Notikušais dziesmu svētkos pats par sevi nav nekas īpašs, BET...

Kāpēc tik vieglprātīgi? Protams, ir traki, ka bērni tādu vai citādu (ne tikai fizisku, bet arī psiholoģisku) iemeslu zaudē samaņu desmitiem, gandrīz vai simtiem, turklāt tas notiek valsts organizēta masu pasākuma ietvaros un neapšaubāmi ciešā saistībā ar to, kā šis pasākums ir (nav) ticis organizēts.

Taču - lai kā arī gribētos dramatizēt, tieši saistībā ar masu ģībšanu nekas traks nav noticis. Par laimi visi ir dzīvi, sveiki un veseli, nav nekādu paliekošu seku veselībai, nekādu, pasargi, Dievs, ievainojumu, traumu, sakropļojumu utt.

Ar to gan arī labās ziņas ir cauri.

Faktiski sestdien un svētdien notikušais ir mazs, maigs un pieklājīgs Tā Kunga - vai kaut kā cita tur no augšas - atgādinājums. Atgādinājums par to, ka no visām tik formāli tik dažādajām, taču pēc būtības vienādajām Pareksa, Metalurga, Krājbankas, Zolitūdes traģēdijām (jā, tās visas ir traģēdijas) Latvijas valsts ne tikai neko nav mācījusies, bet turpinājusi stigt vēl dziļāk bezatbildības un neizlēmības - kas būtībā ir - viena koka divi gali - dūkstī.

Gadiem ilgi Latvijas vadošā politiskā kliķe ar "tiesībsargāšanas" iestāžu vadības atbalstu ir kultivējusi pārliecību, ka pareizais un atbalstāmais valsts vadīšanā un lielu un mazu valstisku lēmumu pieņemšanā ir tas, ko pamatoti var saukt par "Dombrovska stiliņu".

Tā pamatiezīmes - mēs pat nemēģināsim mēģināt paredzēt kādu s...u iestāšanos,  bet, tiem iestājoties, pat nemēģināsim pieņemt kādus valstiski svarīgus, atbildīgus lēmumus, kādus mums kā valsts vai nozares vadītājiem vajadzētu pieņemt. Tā vietā sasauksim ekspertus, viņiem dārgi samaksāsim, lai pēc tam paši (un, protams, arī eksperti) izvairītos no jebkādas atbildības par lēmumu pieņemšanu, ja nu gadījumā s...i neuzsūksies paši, bet vēl labāk - nekādus lēmumus nepieņemsim vispār.

Tā tas Latvijā ir gājis gadiem - un sekas ir bijušas katastrofālas, vai mēs runājam par "sekmīgi" pārdoto Metalurgu, no neuzmanītā Pareksa aizplūdušajiem simtiem miljonu vai būvniecības jomu, kur pusotru gadu pēc Zolitūdes traģēdijas saimnieko tie paši Pauniņi un Rāvji.

Kā gan kādam vispār varēja rasties kaut jel cik pamatota cerība, ka šajā te konkrētajā valstiskajā sistēmā, notiekot pavisam mazai krīzītei ar ģībstošiem skolēnu dziesmu svētku dalībniekiem, operatīvi tiks pieņemti pamatoti, valstiski, atbildīgi lēmumi?

Protams, ka tādi nevarēja tikt pieņemti sistēmā, kura ilgus gadus ir būvēta ar aprēķinu - censties nekādus lēmumus nepieņemt cerībā, ka tos pieņems citi vai ka problēma vienkārši nomirs no vecuma.

Vai ministrei un pārējiem dziesmu svētku organizētājiem un "atbildīgajiem" vajadzēja paredzēt, ka, bērnus nepietiekami barojot un pamatīgi noslogojot, uz kopējo masu kādai procenta simtdaļai var gadīties veselības problēmas?

Pašlaik, protams, pietiek principiālu gudrinieku, kas, sajūtot spēcinošo brēcēju pūli sev apkārt, skaļi brēc - jā, protams, vajadzēja, kā citādi!

Kā zināms pasaulē nav pateicīgākas nodarbes par pagātnes prognozēšanu, taču kaut kā neatceros nevienu no viņiem ko tādu skaļi paužot pirms dziesmu svētkiem.

Realitāte tikmēr ir tāda, ka nekādas jaunas mocības un jaunas diētas, cik noprotams, šogad dalībniekiem nebija izgudrotas - viss tikpat humāni vai nehumāni kā iepriekšējās reizēs.

Un tajās bērni masveidā neģība, kaut arī bija te auksti, te slapji, te sasodīti karsti, - bet tie paši mediji un "eksperti", kas tagad prasa Seiles skalpu, tad sajūsminājās par, piemēram, mazo dejotāju varonību un entuziasmu.

Bet šoreiz ģība - un jautājums par to, vai to varēja paredzēt, manuprāt, pēc būtības ir neatbildams.

Cita lieta - mēs dzīvojam pasaulē, kur notiek negaidītas lietas. Var strīdēties, vai tās ir patiesi negaidītas vai arī viegli prognozējamas, bet - tās notiek negaidīti. Un tā nav kāda pavisam jauna pasaules īpašība - pasaulē ik pa laikam notiek viss kas tāds, kas nav gaidīts un paredzēts.

Bet tāpēc mēs maksājam valdībai, lai tā, ja arī ir pietiekami stulba, lai lietas neprognozētu, vismaz uz tām adekvāti un ātri reaģētu. Ja tu esi pieļāvis, ka bērni ir nomocījušies un nepietiekami pabaroti, ja tu to neesi nokontrolējis, tad vismaz pieņem saprātīgu lēmumu tad, kad esi pamanījis šo faktoru sekas. Saprātīgu - tas nozīmē: tādu, kas ir ja ne vairāk, tad vismaz loģisks, izpildāms un atbildīgs. Atbildīgs - tas savukārt nozīmē: tāds, par kuru pieņēmējs uzņemas atbildību.

Taču ministres lēmumi bija labākajās Dombrovska tradīcijās - uzklausīt iespējami daudz ekspertu un beigu beigās attiecībā uz bērniem un pedagogiem, kam sešos jāceļas, divos naktī (kad viņi sen guļ) pieņemt lēmumu-nelēmumu, kura būtība faktiski bija - dariet, kā gribat, bet es ar "organizatoru" kompāniju ne par ko neatbildu. Savukārt valdības vadītāja, šķiet, bija patiesi laimīga, ka viņa var no tā visa vienkārši turēties pa gabalu.

Vai ministrei tagad jālido no amata? Esmu no šīs jomas pietiekami patālu, lai gan, cik noprotu, Seile laikam ir izglītības darbinieku cienīta ministre. Taču vienu ko varu teikt droši - šī ministre ir tās partijas pārstāve, kas kopā ar saviem satelītiem ilgus gadus ir kultivējusi pārliecību, ka īstais valstiskais tikums ir lēmumus nepieņemt, un ministres nepārdomātās glupības, kas darītu godu jebkurai bezgalvas vistai, ir spilgts piemērs, pie kā tas ir novedis.

Atkārtoju - šis bija tikai tāds mazs, kusls brīdinājums no augšas, nebija ne līķu, ne drupu, ne valstisku apdraudējumu. Bet kas būs rīt (vai parīt, vai pēc mēneša, vai gada), kad pilnīgi negaidīti kaut kas sagrūs, kaut kas nogrims, kaut kas nodegs, kaut kas nomirs, kaut kas izjuks, kaut kas atgadīsies uz robežas ar Krieviju, bet lēmumi-nelēmumi tiks pieņemti-nepieņemti tāpat kā attiecībā uz ģībstošiem skolēniem?

Novērtē šo rakstu: