Iesaki rakstu: 
Sabiedrībā aizvien tiek lietota terminoloģija, kurai nav sasaistes ar patieso tās nozīmi un jēgu. Represijās vainīgs komunisms, valsts ar mistisku nosaukumu – PSRS? Pajautāsim sev – vai komunisms kaut kur pastāvēja vai pastāv? Kas ir komunisms? Kas stāv aiz Padomju Savienības vārda? Vai nav saprotams, ka, kad mēs runājam par okupāciju, par okupācijas režīma represijām, uz to asi atsaucas šo jēdzienu turētājs, izpildītājs un “saimnieks” Krievija.
Jājautā - ja tā nav, tad kāds pamats Krievijai pārmest citām tautām un valstīj, arī Latvijai, kad tās runā un stāsta par genocīdu, ko veica Padomju Savienība, kurā galvenie līdztiesīgie šīs savienības dibinātāji bija Krievija, Ukraina un Baltkrievija? Kādēļ mēs neliekam “pie kauna staba” Ukrainu un Baltkrieviju par genocīdu kopā ar Krieviju? Un kas veica genocīdu “golodomora” laikā, pret Krimas tatāriem, deportācijas Baltijā un citur?
Lai izteiktos par to, kas ir komunisms, ir vērts nevis izdomāt jaunu velosipēdu, bet vērsties pie Vikipēdijas un citiem avotiem, kuri traktē, ka “komunisms (no lat. commūnis - "kopīgs") marksisma teorijā ir nākotnes sabiedriska formācija (iekārta), bezšķiru sabiedrība, kurā pastāv sociālā vienlīdzība un labklājības vienlīdzīga, kur ražošanas līdzekļi pieder visiem kopīgi, ražošanā iesaistot darbiniekus uzņēmumu pārvaldē, tā ir sabiedrība, kurā sabiedrības locekļi ir vienlīdzīgi tiesībās un iespējās”. No teiktā izriet, ka komunisms ir tiesiski vienlīdzīgu indivīdu organizēta sabiedriskā valsts pārvaldes sistēma, kura izveidojas dabiskā ceļā, bez vardarbības.
Mūsdienās ne reizi vien esam saskārušies ar viedokļiem, kuri proletārisko, sociālistisko revolūciju sasaista ar terorismu kā bīstamu sabiedrības pārveidošanas ideoloģiju. Šādam viedoklim, manuprāt, ir pamats, kaut viennozīmīgi nevar teikt, ka jebkuras protesta izpausmes pret netaisnību un alkatības izpausmēm sabiedrībā, kur valsti jau pārvalda nauda, ir tiesiski nosodīt.
Ir zināms, ka vardarbība jebkuros procesos un sabiedrības slāņu attiecībās izraisa jaunas vardarbības, pretstāvēšanu, terorismu un attiecīgi represijas. Sabiedrības daļu, kurai pieder vairākums sabiedrībā uzkrāto bagātību, to atdot sadalei vienlīdzīgi visiem sabiedrības locekļiem var piespiest vienīgi ar vardarbību, ko savulaik realizēja Oktobra revolūcijas tēvi.
Sociālistiskā revolūcijas ideoloģija plaši attīstījās Krievijā, kura vainagojās ar 1917.gada Oktobra revolūcijas uzvaru. Tomēr redzam, ka vardarbības ideja šim režīmam nāca līdzi visus tā pastāvēšanas gadus tā saucamajā Padomju Savienībā, kas arī bija viens no galvenajiem iemesliem šī vardarbīgā režīma sabrukumam un komunisma idejas nosodīšanai.
Nav šaubu, ka komunisma kā sabiedrības pārvaldes sistēmas ideja ar Oktobra revolūciju nemaz neizveidojās, nerealizējās, kaut tās iedīgļus lēmumos un konstitūcijā var saskatīt. Ir dzirdēti, lasīti pat izteikumi, ka PSRS konstitūcija ir visdemokrātiskākā pasaulē, bet, kā to realizēja dzīvē, mēs labi zinām. Mums arī Latvijā pastāv komunistiska devīze – “viens likums, viena taisnība visiem”. Kur tā ir dzīvē? Kas maksā, tas pasūta mūziku, proti, likumus.
Viena no galvenajām PSRS “komunistiskā” režīma izpausmēm bija citu valstu un tautu okupācija un represijas, izsūtīšanas un genocīds visā šī mistiskā nosaukuma valsts – Padomju Savienības teritorijā, kas patiesībā bija Krievijas impērijas maskēts nosaukums ar krievu valodas vardarbīgu uzspiešanu, masveida represiju izpildīšanu ar Maskavas diktātu, ukaziem, lēmumiem un likumiem, ar tautu samaisīšanu, ar buržuāzijas un sociālistiskā režīma iekarojumu noliedzēju fizisku iznīcināšanu, pa ceļam izvēršot represijas pret režīmam nepaklausīgām tautām.
Tā kā tā saucamā komunistiskā partija, kura bija saaugusi ar varu un kura pildīja nevis partijas funkcijas, bet gan varas funkcijas (arī tagad diemžēl partijas, arī Koalīcijas padomē, vismaz Latvijā pilda varas funkcijas), bija represīvs, vardarbību realizējošs orgāns.
Partijas dēvēšana par komunistisko arī nedod pamatu to atzīt kā komunisma kodolu vai to salīdzināt ar komunisma idejas izpausmēm, kur ir “viens likums, viena taisnība visiem”, ar komunistisko režīmu.
Jau no dažām šī raksta rindām nav grūti nojaust, ka komunisma idejai kā sabiedrības pārvaldes režīmam nav nekāda sakara ar Oktobra sociālistiskās revolūcijas vardarbību, jo nav šaubu, ka komunisms neparedz uzturēt sabiedrības pārvaldi ar represijām un vardarbību, kas notika Krievijas impērijā, ko nosauca par Padomju Savienību.
Vai nebūtu laiks lietas saukt īstajos vārdos un nemaskēties aiz mistiskiem nosaukumiem, jo nav tāda “komunistiskā genocīda”. Padomju Savienībai ir saimnieks, kurš vienmēr atsaucas, kad ir izdevīgi, bet, ja nav izdevīgi, vainu liek uz komunistiem vai mistisko valsti - Padomju Savienību.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
