Par 2. Pasaules karu, 9. maiju, Latviju, latviešiem, krieviem un vēl šo to
Ainārs Kadišs10.05.2020.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Šodien ir divas aktualitātes - pasaules tautu celšanās cīņā pret "kovida" mega afēru, valdību tirāniju un cilvēku pamattiesību atņemšanu un 9. maija notikumi pie Uzvaras pieminekļa Rīgā. Paradoksālā kārtā abi notikumi šogad ir saistīti. Kā Otrā Pasaules kara dalībnieka dēlam un Latvijas pilsonim man ir pilnas tiesības izteikt savu viedokli šajā jautājumā. Un man ir, ko teikt.
Mans tēvs bija Ulmaņa Latvijas armijas virsnieks. Dzimis Latvijā 1912. gadā. Un te pirmā nesaprašana. Jo Latvijas toreiz nebija. Bija Krievijas guberņa. Bet ģeogrāfiskā dzimšanas vieta kļuva par Latviju tikai pēc vairākiem gadiem.
Pēc tautības - krievs. Ģimenē runājām tikai latviski. Bija liels dziedātājs, pulkā - karavīru dziesmu aizsācējs (zapevala). Kārtējo reizi mainoties varai, tika iesaukts Padomju Armijā. Karoja, vairākas reizes tika ievainots. Piedzīvoja kontūziju. Šāviņa šķemba izsita vienu aci. Cita šķemba izrāva sānos robu pie pašas sirds. Cita sakropļoja vienu rokas pirkstu, ka tas uz visu mūžu palika neatliecams.
Es atceros, kā šis līkais pirksts spieda, kad pēc sarežģītas operācijas (biju smagi salauzis sprandu) tēvs man palīdzēja pieslieties slimnīcas gultā sēdus. Man ļoti sāpēja, un es viņu lamāju. Bet viņš pārdzīvoja un ļoti centās man nenodarīt sāpes. Bet - tas līkais pirksts spieda man kaklu...
Vēl viena šāviņa šķemba viņam karojot iekļuva gūžas locītavā. Tikai pēc vairākiem gadu desmitiem no kara beigām medicīna attīstījās tik tālu, ka to beidzot izdevās izoperēt. Visas iepriekšējās operācijas bija nesekmīgas.
Mana māte bija latviete. Kā jau minēju - šis ir speciāli nacionālajiem idiotiem - ģimenē runājām latviski.
Un tagad pasakiet man kaut vienu iemeslu, kādēļ 9. maija Uzvaras svētki nebūtu arī mani svētki? Jā - manis nebija Pārdaugavā pie Uzvaras pieminekļa. Bet tas nav tādēļ, ka es respektētu Latvijas okupācijas administrācijas pasludinātos “antikovida” lēmumus. Kā es nicinu šos jūdas - kolaboracionistus, tā nicinu arī viņu acīmredzami idiotiskos, pat atklāti debilos lēmumus.
Es nebiju tur tādēļ, ka neesmu pasācis piedalīties tādos pasākumos. Bet iespējams, ka velti. Varbūt vajadzēja. Jo, ja nebūtu šīs uzvaras pār fašismu, iespējams, ka arī mūsu nebūtu. Bet es nespekulēšu šeit par tēmu "kas būtu, ja būtu". Ir, kā ir, un šī realitāte ir jāpieņem.
Vai šie ir krievu svētki? Protams, ka ne. Tie ir visu to cilvēku svētki, kuri priecājas par to, ka beidzies viens no asiņainākajiem kariem cilvēces vēsturē, to svētki, kuri piemin savus ierakumu dubļos palikušos vai tankos dzīvus sadegušos senčus.
Politiskā izpratnē 2. Pasaules karš salauza mugurkaulu vācu fašismam, precīzāk - hitlerismam. Bet tīri personīgi - karā uzvar tikai tie, kuri tajā nepiedalās. Pārējie - cieš. Abās frontes pusēs. Un nevienam nav tiesību aizliegt pieminēt savu aizsaulē aizgājušo tēvu, vectēvu un vecvectēvu. Mans tēvs izdzīvoja, un man ir iespēja uzrakstīt šo vēstījumu. Un - kas zina - varbūt kāda dvēsele aizdomāsies, un naida un nepatikas vietā nāks iejūtība un izpratne...
Bet tiem, kuri "piekāsa" Latvijas okupācijas administrācijas šakālēnu izdotos "noteikumus" un nebaidījās nolikt ziedus, izsaku cieņu un atbalstu. Tāpat kā vācu tautai, kura uzsākusi pilsonisko nepakļaušanos un pretošanos savas valdības tirānijai un neadekvātajiem lēmumiem pandēmijas blefa sakarā.
Interesanti, ka četrdesmitajos vācieši un krievi ar sabiedrotajiem bija dažādās frontes pusēs, bet tagad mēs esam vienā pusē, lai cīnītos pret korumpētajām valdībām, kuras ved savas tautas iznīcībā. Kā toreiz, tālajos četrdesmitajos bija jācīnās par savu dzīvību, zemi, bērniem un nākotni, tā arī šodien. Tikai toreiz ienaidnieks bija redzams un atklāts, bet šodien - lienošs un slepens. Saka, ka brīvību nedāvina, tā jāizcīna. Šķiet, ka taisnība vien ir...
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
