No Ukrainas "Naftogaz" aizplūdusī nauda sasaistīta ar Turcijas kuģu remonta uzņēmumu

"Ukrainas jaunā valdība cīnās pret, kā tiek apgalvots, plašo korupciju valsts enerģijas uzņēmumā Naftogaz, kas norisinājusies Viktora Janukoviča prezidentūras laikā. bne izmeklēšanā atklājis aizdomīgus maksājumus gandrīz 50 miljonu dolāru apmērā, ko no Naftogaz saņēmis sīks kuģu remonta uzņēmums Stambulā, Turcijā.

Tradicionāli katra varas maiņa Ukrainā noved pie ātra pēdējās valsts enerģijas uzņēmuma Naftogaz vadības aresta – 2014. gads un Janukoviča režīma krišana nav nekāds izņēmums. 21. martā maskēti un smagi bruņoti īpašie policijas spēki iebruka Naftogaz galvenajā mītnē un arestēja ilggadējo valdes priekšsēdētāju Jevhenu Bakulinu, kuru iekšlietu ministra vietas izpildītājs Arsens Avakovs apsūdzēja par līdzdalību vairāk kā 4 miljardu dolāru zādzībā no uzņēmuma.

Bakulina aresta dienā tālu prom no Kijevas, Pendikas ostā Stambulas tuvumā Murats Bajraks izskatās nervozs un nejauši nogrūž zemē savu dakšiņu, kad izdzird par arestu. Bajraks vada nelielu ostas tuvumā esošo kuģu dzinēju remonta uzņēmumu ar nosaukumu Emarine. Viņš stāsta, ka pavada savu dienu līdz elkoņiem eļļā, remontējot dzinējus, un savā viedtālrunī rāda sarūsējuša “pacienta” attēlus. Taču vakarā viņš pārvēršas par jautru trīsdesmitgadnieku ar nevainojamu angļu valodu.

Murats neslēpj savu pārsteigumu par britu uzņēmēja viesošanos. “Mana mājas lapa darbojas tikai kopš 2013. gada, un jūs esat pirmais cilvēks, kas ar mani ir sazinājies, izmantojot to,” viņš saka, kamēr vakariņojam zivju restorānā piestātnes tuvumā. “Jūs droši vien arī esat pirmais cilvēks, kas vienkārši atnācis uz manu biroju bez iepriekšējas pieteikšanās,” viņš piebilst, kas nav nekāds pārsteigums, ņemot vērā, ka vietējam taksometra šoferim radās zināmas grūtības atrast viņa nelielā uzņēmuma telpas, par kurām nevēstīja ne nosaukums pie domofona, ne arī izkārtne. “Šis ir neliels uzņēmums,” atzīst Murats. “Piemēram, man nav savas darbnīcas.”

Emarine akciju kapitāls tik tikko pārsniedz $30 000, un Bajraka vārds un seja ir vienīgie, kas parādās Emarine mājas lapā. Taču sešu mēnešu laikā no 2012. gada beigām līdz 2013. gada sākumam Emarine piedzīvoja uzplaukumu – no Lielbritānijas uzņēmuma Northsale Logistics Latvijas bankas konta Emarine Turcijas kontā vairākos maksājumos tika iemaksāti 46,5 miljoni dolāru saskaņā ar bne aplūkotajiem konta izrakstiem.

Northsale bija Latvijas uzņēmuma Rīgas kuģu būvētava (attēlā - tā saimnieks Vasilijs Meļņiks) meitasuzņēmums un Bajrakam samaksātie 46,5 miljoni dolāru nāca no 400 miljoniem, ko Rīgas kuģu būvētavai samaksāja Ukrainas Naftogaz par piekrastes naftas platformas piegādi. Ņemot vērā to, cik mazs ir Emarine uzņēmums, 46,5 miljoni dolāru, kas nonāca pie Bajraka no Naftogaz Rīgas kuģu būvētavai izmaksātajiem 400 miljoniem, aizdomīgi izskatās pēc daļas no 4 miljardiem dolāru, kas, kā tiek uzskatīts, aizplūduši no Naftogaz Viktora Janukoviča prezidentūras laikā no 2010. līdz 2014. gadam.

Rīgas platforma

Rīgas kuģu būvētava izmantoja Northsale – 2011. gadā dibinātu uzņēmumu – lai īstenotu pretrunīgo 400 miljonu dolāru darījumu, kura ietvaros Ukrainas Naftogaz tika pārdota pa pusei iegremdējama piekrastes naftas urbšanas platforma. Darījums raisīja pretrunas, jo Rīgas kuģu būvētava pāris nedēļas iepriekš bija ieguvusi jaunuzbūvēto B319 platformu no Norvēģijas nomas uzņēmuma Standard Drilling par tikai 220 miljoniem dolāru. Pēc tam Rīgas kuģu būvētavai vairs nebija būtiskas lomas, tā kalpoja vien kā starpnieks; uzņēmums apgalvo, ka šajā darījumā ieguvis vien 5 miljonus dolāru.

Pat ierēķinot transporta izmaksas no Singapūras līdz Ukrainai, inženiertehniskos darbus Bosfora šauruma šķērsošanai un tādus papildizdevumus kā helikopteri, 180 miljonu dolāru cenas atšķirība bija tik milzīga, ka raisīja ne tikai pārsteigumu. Ņemot vērā Naftogaz reputāciju kā vienam no pasaules korumpētākajiem uzņēmumiem, aizdomu smaka bija visai jūtama. Taču acīmredzot visi Latvijas ierēdņi bija aizspieduši degunus – līguma parakstīšanas ceremoniju Ukrainā apmeklēja pat Latvijas ekonomikas ministrs, kurš vēlāk paziņoja bne, ka cerot, ka šis darījums veicinās Latvijas ekonomiku.

Taču patiesībā noticis ir tieši pretējais. Rīgas kuģu būvētava, viens no Latvijas lielākajiem uzņēmumiem, kas nodarbina aptuveni 600 cilvēku, tuvojas bankrotam un strauji pārvēršas par karstu kartupeli Latvijas politiķu mutēs. Kādreizējais valdes loceklis Igors Komarovs marta sākumā izteicās vietējā presē, ka līdz kuģu būvētavas bankrotam atlikusi tikai “trīs līdz seši mēneši”. Rīgas kuģu būvētava noraidīja šos komentārus un citus ziņojumus kā “informācijas uzbrukumus ar mērķi celt neslavu vienam no valsts vecākajiem uzņēmumiem.”

Tāpat Rīgas kuģu būvētava ir konsekventi noraidījusi jebkādus pārkāpumus saistībā ar Naftogaz darījumu, atsaucoties uz faktu, ka Ukrainā attiecībā uz to nav sākti nekādi tiesībaizsardzības pasākumi. “Šīs kļūdainās informācijas autori izpilda kāda pavēles,” apgalvo uzņēmums.

Skaidri apstākļi

Bajraks apgalvo, ka saņēmis naudas līdzekļus par darbu, kas ticis veikts “saskaņā ar viņa uzņēmējdarbības profilu”, taču viņš nevarot runāt par līgumu konfidencialitātes nosacījumu dēļ. Bajraks noliedz, ka saņemtie 46,5 miljoni dolāru saistīti ar kādiem pārkāpumiem, un apgalvo, ka Turcijas institūcijas uzņēmumā veikušas neatkarīgu auditu. Viņš min, ka, iespējams, naudas līdzekļi pārsūtīti tālāk nenosauktiem “apakšuzņēmējiem”.

Turcijas uzņēmuma izmantošanai Naftogaz un Rīgas kuģu būvētavas darījuma līdzekļu aizpludināšanai ir vienkārša loģika – platforma šķērsoja Bosfora šaurumu pa ceļam uz Krimu, kas nozīmēja plašus transporta un inženiertehniskos darbus, kas tika izmantoti, lai pamatotu maksājumus Emarine. Northsale konti uzrāda mazākus tiešos maksājumus patiesajiem apakšuzņēmējiem, piemēram, Singapūras uzņēmumam Keppel Fels, kas uzraudzīja pārcelšanos Bosforā.

Informācija liek domāt, ka uzņēmums tika iepriekš sagatavots naudas līdzekļu pārskaitīšanai. Lai gan Bajraks dibināja uzņēmumu 2008. gadā, viņa amatieriskā mājas lapa tika palaista tikai 2013. gadā – iespējams, lai izturētu paviršas naudas atmazgāšanas pārbaudes. Kopš 2011. gada novembra Bajraks vairs nav Emarine juridiskais īpašnieks vai direktors, šīs lomas pārņēmuši partneri, lai gan intervijas laikā viņš neradīja šaubas, ka Emarine ir viņa uzņēmums.

Bajraks stāsta, ka viņa karjera veiksmīgi aizsākās, jau studējot uzņēmējdarbības vadību maģistratūrā, kad viņš kļuva par Vācijas inženierijas milža MAN Turcijas dīzeļdzinēju pārdošanas nodaļas vadītāju. Taču pēc domstarpībām par iespējamu nelikumīgu naudas līdzekļu piesavināšanos 2008. gadā viņš uzņēmumu pameta. “Pēc tam man nebija iespējams strādāt Turcijas uzņēmumos, un man nebija citas izvēles kā vien uzsākt savu biznesu,” viņš skaidro. Bajraks atteicās atklāt, no kurienes viņš ieguvis kontaktus ar Rīgas kuģu būvētavu.

Zaudētā “Neatkarība”

Nododot piekrastes urbšanas iekārtu Krimā esošā ChornomorNaftogaz rīcībā, Naftogaz pārsauca B319 platformu par “Neatkarību”. Nosaukums bija atsauce uz augstajām cerībām, kas tika liktas uz šo platformu un tās iepriekš iegādāto līdzinieci B312 saistībā ar Ukrainas atkarības no Krievijas gāzes samazināšanu, izmantojot vietējās rezerves Melnajā jūrā.

Taču kopš Krievijas zibenskara un Krimas aneksijas ChornomorNaftogaz un tā jaunās urbšanas platformas nacionalizēja separātiskā Krimas valdība, un rūgtā ironija ir tā, ka šobrīd tās atrodas Krievijas pakļautībā.

23. martā Ukrainas enerģētikas ministrs laikā no 2010. līdz 2012. gadam Jurijs Boiko televīzijā paziņoja, ka jebkādas korupcijas shēmas Naftogaz valstij ir izmaksājušas “100 reižu vairāk nekā Krimas zaudējums”. Boiko – plaši uzskatīts par galveno Naftogaz shēmu plānotāju – Krimas zaudējumā vainoja Maidana pretkorpucjas protestus, kuru rezultātā februārī tika gāzts prezidents Janukovičs un pie varas nāca jaunā Ukrainas valdība.

Taču patiesībā pastāv cieša saikne starp korupciju Janukoviča laikā un Krimas zaudējumu: Janukoviča krišanas laikā, Krimu vadīja  viņa ieliktņi, kas bija iesaistīti endēmiskajā korupcijas izplatībā un nonāca krustugunīs pēc pēkšņās Janukoviča pazušanas. Krievija piedāvāja Krimas elitei drošību un to aktīvu saglabāšanu apmaiņā pret kontroli pār pussalu, neizdarot nevienu šāvienu. Viņi ar prieku pieņēma šo piedāvājumu, pierādot, ka, lai arī brīvības cena var būt pastāvīga uzraudzība, korupcijas cena ir neatkarības zaudējums.

Novērtē šo rakstu: