Par brīvību un govīm

Otra atbild: “Bet apkārt ganībām taču ir žogs, tālāk par to netiekam. Un saimnieks nosaka, kad mūs vest ārā no kūts un kad atkal atpakaļ. Man, piemēram, patiktos nakšņot ārā...”

Pirmā līdzcietīgi nopūšas par nesaprašu un paskaidro: “Dumiķīt, brīvība nav visatļautība. Tādi nu reiz ir spēles noteikumi. Žogs ir mūsu pašu labā, lai mēs nekur neaizklīstu un nenomaldītos. Un uz kūti jāiet, jo saimnieks taču mūs padzirda ar svaigu akas ūdeni. Tas pat likumā tā noteikts, ka viņam mūs jāpadzirda. Bet to, muļķīt, viņš var izdarīt tikai kūtī, kur ir dzeramie trauki un ūdens šļaukas.”

Otrā nerimstas: "Bet kāpēc ir tāds likums? Kāpēc kaut kur jāiet, ja es varu padzerties tepat no avotiņa?”

“Vai zini ko,” pirmā atcērt nu jau saltā balsī, “ja tev te kaut kas nepatīk, tad ej dzīvot citur. Neviens tevi te netur. Tā ir tava izvēle. Bet, ja paliec, tad pielāgojies un turpmāk ievēro šos noteikumus, un muļķības vairs nerunā. Iedomājies tik, kas būs, ja visas govis pašas sāks skraidīt uz avotu, kad ienāk prātā. Sausu tak izdzers.”

Otrā domīgi paskatījās uz žogu. Tas bija pamatīgs un nesatricināms. Viņa izvēlējās palikt. Kamēr viņa tā stāvēja un domāja, pirmā nopētīja brīvdomīgās govs ausij piestiprināto identifikācijas numuru, lai turpmāk varētu to vērīgāk pieskatīt.

Latvijas valstij un govju ganāmpulkam ir viena kopīga iezīme. Un tas ir banāli vienkāršots sistēmas princips – zināma brīvība, kuru stingrās skrūvspīlēs saņem noteikumi un ierobežojumi. Bet noteikumiem tak ir jābūt, jūs teiksiet, citādi sāksies anarhija, visi skries apkārt, joka pēc aizdedzinās mājas, slepkavos cilvēkus.

Jā, pašsaprotami ierobežojumi ir nepieciešami. Bet tie nav mūsdienu izdomājumi. Tie pastāv jau kopš tiem laikiem, kad cilvēks vēl nemācēja ne rakstīt, ne runāt. Vairums cilvēku nedara ļaunu, pat ja tas nekur nav uzrakstīts. Un “sliktos” savukārt tas neattur no noziedzības arī tad, ja tas uz milzu plakātiem rakstīts pie katra stūra.

Anarhija nav cilvēka dabā, ja zem šī vārda saprotam postīšanu un apzinātu ļaunuma nodarīšanu. Cilvēka dabā ir tieksme pēc izdzīvošanas un brīvības. Galvenais ir miteklis, siltums un ēdiens. Pārējais seko jau pēc tam. Bet nav runa par šiem pašsaprotamajiem likumiem un tikumiem. Runa ir par aplokveidīgajiem noteikumiem un likumiem.

Pats galvenais sistēmas princips ir - neizlaist nevienu ārpus tās. Govju ganāmpulks, cietums vai mūsdienu demokrātija – visur šeit darbojas tas pats princips. Sabiedrības sistēmas uzbūve ir vienkārša. Nauda ved pie varas. Vara ved pie naudas. Šī sistēma ir iespējama tikai ar cilvēku iesaisti. Iedomājieties valsti, teiksim, kādu salu, kuru pametuši visi iedzīvotāji un kur dzīvot palikuši tikai pāris miljonāri vai miljardieri. Nauda un vara šādā gadījumā kļūst bezjēdzīga. Tāpēc sistēmas uzdevums ir noturēt tajā cilvēkus, iesaistīt viņus pret pašu gribu.

Šeit nonākam pie iepriekš minētajām skrūvspīlēm - ierobežojumiem un noteikumiem. Vakar publiskajā telpā parādījās ziņa, ka aizturēts kārtējais malu zvejnieks. Ir sastādīts administratīvais pārkāpumu protokols un bandīts sodīts.

Vai tā bija postīšana un tīšprātīgs ļaunums? Šis noziedznieks bija ar arbaletu mēģinājis zvejot zivis. Arbaleta atvilkšana prasa milzu fizisku piepūli. Tātad postīšanu izklaides vārdā varam noraidīt.

Varbūt tas bija mēģinājums nelikumīgi iedzīvoties uz visas sabiedrības resursu rēķina, izvelkot pilnu vezumu ar zivīm un pārdodot tās? Trāpīt ar bultu peldošai zivij būtu slavējams veikums precīzā šaušanā. Bet neveiksmes gadījumā zaudēto un salauzto bultu izmaksas pārsniegtu zivs cenu. Tātad arī tīri mantisku iedzīvošanās kāri varam kā motīvu noraidīt. Cik grūti trāpīt zivij, liecina arī tas, ka nekādas zivis pie viņa nemaz neatrada.

Vienīgais, uz ko šis rūdītais noziedznieks varēja cerēt, ir nomedīt vakariņām kādu zivteli. Tas it kā atbilstu Maslova piramīdas teorijai un arī tam, ka cilvēkam ēst ir nepieciešams. Tas būtu pašsaprotami. Taču noziegums sistēmas izpratnē ir tajā apstāklī, ka par ēdienreizi viņš nolēma parūpēties pats. Nevis strādāt, saņemt algu, iet uz veikalu un pirkt tur zivi, bet gan, iedomājieties šito bezkaunību, gribēt apiet sistēmu. Par to arī sods.

Un šāda veida aizliegumi, ierobežojumi ir bez sava gala. Tie ir sistēmas balsti un sargsuņi. Brīvība mūsdienu izpratnē ir tāda, ka varat izvēlēties, kur mācīties (ne vienmēr), ko strādāt (ne vienmēr), kurā pilsētā dzīvot (arī ne vienmēr), par kuru no “mazākajiem ļaunumiem” balsot (to gan). Varat izvēlēties savu vietu aplokā, bet ar zināmiem ierobežojumiem.

Pavisam naivie un labticīgie izsauksies: “Bet kā! Mēs taču esam demokrātiska sabiedrība. Ja kaut kas nepatīk, tad var dibināt savu partiju, tikt Saeimā un mainīt likumus. Jeb arī atdot savu balsi par to partiju, kura ir “mazākais ļaunums”, un tādā veidā ietekmēt valsts dzīvi. Tā taču darbojas demokrātija, vai ne?”

 Labi, nodibiniet savu partiju. Partijas reitings ir atkarīgs no tās tēla. Tēla radīšana atkarīga no mārketinga. Mārketings prasa naudu. Nodibināt partiju, iegūt atpazīstamību – tas prasa milzu līdzekļus. Reklāmas un raidlaiki, braukāšana apkārt un tikšanās ar vēlētājiem, telpu īre – tam visam vajag sponsoru. Sponsoram savukārt būs savas šauras un saimnieciskas intereses. Un atkal jau esam turpat, kur esam.

Un, ja jūs nākat ar kristāldzidriem un šķīstiem nodomiem bruņots un bez sponsoru iesaistes? Tad vienīgais, ko panāksiet, ir reitings nulle komats čiks un plus tas, ka vēlētāji rādīs uz jums ar pirkstiem un ņirdzīgi teiks – re, re, atkal jau viens pie siles raujas – un paši ies vēlēt “mazāko ļaunumu”, tādu vai citādu saimniecisko grupu interešu aizstāvjus.

 Bet, pat ja brīnumainā kārtā sāksiet gūt popularitāti un jums nebūs naudīga saimnieka, tad citi saimnieki ātri vien noliks jūs pie vietas ar neskaitāmo iestāžu palīdzību. Sistēma tur jūs dzelžaini savās skrūvspīlēs.

Mūsdienu cilvēks ir kā mehāniska rotaļlieta, kurai no muguras rēgojas uzvelkamā atslēdziņa. To uzvelk, un tad cilvēks skrien un skrien visu savu dzīvi, streso, dzenas pēc naudas, pērk nevajadzīgas mantas, un sekundi pirms mehānisma zobratiņu apstāšanās prātā pazib doma – vai tiešām tam tā bija jābūt?

Ja domājat, ka esat brīvs, pamēģiniet būt neatkarīgs. Protams, ievērojot pašsaprotamos un dabiskos likumus. Nopērciet par visu savu naudu zemi un uzceliet māju. Audzējiet savu pārtiku, nedariet ļaunu un esiet neatkarīgs un brīvs. Tas nav iespējams.

 Jāmaksā nekustamā īpašuma nodoklis. Tam nepieciešama nauda. Nemaksāsiet, tad māju atņems un pārdos. Te tev nu bija privātīpašums. Ja vajag naudu, tad kaut kas jāražo un jāpārdod. Piemēram, jāslauc govs un piens jāpārdod. To nevar pārdot “bez čeka”, jo tad VID sāks izmeklēt, no kurienes jums nauda NĪ nodokļa nomaksai. Lai pārdotu pienu oficiāli, nepieciešams reģistrēties, maksāt nodokļus, nodevas, reģistrēt govi, maksāt nodevas Partikas un Veterinārajam, un citiem dienestiem. Atkal esat ierauts nodevu, pelnīšanas un naudas virpulī.

Var jau arī neko neražot un netirgot, bet gan kaut kur algotā darbā nopelnīt naudu nodoklim par “savu” māju un zemi. Tādā gadījumā tā jau ir verdzība uz laiku vai, latviskāk sakot, klaušas – jūs strādājat tikai tāpēc, lai atdotu to citam, nevis sev. Un kur tad vēl malkas sagāde! Tam nepieciešama ciršanas atļauja. Arī “sev” piederošā mežā. Arī klaušu laikos zemniekam bija jāiet kungam roku bučot un koku ciršanu nolūgties. Un atkal tas jāatstrādā. Negribat dzīvot uz privātas zemes un par to iet klaušās? Otrs variants ir tikai valsts zeme. Uz tās bez atļaujas dzīvojot, jau draud krimināllikums. Citu variantu kur dzīvot vairs nav.

It sevišķi tāpēc tik liekulīgi izklausās vārdi, kuri adresēti daudziem Latvijas iedzīvotajiem – nesēdiet rokas klēpī salikuši, paši esat atbildīgi par savu labklājību. Jā, viņi darītu daudz ko. Viņi spētu parūpēties par sevi, par tuvākajiem. Liekulīgi šie vārdi ir tāpēc, ka viņiem ir liegtas īstas izvēles iespējas. Atliek tikai pablenzt uz Žogu un samierināties.

Un tā mūsu brīvās valsts milzīgajai iedzīvotāju daļai ir trīs izvēles brīvības: gādāt sev pārtiku un malku pašiem un riskēt par to tikt bargi sodītiem par vēlmi ēst, lekt no tilta upē vai turpināt strādāt 16 stundas diennaktī lai tikai paēstu un sasildītos, līdz kamēr zobratiņi apstājas un pazib doma – vai tā tam bija jābūt.

Ceturtā izvēles iespēja radīsies tad, kad sistēmas žogu saredzēs daudzi. Kad pilsoņi sapratīs, ka piedalīšanās vēlēšanās ir aploka sistēmas atbalstīšana. Ka nodokļi aiziet sistēmas uzturam. Ka viņi ir vajadzīgi sistēmai, nevis otrādi. Ka viņi spēj rūpēties paši par sevi, bet to viņiem īstenībā neviens neļauj. Ka viņi spēj rūpēties paši par sevi, bet sistēma to nespēj. Ka nauda un vara bez cilvēku līdzdalības kļūst bezjēdzīgas. Ka tā dēvētā pilsoniskā nepakļaušanās ir nevis noziegums, bet dabiska indivīda vēlme izrauties no netaisnīgas sistēmas. Un ne tikai saredzēs, bet atbilstoši cilvēka dabiskajai teiksmei radīsies neapturama vēlme šo žogu sagāzt un kļūt brīvam. Nevis brīvam kā aplokcilvēkam. Brīvam pa īstam. Brīvību nedāvina. To izcīna.

Novērtē šo rakstu: