi bija jānonāk kādā kulminācijas fāzē, pēkšņi gluži vienkārši pazuda.
