„Nekas nav uzdāvināts vai aizdots – viss ir atstrādāts...”

Kā jūs varat izskaidrot šī trasta līguma slēgšanu, un kā šī vienošanās ar Aivaru Lembergu ietekmēja Kurzemes radio darbību?

Mana sākotnējā ideja bija veidot reģionālu staciju Latvijas Radio ietvaros, bet, tā kā tam nebija naudas, tādēļ, kad gaišais sapnis atkrita, es sapratu, ka vienīgā izeja ir komerciālas radiostacijas izveide. Pašai man tādas naudas nebija, un bija jāmeklē investori. Latvijas Radio bija prestižs, Ventspils pašvaldībai bija nauda un interese izplatīt savu informāciju, kas ir normāli caur komerciālu radiostaciju. Bija Ventspils ziņas par jaunumiem pilsētā, viņi arī vēlējās, lai būtu vairāk informācija par dažiem uzņēmumu aktualitātēm – par Ventspils naftu, Ventbunkeru.

Viņi noteica saturu?

Nē, viņi vienkārši padeva ziņu. Tur jau ir tas joks, ka Ventspils saturu man vispār nediktēja tajā laikā, varbūt viņi tagad diktē vai vēlāk diktēja, man nediktēja itin neko. Viss tas bija oficiāli noformēts, viņi atnāca ar līgumiem par raidījumu cikliem, par ziņu raidījumiem, nevis tā vienkārši ar lielo čumudānu, no kura tūkstoši pazūd. Tiem laikiem tās bija diezgan nopietnas naudas, piemēram, Ventspils nafta man piešķīra 20 000 latu, Kurzemes piens – 10 000 latu. Liekas lielas naudas, bet radiostacijas tehnika maksāja drausmīgas naudas, frekvences arī bija jāpērk.

Bet, ja mēs paraugāmies šī trasta līguma tekstā, tas ir slēgts starp jums un pilsoni Aivaru Lembergu, nevis Ventspils domes priekšsēdētāju Aivaru Lembergu.

Viņš mani atbalstīja kā novada korespondenti cerībā, ka tās ziņas par Ventspili aizies Latvijas Radio. Tie bija pilnīgi citi laiki – pār Lemberga galvu nekādi mākoņi pat nebija savilkušies. Mēs bijām pazīstami, jo es ļoti bieži biju Ventspils domē kā novada korespondente. 1988.-89. gads, kad es kļuvu par novadu korespondenti, viņš sāka savu vadītāja karjeru. Visi mani tur pazina un cienīja kā žurnālisti.

Šī bija tāda viņa uzticēšanās man, manis respektēšana, vēlēšanās palīdzēt. Lai gan viņš tur [trasta līgumā] ir sarakstījis visādus ierobežojumus, neviens nekad, nekur, nevienu brīdi mani nav ne uz ko spiedis, nedz arī izmantojis šīs tiesības. Es domāju, drīzāk tas viņam bija tāds formāls pasākums, lai, atbalstot radio staciju, nesanāktu, ka esi tāds muļķītis.

Es, protams, devos tajās dienās uz Ventspili, kad viņam bija tikšanās ar žurnālistiem, paklausījāmies, kas tur jauns. Bet viņš nekad nevienu savu viedokli neuzspieda. Bija pat jālūdz, lai viņš man kaut ko nokomentē. Toreiz viņu ne sevišķi interesēja masu informācijas līdzekļi.

Lembergs jums iedeva skaidru naudu?

Man šķiet, tika ieskaitīta šī naudiņa kontā.

Tā tika pārskaitīta no Lemberga konta?

Tā nauda droši vien parādījās pa taisno, bet, goda vārds, es to vairs neatceros. Ziniet, tādiem jautājumiem jau tādos brīžos nepievērš uzmanību, kad tev burtiski deg...

Jūs ar Lembergu vēlāk saskaņojāt Kurzemes Radio pārdošanu un norēķinājāties ar viņu?

Personīgi ar viņu nesaskaņoju, nē. Es neesmu norēķinājusies, jo man vēl joprojām tur ir daļas.

Vai tad tās nav tās daļas, pie kurām jūs tikāt saskaņā ar šo trasta līgumu? Ja jūs neesat norēķinājusies ar Lemberga kungu, tad jau viņš vēl aizvien ir daļu turētājs caur šo trasta līgumu?

Nu... kā to ņem. Viņš varbūt arī tādā veidā var būt tur iekšā. Bet, nē, viņš nav šo daļu turētājs. Nezinu, kā to lai ņem. Pagājis ilgs laiks, es pat nezinu, cik šis līgums ir atbilstošs un ko Lemberga kungs par to domā, un kā viņš to uzskata.

Viņš arī nekad nav prasījis, lai es norēķinos. Ja viņš tā uzskatītu, tad būs jādomā. Man radiostacijā vēl ir 125 daļas, es tās principā varu pārdot un atdot viņam to naudu. Lai gan viņš caur mani nespiež uz radio.

Jums toreiz neradās jautājums, kādēļ Lembergs pats neiet daļā, bet, slēdzot trasta līgumu ar jums, ar jūsu vārdu kļūst par šī medija līdzīpašnieku?

Viņam tas tiešām neinteresēja. Es biju pazīstama, populāra, mīļota žurnāliste. Viņa interesi es toreiz uztvēru kā vēlmi atbalstīt mani, jo man bija ideja, enerģija, uzņēmība, un viņš vienmēr tādus cilvēkus ir vērtējis.

No malas kritiski raugoties, tas izskatās tā, ka Lembergs slēpās aiz jūsu – populāras, autoritatīvas žurnālistes vārda, pats paliekot ēnā, bet faktiski esot konkrētu daļu īpašnieks caur šo trasta līgumu.

Es domāju, ka to tā nevarētu uztvert, jo, ja viņš būtu tā kā slēpies, tā kā gribējis kaut kādā veidā ietekmēt, viņš to arī būtu darījis. Pilnīgi iespējams, ka to varēja noformēt kaut kā savādāk – es nezinu.

Viņš jums pamatoja, kādēļ jāslēdz trasta līgums?

To viņš tā speciāli nepamatoja vai neuzsvēra. Varbūt toreiz bija tāda mode.

Lemberga jurists, kam viņš uzticējās, Gints Laiviņš-Laivenieks toreiz šo dokumentu sagatavoja un man toreiz teica, ka nevajag par šo uztraukties, ka tas ir vairāk tādai kārtībai, jo Aivars Lembergs ir tiešām ļoti pedantisks cilvēks šajā ziņā.

Es tā sapratu, ja cilvēks kādu naudiņu dod, tad viņam ir kaut kāda sava vēlme, kādā veidā viņš to vēlas noformēt. Bet ne vienu reizi neesmu ne kaut kādu viņa spiedienu šai ziņā jutusi, ne kaut kādu regulējumu.

Tagad, kopš esat politikā, Lembergs ir mēģinājis izmantot šīs saites, dot mājienu, ka jūs viņam esat kaut ko parādā?

Nē, absolūti nekas tāds nav bijis. Nē, pilnīgi nekad. Pilnīgi nekas. Viņš pat arī to neizmantoja pašā sākumā, kad es tikko biju aizgājusi politikā, jo es uzreiz pateicu, ka par tām lietām nerunāšu. Mēs nejauši saskrējāmies, kad es tikko biju ievēlēta Saeimā.

Un es domāju, ka tik daudz, cik esmu atstrādājusi tai pašai Ventspilij, lai būtu informācija, lai būtu atpazīstamība... Mēs centāmies, lai šī nauda nebūtu uzdāvināta, bet tiešām atstrādāta. Mēs visu rēķinājām, raidlaikiem bija konkrēta cena, tas viss tika iegrāmatots, un par visu vajadzēja atskaitīties. Tā ka nekas nav uzdāvināts vai aizdots – viss ir atstrādāts.

Un tie 2250 lati - tas ir nieka šķaudījiens, piliens pie tām visām vajadzībām, kādas ir radiostacijai, ar ko tur neko nevarēja ietekmēt. Lai attīstītu radio, es pati paņēmu 100 000 latu lielu kredītu, ko ieguldīt pamatkapitālā. Ar procentiem summa sasniedza laikam 120 000 latu. Protams, tur bija Lemberga atbalsts, lai es to kredītu vispār saņemtu, kādu vārdu viņš noteikti aizbilda. Vēlāk, lai varētu norēķināties ar banku, es radio pārdevu. Nav jau patīkami, ja uz pleciem stāv tāds milzīgs kredīts. No tā bija jātiek vaļā, vismaz es varēju naktīs mierīgi gulēt.

Bet, ar šās dienas acīm raugoties, zinot visu to, kas šobrīd ir zināms par Lembergu, jums nešķiet, ka jūs, ka Kurzemes radio tika izmantots viņa autoritātes un ietekmes vairošanai?

Ja viņa autoritāte tur būtu parādījusies kaut cik, tad es vēl varētu tā teikt, bet viņš mums ļāva radoši izpausties. Es tiešām nevaru neko sliktu šajā ziņā teikt. Viņiem, es domāju, mans žurnālista darbs patika, likās, ka tas ir korekti darīts. Viņi paši, es domāju, bija iesācēji un pirmklasnieki tajā ziņā – tobrīd sākumā. Nu tur patiešām neviens nevarēja izzīlēt nekādos mākoņos, kas tur tālāk sekos. Man bija svarīgi īstenot savu ideju, un es to arī izdarīju. Neko es neesmu nevienam ne izkrāpusi, ne paņēmusi un neatdevusi, neesmu nekādas melnās naudas nekur apgrozījusi, tas patiešām tā nav noticis – viss ir caurspīdīgs.

Jūs esat saistībā ar šo līgumu saukta uz Ģenerālprokuratūru?

Nē, nē, neesmu ne runājusi, ne mani kāds ir saucis.

Arī Lemberga stipendiātu lietā nē?

Nē, bet es neesmu viņa stipendiāts, nē. Jo ne viņš man kaut ko ir devis uz roku, ne kā.

Jautājums, kā šo trasta līgumu traktē...

Jā, bet es nedomāju, ka tā ir kaut kāda stipendiātu lieta, jo kas tad tā par stipendiju, ja tas ir ieguldīts radiostacijā. Cilvēks man ir iedevis ne jau, lai es kaut ko balsotu vai viņu atbalstītu. Kad paskatāmies, kā no kasītēm ir dotas naudiņas skaidrā naudā, lai cilvēki varētu labāk pieslēpt. Bet šis ir oficiāls dokuments, jo te ir viss redzams. Vai tad par tām naudiņām ir oficiāli dokumenti?

Kādēļ tādā gadījumā šis trasta līgums netika publiskots?

Jā, publiski viņš nav rādīts, jo acīmredzot neuzskatīja, ka tas ir tik svarīgs apstāklis, kas būtu publiski jārāda. Radiostacija bija, nauda tika ieguldīta.

Šis trasta līgums jūs nesavažoja un nelika neredzēt to, kas Ventspilī varbūt notika nepareizi?

Nē, nē. Jo patiešām tas viss tika ļoti cilvēcīgi slēgts, tā bija ļoti cilvēcīga rīcība tobrīd, jo nauda radiostacijai bija vajadzīga. Es godprātīgi darīju savu darbu, un neviens nekompostrēja man smadzenes un neko neatgādināja. Manī arī ir šis nešpetnais kuršu gars – es varu ļoti apskaisties par netaisnību un negodīgumu. Bet tajā laikā es nekādu spiedienu nejutu.

Labi, nebija spiediena, bet jums pašai nebija sajūta, ka esat Lembergam parādā?

Bet viņš tajā laikā bija visu mīlēts un cienīts cilvēks, kurš no gruvešiem cēla augšā savu pilsētu! Man, gandrīz jāsaka, bija lepnums par to, ka tāds cilvēks arī mani atbalsta darbā, ko es godprātīgi arī darīju.

Bet tas bija 1997. gads, kad notika Ventspils naftas privatizācija, par kuru Ģenerālprokuratūra veic izmeklēšanu un kur figurē Lemberga vārds.

Jā, bet tas jau pēc tam atklājās. Tanī brīdī visi jūsmoja, žurnālisti jūsmoja, visa Latvija jūsmoja. Viņš bija ļoti ietekmīga figūra, viņu ļoti cienīja, ar viņu ļoti rēķinājās. Viņu vairākas reizes aicināja jau tolaik kļūt par Ministru prezidentu, bet viņš atteicās. Acīmredzot viņš zināja, kādēļ atsakās, bet ko es varēju zināt, kādēļ viņš atsakās? Ko es varēju zināt toreiz no lietām, kur neviens neko nezināja?

Ziniet, pie tiem galdiem, kur viņi savas privatizācijas plānus kala, mani jau neaicināja. Un, tā kā komerciālajā radiostacijā smagus, analītiskus raidījumus jau negatavo, sevišķi tajā laikā, tur vairāk bija ziņas, informācija. Bet par Ventspili, kur cilvēki pulcējās un kādas savas lietas kala un kādus privatizācijas projektus bīdīja, tur es pie tiem galdiem nesēdēju.

Jūs saista personiskas attiecības?

Nē, nē, nē, absolūti nē. Man nebija nekādu personisku, ciešāku attiecību, mums bija ļoti draudzīgas, normālas attiecības, kādas man bija ar daudziem cilvēkiem.

Jūs esat uz tu?

Jā mēs esam uz tu. Bet es ar ļoti daudziem biju uz tu.

Novērtē šo rakstu: