Iesaki rakstu: 
Vienotības līdere Solvita Āboltiņa, kurai otrdien pēc vairāku stundu garas neveiklas juridiskas procedūras tomēr izdevās iegūt 12. Saeimas deputāta mandātu, varētu kļūt par Saeimas Nacionālās drošības komisijas (NDK) vadītāju.
Ja šīs Āboltiņas ambīcijas tiks apmierinātas, izveidosies situācija, ka Vienotībai būs pieci pārstāvji no astoņiem Nacionālās drošības padomē (NDP), kas lielā mērā var ietekmēt dienaskārtību valstī.
Saeimas NDK realizē valsts specdienestu parlamentāro uzraudzību, uz tās slēgtajām sēdēm atskaitīties un ziņot par aktuāliem jautājumiem nāk Drošības policijas (DP) un Satversmes aizsardzības biroja (SAB) vadība.
DP, kā zināms, vismaz formāli izmeklē Vienotības politiķa Dzintara Zaķa iespējamo saistību ar balsu pirkšanu Latgales vēlēšanu apgabalā.
Par to, ka NDK vadīs Āboltiņa, neformāli jau panākta vienošanās valdības sarunu gaitā, kad politiķe topošās koalīcijas partneriem esot paziņojusi - NDK priekšsēdētājas postenis esot viņas "paketē".
Vienotības partneriem koalīcijā - Nacionālajai apvienībai (NA) un Zaļo un zemnieku savienībai (ZZS) ir bažas, ka, neievērojot šo vienošanos, varētu iestāties ķēdes reakcija un izjukt vienošanās arī par citu amatu pārdali Saeimā un ne tikai. Tā abu partiju politiķi neoficiāli pamato to, ka par Āboltiņas neievēlēšanu NDK priekšsēdētājas amatā kuluāros tiek runāts, bet vienošanās nav panākta.
ZZS deputāts Kārlis Seržants, kuru partija virzīs darbam NDK un kuru Pietiek min kā iespējamo konkurentu uz komisijas vadību, apgalvo, ka viņam šādu ambīciju nav un viņš sev atbalstu nemeklējot. Tomēr Seržantu kā kompromisu NDK vadībā Pietiek minējusi NA, kura iepriekš ir publiski paudusi aizdomas, ka Vienotība izmanto ietekmi uz specdienestiem, lai liegtu pielaižu valsts noslēpumam piešķiršanu politiskajiem konkurentiem. NA šajā komisijā pārstāvēs jaunievēlētā Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece.
Kā otrs iespējamais Āboltiņas konkurents uz NDK vadību tiek minēts Latvijas Reģionu apvienības (LRA) deputāts Mārtiņš Bondars, kuru frakcija virzīs darbam šajā komisijā. Tiesa, viņš ir opozīcijas deputāts, un līdz šim prakse ir bijusi, ka NDK vada valdības koalīcijas pārstāvis. Šobrīd no sarunām ar Vienotības partneriem valdībā un Saeimas opozīciju ir skaidri nolasāma vēlme nepieļaut Āboltiņas kļūšanu par NDK priekšsēdētāju, bet nav nolasāms, ka partijas būtu spējīgas vienoties par citu kandidātu.
Otrai opozīcijas partijai - No sirds Latvijai (NSL), kuru NDK vēlas pārstāvēt Ringolds Balodis, it kā apsolīts komisijas sekretāra amats, kas reāli nedod ietekmi. NSL līdere Inguna Sudraba Pietiek apgalvoja, ka par taktiku attiecībā uz NDK vēl nav spriests. Pats Balodis apgalvoja, ka par šādu "darījumu" nevarot būt runas.
Tomēr LRA un NSL frakcijas pirmajā 12. Saeimas darba dienā nespēja vienoties kopīgai pozīcijai, savstarpēji kuluāros pārmetot viena otrai iniciatīvu neatbalstīšanu. Piemēram, NSL vēlējās pirms balsojuma par jauno Saeimas priekšsēdētāju izsludināt 30 minūšu pārtraukumu, lai iztaujātu Mūrnieci, bet LRA to neatbalstīja balsojumā.
NDP sastāvā bez tās vadītāja - Valsts prezidenta Andra Bērziņa saskaņā ar likumu ir arī premjers, Saeimas priekšsēdētājs, aizsardzības, ārlietu un iekšlietu ministri, kā arī Saeimas NDK un Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas vadītāji.
Līdz ar to sagaidāms, ka bez Āboltiņas un Bērziņa NDP sastāvā būtu arī premjere Laimdota Straujuma, ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs, iekšlietu ministrs Rihards Kozlovskis, Saeimas aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas vadītājs Ainars Latkovskis, aizsardzības ministrs Raimonds Vējonis un Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece.
Āboltiņa tad, lai arī līdz ar Saeimas priekšsēdētājas amatu zaudējusi otrās valsts augstākās amatpersonas statusu, paliktu to valsts augstāko amatpersonu šaurā lokā, kas pie viena galda ar specdienestu un tiesībsargājošo iestāžu vadību spriež par nacionālās drošības jautājumiem.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
