Par atbalstu Satversmes preambulai, par valstsnāciju un latviešu tautu vai Latvijas tautu Satversmes preambulā

Stabilās, modernās Eiropas valstīs vara par valsts tagadni un nākotni parasti atrodas valstsnācijas rokās. Tā tas ir Francijā, Vācijā, Zviedrijā, Igaunijā vai Polijā u.c.  Vienkāršoti izsakoties, valstnācija jebkurā valstī ir tā, kas neskrien pie visiem saskaņot savus lēmumus, bet nolemj pati, ko un kā valstī rīkoties, lai veicinātu savas valsts izaugsmi. Tāpēc būtiski, ka valstsnācijas jēdziens ir ietverts preambulā, savukārt jēdzienam „Latvijas tauta” preambulā nebūtu jāatrodas. To var lietot citur.

Latvijas brīvību neizcīnīja Latvijas tauta. To izdarīja latvieši. Preambulas pašreizējā tekstā nav skaidrs, vai šajās cīņās piedalījās arī latvieši vai arī tie tikai nodibināja valsti, tad pagāja malā un deva tiesības brīvi rīkoties ar valsti „Latvijas tautai”? Kam gan vēl bez latviešiem bija vajadzīga un kas vēl bez latviešiem gribēja dibināt neatkarīgu valsti? Vai tie bija krievi, vācieši vai poļi? Ja to gribētu un dibinātu citi, vai viņi valsti nosauktu par Latviju? Vai tā, kas dibinājusi valsti, nav valstsnācija?

Latvijas valsti pasludināja un Brīvības cīņās nosargāja latviešu tauta, lai nodrošinātu savas tautas pastāvēšanu. Latvijas valsts pirmais prezidents Jānis Čakste teicis: „Latvijas valsts izaugusi no latviešu tautas vienprātības, tā palikusi stipra caur latviešu tautas vienprātību un plauks un zels tālāk.”

Uzskatu, ka Latvijas pirmā prezidenta teiktajam nav jāpieliek vai jāmaina vārdi „latviešu tauta” uz „Latvijas tauta”. Un nav jāmaskē šis fakts ar apzīmējumiem, kādus nereti dzirdam augstu amatpersonu uzrunās, izmantojot salikumus tikai ar latviskuma šķietamību: „Latvijas tauta”, „Laimīgu Jauno gadu Tev, Latvija!”, „Latvijas Vispārējie dziesmu un deju svētki” u.tml. apzīmējumi.

Gribu atgādināt, ka valstsnācijas jēdziens tomēr ir iekļauts citā būtiskā politikas dokumentā, un tas ir - „Nacionālās identitātes, pilsoniskās sabiedrības un integrācijas politikas pamatnostādnēs 2012.–2018. gadam”. Šim jēdzienam, ja vara Latvijā ir tur, kur tai jābūt, ir jāatrodas preambulā.

Otra būtiskā lieta, kam būtu jābūt otrajā lasījumā, ir kristietība, kas šobrīd preambulā ir „nostumta malā”. Nav runa par kādu konkrētu baznīcu vai teokrātiju. Kristietība preambulā parādītu to, kā mēs kā etnoss esam veidojušies. Kristieši, kā zināms, ir ļoti nozīmīga Latvijas sabiedrības daļa. Pirmo reizi Latvijas vēsturē evaņģēliski luteriskās baznīcas sinode (2013. gada 7.–8. jūnijā) ir iesniegusi savu Satversmes preambulas priekšlikumu. Sinodes priekšlikums ir šāds:

„Latvijas valsts pamatuzdevums ir nodrošināt latviešu tautas kā tās pamatnācijas izdzīvošanu un attīstību cauri laiku laikiem, jo Latvija ir vienīgā vieta pasaulē, kur pilnvērtīgi var pastāvēt un uzplaukt latviešu nācija, tās kultūra un valoda.

Lai to īstenotu, Latvijas valstij ir stingri jāstāv uz sava garīgā mantojuma pamata, kas īsi izteikts valsts himnā „Dievs, svētī Latviju!” Ar to mēs atzīstam, ka gan kristīgās, gan latviešu un līvu tautas garīgās un materiālās vērtības ir būtiski veidojušas mūsu identitāti. Šo vērtību unikāls apvienojums Latvijas valsti dara piederīgu Eiropas kultūrtelpai.

Valsts pienākums ir aizsargāt laulību starp vīrieti un sievieti, ģimeni un bērna dzīvību no tās ieņemšanas brīža. Ģimene ar tēvu un māti kā sabiedrības pamatšūniņa nodrošina pilnvērtīgāko vidi katra bērna audzināšanai un dabiskai dzimuma identitātes izpratnei.”

Jāpiemin, ka daudzu valstu satversmēs ir atsauce uz Dievu. Tā tas ir Šveices, Ungārijas, Īrijas, ASV, Grieķijas, Polijas u. c. satversmēs.

Kāpēc ir tik svarīgi Satversmes preambulā minēt kristīgās vērtības un nepadarīt tās teju vai nemanāmas preambulas tekstā? Tāpēc, ka tā ir Rietumu civilizācijas paradigma, kuras mantinieki esam. Bez Dieva vērtības zaudē absolūto atskaites punktu, tās relativizējas, ir pakļaujamas mirkļa aktualitātei, reālpolitikai, interešu grupu spiedienam, cilvēku vājībām u. tml. Te vietā ir Fjodora Dostojevska atziņa: ja Dieva nav, nekas nav svēts, tad viss ir atļauts.

Vēlos citēt mācītāju doktoru Gunti Kalmi, kurš raksta par latviskās dzīvesziņas un kristietības koeksistenci un kura teiktajam lielā mērā personīgi piekrītu: „Mūsu valsts himna „Dievs, svētī Latviju!” ir īpaša, jo apvieno ticību un patriotismu. Mēs lūdzam, bet mums kā pamatnācijai ir arī jāuzņemas atbildība un pienākums savas Dzimtenes Dāvinātāja – Dieva priekšā izkopt to latvisku. Un mēs to veicam ar kristīgajās vērtībās – Dievā, cilvēku savstarpējā cieņā un žēlsirdībā, kā arī latviskajā dzīvesziņā pamatotu gribu.”

Šīs būtiskākās lietas – nejaukt latviešu tautu ar Latvijas tautu un valstsnācijas jēdziena iekļaušana preambulā, kā arī nepieļaut kristīgo vērtību padarīšanu par nemanāmām – tām jābūt preambulas tekstā otrajā lasījumā.  Nevajadzētu aizsegties ar liekulīgām bažām, ka tas šķels sabiedrību, jo labi zināms, ka pie mums viss var tikt izmantots sabiedrības šķelšanai, piemēram, pat prasība Latvijā publiskajā telpā runāt latviski. Aicinu šodien balsot par preambulu pirmajā lasījumā un otrajā lasījumā to papildināt ar minētajiem grozījumiem.

* Runa Saeimas plenārsēdē 27.03.14. par grozījumu LR Satversmē 1. lasījumā

Novērtē šo rakstu: