Iesaki rakstu: 
Nesen Vladimirs Lindermans vērsās prokuratūrā saistībā ar manu rakstu NA avīzē, kurā es cita starpā rakstīju: "PSRS okupācija atstāja Latvijas ekonomiku sagrautu, vidi piesārņotu un sabiedrību pārkrievotu. Daudzas no okupācijas sekām ir pārvarētas, taču krieviskā vide vēl arvien ir Latvijas realitāte. Kā savulaik teica sabiedrisko lietu ministrs Alfrēds Bērziņš, ja vienreiz ielaidīs krievu uti kažokā, ārā to dabūt būs grūti. Patiešām, redzam, ka PSRS laika krievvalodīgie iebraucēji lai arī pastāvīgi gāna un sunī Latviju, prom nebrauc."
Lindermans manis teiktajā saskatīja nodomu dehumanizēt krievus ar mērķi tos vēlāk nogalināt. Viņa iniciatīvu pilnībā atbalstījušas vietējās krievu NVO. Nosodītāju pulkam šoreiz pievienojušies arī trīs Vienotības deputāti (Judins, Čigāne, Loskutovs), kurus sevišķi aizskāris fakts, ka citēts ir Alfrēds Bērziņš - Ulmaņa režīma īstenotājs Latvijā.
Tā kā pēc izglītības esmu vēsturnieks, tad visai bieži atsaucos uz vēsturisku personību teikto. Kas attiecas uz Bērziņa citātu [1939] par "krievu uti kažokā" tad vēsturnieki līdz šim to izmantojuši vairākkārt (skat., piemēram, Dr.habil.hist. I. Feldmanis, Baltija triju lielvalstu šaha spēlē, LA 22.05.2009.).
Ja skatāmies literatūrā, tad redzam, ka jau kopš PSRS okupācijas pirmajām dienām latviešu rakstnieki un kultūras darbinieki sakāmvārdu "ielaist uti kažokā" ir izmantojuši, lai raksturotu PSRS okupāciju un tās sekas, tostarp Latvijas kolonizāciju un rusifikāciju. To darījis gan Ulmaņa režīma favorīts Bērziņš, gan Ulmaņa režīma kādreizējie pretinieki sociāldemokrāti. Pat okupētajā Latvijā latviešu rakstnieki izmantoja alegoriju par "uti kažokā", tādējādi nokaitinot toreizējo okupācijas administrāciju.
Piemēram, 1959. gada jūlijā, kad notika bēdīgi slavenais LKP CK slēgtais plēnums, kurā izrēķinājās ar Berklavu u.c. "buržuāziskajiem nacionālistiem", LPSR Valsts Drošības komitejas vadītājs b. Vēveris savā runā citēja Visvalža Lāma romānu "Kāvu blāzmā". "Svešās tautas redz un zina, cik skaista un iekārojama ir mūsu zeme, ar elkoņiem laužas te iekšā, lien te kā utis kažokā,” no tribīnes citēja sašutušais LPSR čekas priekšnieks, komentējot: "Un, lūk, tāds rakstnieks kā Eglons (V.Lāms) bauda Rakstnieku savienības atbalstu, lai gan vajadzēja parādīt viņa īsto seju!"
Pieņemu, ka Vienotības trijotne ātri atrastu kopīgu valodu ar biedru Vēveri, meklējot un uzrādot tos, kuri okupantiem piemēro teicienu "uts kažokā". Tādi ļaudis mums ir bijuši visos laikos, diemžēl ir arī šodien.
Kas attiecas uz Latvijas krievu NVO sašutumu, domāju, nevienam tas nav pārsteigums. Tās vada cilvēki, kas publiski slavē Putinu, aicina mainīt krievu valodas statusu Latvijā un uzskata, ka "pret Baltijas valstīm vajadzētu izmantot pieeju, kas pārbaudīta Abhāzijā un Dienvidosetijā”. Arī atbalstīt Lindermaņa iniciatīvas šīm organizācijām nav nekas jauns. Atcerēsimies kaut vai 2012. gada valodu referendumu ar mērķi panākt krievu valodai valsts valodas statusu.
Kad jāsvin 9. maijs - atkārtotās PSRS okupācijas sākums, tad vērojam absolūtu vienaldzību pret latviešu līdzcilvēku jūtām. Tad krievu NVO jūtība un empātija ir līdzīga nullei. Kad jāpiemēro "fašista" epitets, arī tad lieku toleranci pret līdzcilvēku jūtām nenovērojam. Bet, kad izskan "krievu uts kažokā", tad ir uguns pakulās, tad pēkšņi ir ārkārtēja jūtība, prasība pēc tolerances un sašutums. Neizslēdzu, ka liekulīgais sašutums ir mēģinājums novērst uzmanību no drošības iestāžu pastiprinātās intereses par šīm organizācijām.
Seko mums 
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
